Kopmītnēs dzīvoju trīs gadus un ar savu dzīvi esmu apmierināts. Kad atnācu uz Jelgavu mācīties, kopmītnes izvēlējos naudas dēļ, jo meklēt dzīvokli bija nereāli.
Kopmītnēs dzīvoju trīs gadus un ar savu dzīvi esmu apmierināts. Kad atnācu uz Jelgavu mācīties, kopmītnes izvēlējos naudas dēļ, jo meklēt dzīvokli bija nereāli. Esmu pilnīgi apmierināts – ir siltais ūdens, iespēja izmazgāt veļu utt. Pietiekamas ērtības, ņemot vērā, ka tas maksā nedaudz vairāk par piecīti mēnesī. Galvenie «koju» plusi, manuprāt, ir šādi: tur ļoti labi var uzrakstīt dažādus darbus un kooperēties ar citiem studentiem mācībās. Tajā pašā laikā ir tāda lieta kā «tusiņi», par ko gan nepriecājas dienesta viesnīcas pārvaldnieces, bet, ja tie ir ar mēru, tad «OK».
Kopmītnēs students iemācās taisīt ēst, un gadās no cirvja kāta izvārīt zupu. Te dzīvojošie ir spiesti iemācīties pastāvēt par sevi un sadzīvot ar citiem, kā arī ņemt vērā otra viedokli.
Nepiekrītu uzskatam, ka «kojas» ir dzertuve, kur neko citu nedara kā «tusējas». Tas viss ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem, ja viņi gribēs, tad dzers un «tusēsies» arī zem Lielupes tilta.
Lielākie mīnusi dzīvei kopmītnēs varētu būt vējš, kas pūš logos, lai gan bieži vien no tā nevar izvairīties arī dzīvokļos. Slikti ir tas, ka neesi savās mājās un nevari pabūt viens tad, kad to ļoti gribas. Arī īsti pēc sava prāta dzīvot neiznāk – jārēķinās ar citiem.
Jāpierod pie tā, ka būs jādala dušas, virtuves un tualetes telpas ar citiem un galu galā «jāsapasējas» ar saviem istabas biedriem.
Jaunajiem kopmītņu iemītniekiem gribu vēlēt stipru raksturu, kas vajadzīgs, dzīvojot «kojās». Ir viegli palaisties slinkumā, un tad pazūd kontrole pašam pār sevi.
Āris Jansons, LLU, Meža fakultātes students, dzīvo 1. dienesta viesnīcā
