Nevalstisko organizāciju Jelgavā ir vairāki desmiti. Daudzas no tām, sākot ar dažādām draudzēm, mūsu izcilajām Zonta dāmām un uzņēmīgajiem Rotari kungiem, ir saistītas ar labdarību bērniem.
Nevalstisko organizāciju Jelgavā ir vairāki desmiti. Daudzas no tām, sākot ar dažādām draudzēm, mūsu izcilajām Zonta dāmām un uzņēmīgajiem Rotari kungiem, ir saistītas ar labdarību bērniem.
Darbojas arī vairākas organizācijas, kas apvieno lielās ģimenes. Tādas, piemēram, ir «Dēkla», Lielo ģimeņu centrs u.c. Nemēģinot vērtēt katru no tām, diezgan droši var apgalvot, ka vismanāmākā šajā jomā ir Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļas darbība. Tai ir savs birojs, tālrunis, noteikts pieņemšanas laiks un diezgan detalizēts rīcības plāns turpmākajai darbībai. Valsts mērogā šo organizāciju vada Andris Bērziņš, kas pagājušajās vēlēšanās kļuva par Saeimas deputātu no Jaunās partijas. Savukārt Jelgavas novada nodaļas vadītāja un līdzdibinātāja ir Silvija Dālmane – inženierzinātņu doktore, speciāliste tēlotājģeometrijā, inženiergrafikā, kā arī četrkārša vecmāmiņa, kas sabiedrisko darbību bērnu lietās sākusi tieši pensijas gados.
Divpadsmit gados (kopš 1990. gada) Bērnu fonda Jelgavas nodaļā ir iesaistījušās aptuveni divsimt ģimenes, no kurām 85 ir trīs un vairāk bērnu (visbagātākā – ar vienpadsmit bērniem – ir Reiņiku ģimene Elejā). Parasti katra ģimene gadā ziedo fondam piecus latus, taču šī prasība nav pārāk stingra. Lūdzu pastāstīt par nodaļas darbību Silviju Dālmani.
Kā radās Bērnu fonda Jelgavas novada nodaļa?
Vēl atmodas laikā astoņdesmito gadu beigās Jelgavā nobrieda doma dibināt Latvijas Bērnu fonda nodaļu. No idejas iedvesmotājiem izveidojās organizācijas valde, kurā tolaik bija septiņpadsmit locekļu, un tā mani ievēlēja par nodaļas vadītāju. Gribētu atzīmēt Gruģu ģimeni Sidrabenes pagastā (deviņi bērni), Freibergu (astoņi bērni), Nartišu (seši bērni), Pīlupu (septiņi bērni) ģimenes Jelgavā, kā arī vēl dažas citas, kas mūsu Jelgavas organizācijā ir no paša sākuma.
Kādas ir ģimeņu iespējas, ja tās ir iekļāvušās Bērnu fondā?
Fondam izveidojušies kaut nelieli ziedoto drēbju, apavu krājumi, kurus tas cenšas nogādāt tiem, kuriem vairāk šādu palīdzību vajag. Fonds ir arī noorganizējis tā sauktās nekondīcijas maizes nogādi trūcīgajām ģimenēm. Vairākkārt pavasaros ar ārzemju sponsoru palīdzību izdevies fonda dalībniekiem uzdāvināt dārzeņu sēklas, kas, iespējams, ir «pārgulējušas» noteikto laiku kaut kur Amerikas lielveikalu noliktavās. Īpaši varētu izcelt gadījumus, kad mums ir izdevies palīdzēt ģimenēm bērnu veselības atgūšanā. Esam vākuši ziedojumus Vladimira Koroļova, Gunāra Saknes, Dzintras Šleijas, Agnijas Zorges ārstēšanai.
Par pastāvīgo atbalstu Bērnu fonda nodaļai gribu pateikties Domei, uzņēmējiem Gunāram Bubulim, Valdim Stabulniekam, Inārai Klovānei, Edgaram Zariņam, Dinai Kurzemniecei, Jutai Vosai, Andrim Spunītim un daudziem, daudziem citiem, kas mūs ir atbalstījuši.
Deviņdesmito gadu sākumā ar Latvijas Bērnu fonda palīdzību Jelgavas trūkumcietēju ģimenēm nonāca individuālo ārzemju sponsoru ziedojumi. vienkārši, kristīgi cilvēki (attiecībā uz ziedojumiem Latvijā visbiežāk tie ir vācieši) katru mēnesi zināmu summu, parasti apmēram desmit latu, atvēl trūcīgo ģimeņu atbalstam kādā ne tik labklājīgā valstī. Pretī netiek prasīts nekas. Vienīgi skatāmies, lai labvēļiem svētku reizēs tiktu nosūtīta kāda apsveikuma kartīte vai vēstule. Šo saraksti un naudas plūsmu kontrolē Latvijas Bērnu fonds.
Kāpēc tā būtu īpaši jākontrolē?
Diemžēl pa retam gadās, ka cilvēki, kuriem palīdz, nejūt mēru. Uzzinājuši sava labdara adresi, viņi bez fonda ziņas sāk prasīt par daudz. Lai kaut kas tāds negadītos, fonds vēstuļu pārsūtīšanu uzņemas pats un ģimenēm labvēļu adreses netiek izpaustas. Arī Latvijā arvien vairāk cilvēku kļūst bagātāki, taču pie mums šādu sponsoru kustība pagaidām nav radusies. Patlaban Jelgavas nodaļas bērniem ir 43 individuālie ārzemju sponsori, bet pirms dažiem gadiem, kad mūs atbalstīja Ričmondas Kristīgais bērnu fonds, to bija pat 169.
Kā varētu raksturot Bērnu fonda nodaļas Kultūras pasākumu programmu?
Mēs organizējam ekskursijas, koncertu, teātru apmeklējumus. Vispopulārākās ir Ziemassvētku egles. Pie kultūras pasākumiem jāpieskaita arī grāmatu apmaiņa mūsu bibliotēkā, dzimšanas dienu, skolu izlaidumu svinēšanas un vēl dažādi citi sarīkojumi.
dažkārt lielas ģimenes rodas bezatbildīgiem cilvēkiem, pat bezdarbniekiem. Lai arī cik trūcīgs mūsdienās ir šis bērnu pabalsts, proti, 30 latu, tomēr līdz bērna pusotra gada vecumam vecāki to saņem. Ir 200 latu pēcdzemdību pabalsts… Ciniski skan, bet tādas skumjas ainas vērot ir gadījies.
Tā notiek, bet mūsu fondā šādu ģimeņu nav. Mani Dievs no tādiem cilvēkiem ir sargājis. Šie gadījumi droši vien attiecas uz bāriņtiesu.
Bet vai tomēr, iesaistoties Bērnu fondā, ģimenēm nav kāda psiholoģiska barjera? Dalība šajā organizācijā taču zināmā mērā nozīmē, ka esi nabadzīgs, ka nespēj savus bērnus pienācīgi apgādāt?
Es domāju, ka tam tā nevajadzētu būt. Nav nekāds negods pieņemt palīdzību, sevišķi tad, ja ģimene ir lielāka, nekā tas mūsdienās parasts, ja ģimene nav pilna un ir bezdarba problēmas. Ir gan gadījušās mums arī tādas kautrīgās mammas. Piemēram, viena mamma, kas viena pati audzina 14, 16 un 17 gadu vecus dēlus, atbrauca no laukiem un lūdza drēbes. Diemžēl momentā palīdzēt nevarēju. zēnu apģērbu un apavu mums diezgan bieži pietrūkst, jo puikas, kā jau kustīgāki, augot tos novalkā līdz pēdējam un ir mazāk ģimeņu, kuras šādas lietas ziedo. Kad pēc laiciņa minētajiem brāļiem vajadzīgais tomēr sakrājās, mamma fondā nerādījās un nerādījās. Sazvanīju pagasta sociālo darbinieku, un viņš fondā sagatavoto paku nogādāja ģimenei.
Kāda jums šajos 12 gados ir bijusi alga?
Mēs esam sabiedriska organizācija, un, tajā darbojoties, algu neviens nesaņem. Vienkārši ir gandarījums, ka esi spējis kādai ģimenei palīdzēt. mūsu fonda nodaļas aprūpē ir ap sešsimt bērnu.
Izmantojot izdevību, ar preses starpniecību vēlos lūgt sapratni un atbalstu šādā lietā. Nesen saņēmu NĪP priekšnieka vēstuli, kurā viņš mani negaidīti informē par Domes Sociālo lietu un veselības aizsardzības komitejas lēmumu pārcelt mūsu fonda nodaļas biroju no O.Kalpaka ielas 9 uz šaurākām telpām Mātera ielā 35a, kur patlaban atrodas Invalīdu biedrība. Savā pastāvēšanas vēsturē atrašanās vietu esam mainījuši vairākas reizes, taču pašreizējais birojs O.Kalpaka ielā mums bijis vispiemērotākais. Tas ir blakus Sociālo lietu pārvaldei, tuvu bērnu poliklīnikai, ir ērta autobusu satiksme. Saviem spēkiem telpas esam izremontējuši, apdzīvojuši, pirms nedēļas vēl pielikām ūdens skaitītājus… Turpretī Mātera ielas 35a namā viss jāsāk no jauna, turklāt ieeja mājā ir pāris metru no ielas braucamās daļas. Tā ir bīstama vieta, sevišķi māmiņām ar bērniem. Turklāt mums tiek piedāvāta tikai viena biroja telpa, kas ierobežo mūsu projektos paredzētās darbības.
