Plāksne, kas godinās ēkas arhitektu Alfrēdu Laukirbi, rītdien tiks atklāta pie 1939. gadā būvētās viesnīcas “Jelgava”. Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes pārstāve Gunta Skulte uzteic viesnīcas īpašniekus. Ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis, kas izdzīvojis Otrā pasaules kara postā un tiek uzturēta labā stāvoklī.
A.Laukirbe piedzima 1901. gadā Jēkabpilī. Paaudze, kas varētu pastāstīt par viņa bērnību un jaunību, diemžēl ir aizsaulē. Apmēram piecus kilometrus no Jēkabpils Salas pagastā atrodas mājas “Jumari”, kurās dzīvoja A.Laukirbes māsīca Anna Jumare-Korsiete, ar kuras meitu mākslinieci Astrīdu Korsieti (Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas absolventi) A.Laukirbe uzturēja sakarus visu mūžu. Mairas Dudarevas rakstā “Jelgavas Ziņotājā” (1992.09.08.) minēts, ka A.Laukirbe ir beidzis Jelgavas ģimnāziju.
Piedalījās Brīvības pieminekļa tapšanā
1931. gadā A.Laukirbe beidza studijas Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātē, ko vadīja pazīstamais arhitekts Ernests Štālbergs. Jaunais arhitekts rosīgi startēja daudzos projektu konkursos. Profesors žurnāla “Latvijas Architektūra” galvenais redaktors Jānis Lejnieks, kas 1991. gadā intervēja arhitektu laikrakstam “Literatūra un Māksla”, minēja, ka 1930. gadā, pabeidzot studijas universitātē, A.Laukirbes diplomprojekta temats bija “Lidosta Rīgā”, kas tolaik nozīmēja drosmīgu fantazēšanu samērā tālā nākotnē. Profesors piezīmē, ka ar diplomdarbu A.Laukirbe guva ievērību lietpratēju aprindās. Tādēļ, ekonomiskās krīzes laikā pabeidzot studijas, viņš nekļuva par inteliģento bezdarbnieku, bet gan desmit atlikušajos valsts neatkarības gados daudz ko paveica Latvijas labā. Viņš paspēja būt gan par profesora Augusta Raistera asistentu Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultātē (vēlāk Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijā), gan sadarboties ar profesoru E.Štālbergu Brīvības pieminekļa celtniecībā, projektēt tēlnieka Kārļa Zāles darbnīcu, gan arī kļūt par vienu no vadošajiem speciālistiem jauno ugunsdrošo būvveidu – zviedru patenta vieglbetona bloku un amerikāņu ģipša plātņu “Rigips” – ieviešanā Latvijā.
Modernās ēkas būvēja racionāli
Saimnieciskajai krīzei beidzoties, zemnieki, uzņēmēji, analizējot valsts pirmās desmitgades kļūdas, izvēlējās racionālākus būvveidus un uzsāka standartizāciju. Arhitektūrā ienāca funkcionālisms. “Jaunajiem, pēc modernām importētām tehnoloģijām ražotajiem materiāliem ir nepieciešama jauna arhitektūra, to var uztvert arī kā ražojumu reklāmu, bet mērķis ir tālejošs: jaunajām formām vajadzīgs atbilstošs patērētājs – izglītots, taupības un jaunās lietišķības kategorijās domājošs,” laikrakstā “Literatūra un Māksla” secināja J.Lejnieks. Viņš piebilst, ka arhitekts A.Laukirbe jaunos materiālus un formas izmantoja savrupmāju būvē Rīgā, Pārdaugavā, Āgenskalna ielā, akciju sabiedrības “Rīgas cementa fabrika” strādnieku atpūtas namam, kā arī Latvijas būvniecībai tik nozīmīgajā Brocēnu cementa rūpnīcā. Tās tehniskajam personālam A.Laukirbe izplānoja inženieru un meistaru ēkas ar kopīgiem rotaļlaukumiem un tenisa kortiem. Brocēnos, Cieceres ezera krastā, pēc A.Laukirbes projekta tapa rūpnīcas direktora ēka. To būvēt sāka 1939. gada jūnijā un oktobrī jau nodeva apdzīvošanai. Profesors J.Lejnieks secina, ka A.Laukirbes projektētās ēkas bija labākā reklāma rūpnīcas produkcijai: racionāls plānojums, vieglas, bet siltas ārsienu konstrukcijas, kas iekšpusē apšūtas ar ģipša plātnēm, un gaiši krāsots apmetums. “Arhitekta iemīļotās pusloka apsīdas formas atdzīvināja vienkāršo paralēlskaldni,” tā J.Lejnieks. Viņš piemetināja, ka Latvijas modernās arhitektūras vēsturē Brocēnu cementa fabrikas direktora savrupmāja ir tīrs racionālisma patiesības pierādījums.
1938. un 1939. gadā īstenojās
A.Laukirbes lielākais projekts Latvijā – viesnīca Jelgavā. Tolaik Latvija gatavojās olimpiskajām spēlēm, kas tika plānotas 1940. gadā Helsinkos. Bija domāts, ka autotūristi no Rietumeiropas, Lietuvas un Polijas varētu caur Jelgavu braukt uz Somiju, taču olimpisko kārtību izjauca Otrais pasaules karš, un Helsinkos olimpiskās spēles notika vien 1952. gadā.
Pēc atgriešanās no Sibīrijas
Otrais pasaules karš skarbi izmainīja arī arhitekta A.Laukirbes personīgo dzīvi. Nacistiskās okupācijas laikā viņš tika iesaukts Vācijas armijā, krita gūstā un deviņus gadus tika nodarbināts PSRS rūpniecības ēku celtniecībā. 1953. gadā gūsteknis tika atbrīvots un saņēma atļauju izceļot uz Rietumvāciju, kur bija radusi patvērumu viņa sieva, kas bija vāciete, un meita. No 1955. līdz 1968. gadam Rietumberlīnē A.Laukirbe bija docents Būvniecības akadēmijā, kā arī projektēja. Pirms aiziešanas mūžībā (1993. gada 26. februārī) viņš vairākkārt apmeklēja Latviju un jo īpaši Jelgavu. Tikās ar kolēģiem arhitektiem, arī jaunības draugu komponistu un diriģentu Leonīdu Vīgneru. Par Jelgavas viesnīcas ēku A.Laukirbe intervijā “Jelgavas Ziņotājam” minējis, ka pēc viņa projekta viesnīcai bija paredzēta terase ar vasaras kafejnīcu, arī otrajā stāvā bija plānota kafejnīca, kurā varētu spēlēt neliels orķestrītis, bet trešajā stāvā bija jāiekārto apartamenti pašam prezidentam un ģenerālim Jānim Balodim. Viesnīcas celtniecību finansēja Rīgas Kredītbanka.
Viesojoties Jelgavā, A.Laukirbe LLU dāvināja vairākas paša sastādītās un arī savas mājas bibliotēkas grāmatas, kas savulaik bija domātas būvinženieriem, kuri būvē laukos. Tiekoties ar Lauku inženieru fakultātes studentiem, Laukirbes kungs rāda savus zīmējumus, kuros redzama vecā Jelgava. Pats viņš studiju gados labprāt zīmējis Jelgavas koka mājas ar mansarda jumtiem, savukārt viņa zīmēšanas skolotājs tolaik bijis Vilhelms Purvītis.
Jelgavā A.Laukirbe tikās arī ar pilsētas galveno arhitektu Kasparu Riekstiņu. Ir neskaidras ziņas, ka kāda galvenajam arhitektam pazīstama sieviete, iespējams, vairākkārt lidoja pie jau deviņdesmitgadīgā A.Laukirbes un veica kādus pierakstus (A.Laukirbe par to minēja šī raksta autoram, tiekoties 1991. gadā). Redakcijai gan nav ziņu, ka šajā saistībā būtu tapušas kādas publikācijas.
