“Dzīvē lietas vajag darīt viegli un ar prieku. Pozitīvā gaisotnē var iemācīties vairāk. Mūzikā ir daudz jāstrādā, ja ir lieli mērķi, gribi piedalīties konkursos vai ar mūziku nodarboties profesionāli,” teic Sallija Bankevica. Pēc 36 gadiem viņa ir atgriezusies savā dzimtajā Jelgavā, kur jau piekto gadu mūzikas skolas audzēkņiem pasniedz čella spēli. Viņa ir arī praktizējoša Suzuki metodes skolotāja.
Atgriešanās dzimtajā pilsētā
S.Bankevica ir čella skolotāja jau 36 gadus. “Tas šķiet daudz, bet bija laiks, kad par skolotāju varēja sākt strādāt 19 gadu vecumā. Beidzot Jelgavas Mūzikas vidusskolu, neizturēju konkursu konservatorijā, jo manā specialitātē bija tikai viena vieta. Man piedāvāja mācību sekretāres darbu Jelgavas Mūzikas vidusskolā, bet saspītējos un teicu – nē, strādāšu mūzikas skolā, un devos līdzi vīram, kurš nāk no Auces puses. Man pašai nācās radīt vietu, kur strādāt, jo Auces Mūzikas skolā nebija čella klases. Mācīju dažādus priekšmetus. Dažiem maniem audzēkņiem toreiz bija 13, man – 19 gadu. Daudzi no viņiem tagad ir mani kolēģi,” stāsta S.Bankevica. Pēc gada viņa iestājās konservatorijā, kur neklātienē mācījās pie Ellionoras Testeļecas. “Manuprāt, viņa ir viena no izcilākajām Latvijas čella pedagoģēm. Mums ir saglabājušās ļoti draudzīgas attiecības līdz pat šai dienai.” Vairāki S.Bankevicas audzēkņi arī vēlāk skolojušies pie E.Testeļecas.“Strādājot mazpilsētā, tu nevari cerēt, ka daudzi tavi audzēkņi kļūs par profesionāliem mūziķiem. Es priecājos par tiem, kas ir izvēlējušies šo ceļu, kā trio “Art-i-Shock” čelliste Guna Šnē vai Undīne Balode, kura spēlē grupā “Sound Poets”. Bet mani audzēkņi ir arī skolotāji un citu profesiju pārstāvji. Protams, sekoju līdzi tiem, kuri turpina savu ceļu mūzikā profesionāli. Nevaru teikt, ka tie ir tikai mani audzēkņi, jo viņi dzīvē ir satikuši daudzus skolotājus, kas viņus veidojuši par izcilībām,” teic S.Bankevica. Kopā ar G.Šnē S.Bankevicai izdevies sarīkot divus Čellu svētkus Aucē – 2015. un 2018. gadā. Pērn jaunajiem čellistiem bija iespēja spēlēt uz vienas skatuves kopā ar “Melo-M” un “Art-i-Shock” mūziķiem.
Jāmācās teikt paldies
Pēc 24 gadiem čella skolotājas un bērnudārza muzikālās audzinātājas profesijā S.Bankevica pieņēma izaicinājumu 2006. gadā kļūt par Auces Mūzikas skolas direktori. “Nolēmu paskatīties uz izglītības sistēmu no citas puses, pārbaudīt, vai es to varu, un ģimene mani atbalstīja. Varu lepoties, ka esmu vadījusi arī divus ERAF Latvijas–Lietuvas pārrobežu sadarbības projektus, kuru rezultātā Auces Mūzikas skola ir ieguvusi jaunus draugus, pieredzi un, protams, arī bagātīgus materiālos līdzekļus,” stāsta S.Bankevica.Mūzikas skolas direktores amatā aizvadīti 12 gadi. “Man ir jautāts, kāpēc pieņēmu lēmumu aiziet no direktores amata, jo tas ir pietiekami prestižs, sevišķi mazpilsētā, kur visi tevi pazīst. Mazā skolā, kurā nav ne sekretāra, ne lietveža, direktors dara visu, sākot ar norakstīšanas aktiem, rīkojumiem, budžeta plānošanu, beidzot ar skolas publicitātes veidošanu, mājaslapas uzturēšanu un projektu rakstīšanu. Reizēm bija sajūta, ka tā visa ir par daudz. Man prieks, ka tagad Auces Mūzikas skolā ir pieņemts darbā lietvedis, un es ceru, ka manam pēctecim Intaram Grīnbergam ir vieglāk strādāt,” tā S.Bankevica.Viņa turpina: “Pēc skolas 60 gadu jubilejas kādā brīdī sapratu, ka tas, kas paliek pa īstam, ir mani audzēkņi, mans ieguldījums bērnu izaugsmē un muzikālajā attīstībā. Direktors savā ziņā vienmēr būs administrators, un viņa padotie vienmēr no viņa gaidīs vairāk. Sapratu, ka vēlos nevis vadīt pieaugušos, bet palīdzēt bērniem izaugt par labiem, gudriem cilvēkiem, un mūzikā tas ir iespējams. Kad mūzikas skola tika slēgta uz laiku saistībā ar Būvniecības valsts kontroles biroja atzinumu par avārijas stāvokli simtgadīgas ēkas pagrabstāvā, man bija jāuzņemas liela atbildība, lai skola atkal tiktu atvērta. Kad no manis tika gaidītas arī zināšanas celtniecības likumos, sapratu, ka ar diviem maģistra grādiem – čella spēlē un pedagoģijā – savas zināšanas varu likt lietā jēgpilnāk,” lēmumu atstāt direktores amatu skaidro S.Bankevica.
Var katrs bērns
To, ka vēlas atkal mācīt čella spēli, licis saprast nejaušs ielūgums uz starptautisku Suzuki metodes nometni Lietuvā. Suzuki metodi, kura Latvijā pazīstama gadus desmit, tolaik Skotijā jau apguva pirmie Latvijas klavierspēles pedagogi. Taču tad tas nešķitis tik saistoši. “Iedomājieties, kas notiek, kad kora dziedātājs nokļūst Dziesmu svētkos! Viņš zina, ka ikdienā vakaros ir mēģinājumi, ka tas ir apnicīgi, ka reizēm nekur negribas iet. Bet Dziesmu svētkos var visu! Tā es nokļuvu nometnē, kas ir tādi mazie mūzikas svētki, kuros piedalās ģimenes ar bērniem. Augsti kvalificēti Eiropas skolotāji rāda, cik skaisti un priecīgi var mācīties mūziku! Tu to redzi un saproti, ka tas ir iespējams.”Tā čella spēles skolotāja sākusi sava ceļa meklējumus uz Suzuki pedagoģiju. “Tas ir ļoti atšķirīgi no ierastā, un manī bieži ieslēdzas tradicionālais skolotājs. Tad es uzsitu sev pa pirkstiem, cenšoties atcerēties, ka Suzuki saka – var katrs bērns un katram ir dots, tikai katram ir savs laika posms, kurā viņš sasniedz rezultātu. Vienkārši jābūt pacietīgam un jāgaida,” saka S.Bankevica.
Priecājas par sasniegumiem
“Tradicionālā mūzikas pedagoģijas sistēma ir diezgan skarba – tā prasa daudz darba, lai sasniegtu iespējami augstu rezultātu iespējami īsā laika posmā. Attiecībā uz bērnu tas nozīmē, ka viņš ir mazliet “jāpažmiedz”. Viņam jāliek darīt vairāk, nekā viņš ir gatavs savā bērnības posmā, par to īpaši nesatraucoties, jo bērni jau klausa skolotāju. Mazs bērns pretim nerunā, bet reizēm tīņa gados viņš pasaka visu, ko domā. Skolotājs nedrīkst realizēt savas ambīcijas caur bērnu – viņam nav tiesību to darīt. Prioritāte ir bērna vajadzības.”Kā skaidro S.Bankevica, Suzuki metode apgalvo – katrs bērns var. Tāpēc viņi netiek pārbaudīti vai vērtēti, viņu balva ir koncerts vecākiem. Suzuki metode saistās ar ģimeni – vecāku klātbūtne stundās un arī treniņu laikā mājās ir nepieciešama. Pedagoģes privātpraksē tā tas arī notiekot. “Ir grupu stunda, kurā piedalās vairāki bērni, un vecāki turpat diskutē, kā panākt, lai bērns kaut ko apgūst. Vecāki runā gan ar mani, gan savā starpā. Viņi vēro sava bērna un pārējo izaugsmi un redz – tas, kura izaugsmei vecāki pievērš vairāk uzmanības, ir ticis tālāk. Un vecāki izdara secinājumus.”Viens no metodes pamatprincipiem ir mātes valodas pieeja – tāpat kā jebkurš bērns var iemācīties valodu, kas skan viņam apkārt, viņš var apgūt mūziku. “Protams, ja ir atbilstoša vide – ja mūzika skan mājās un vecāki priecājas par bērna sasniegumiem. Kad bērns izsaka pirmo vārdu “mamma”, viņa taču nerāj – tu nepateici pareizi, neizrunāji pareizi burtus. Viņa atkārto to vēlreiz un priecājas par bērnu. Suzuki pieejā vecāki priecājas par bērna sasniegumiem. Vecāki kļūst par skolotāju mājās, un tas, kas notiek mājās, ir vecāku atbildība. Ir mammas, kas, nebūdamas mūziķes, ir apguvušas bērna repertuāru, lai varētu viņam palīdzēt. Ar Suzuki metodes kolēģiem esam domājuši par šīs metodes izmantošanu arī tradicionālajā mūzikas izglītības sistēmā, bet šeit ir pretruna ar vērtēšanas sistēmu, eksāmeniem. Katrs bērns ir atšķirīgs, un katram ir vajadzīgs savs laiks, lai uzplauktu.”
Meklē pozitīvo
Šobrīd pēc Suzuki metodes Latvijā iespējams apgūt klavieru, vijoles un čella spēli. Pedagogu meistarību vērtē pa līmeņiem. “Suzuki metodes mācību materiāli ir apkopoti deviņās grāmatās, kur pirmā ir sākums, pēdējā – meistarība. Suzuki metodi neapgūst mācību iestādē, bet mācoties augsti kvalificēta un pieredzējuša pedagoga vadībā klātienes sesijās. Ir jāiemācās un no galvas jānospēlē apgūstamā līmeņa grāmatas repertuārs. Esmu nokārtojusi pirmā līmeņa eksāmenu, un jāteic, ka tie 17 mazie skaņdarbiņi man nemaz nepadevās tik viegli. Tā kā esam pirmie trīs čella skolotāji Latvijā, eksāmenu kārtojām Tallinā, rādot savas mācīšanas prasmes ar mūsu somu skolotājas Anjas Majas audzēkni – sešgadīgu meitenīti no Helsinkiem. 15 minūtēs bija jāparāda, kā uzlabot viņas prasmes. Ar meitenītes tēti varējām sarunāties angliski, bet mazajai audzēknei varējām skaidrot tikai ar mīmiku, žestiem un savu paraugu. Suzuki skolotājs arvien akcentē pozitīvo, negatīvo paturot pie sevis un domājot, kā panākt vēlamo. Bērns bieži vien nesaprot, ko spēlē nepareizi, un man jāpalīdz viņam saprast, kas nav tā, kā vajag.”Vai var salīdzināt tradicionālās pieejas un Suzuki metodes rezultātus mūzikas instrumenta apguvē? “Es parasti saku tā – ja gribi piedalīties olimpiskajās spēlēs, tavs treniņu režīms ir pilnīgi atšķirīgs no tā, ja gribi skriet prieka pēc. Suzuki metodes rezultātus var redzēt ilgtermiņā. Eiropas kolēģu darba rezultāti ir ļoti ilgtspējīgi, iespējams, tas ir ļoti izcilu skolotāju darbs.Man patīk, ja maniem audzēkņiem ir intereses arī ārpus mūzikas skolas. Es savu bērnību pavadīju mūzikas skolā, katru dienu nākot uz stundām. Priecājos, ka mani audzēkņi jāj ar zirgu, spēlē florbolu, iet mākslas skolā, dzied koros… Es viņiem bieži arī esmu teikusi – ja neko citu nevari darīt tik labi kā spēlēt čellu, spēlē! Bet, ja tev ir citi talanti un spējas, mācies – kļūsti par ārstu vai inženieri un mīli mūziku.
Vajadzīgas izcilības
S.Bankevica skaidro – Latvijas izglītība tiek iedalīta vispārējā, profesionālajā, un tām pa vidu ir profesionālas ievirzes izglītība. “Kad to stāstu kolēģiem ārzemēs, viņi saka – iedomājies, kas notiktu, ja visi bērni, kas mācās mūzikas skolās, kļūtu par profesionāliem mūziķiem. Latvijas ekonomika sabruktu. Tas nav vajadzīgs, jo Latvijas kultūras niša ir ļoti neliela, mums vajag izcilības. Mūzikas skolas uzdevums ir attīstīt bērna spējas, bet, lai kļūtu par profesionālu mūziķi, ir vajadzīgs vēl arī iedzimto spēju kopums. Mūzikas skolas ir nepieciešamas, jo mūzika veido cilvēku, bērni kļūst jūtīgāki, intelektuāli attīstītāki, bet veidi, kādos bērni tiek mācīti, varētu mainīties. Tas, ka mēs mācām bērnus ar tām pašām metodēm, ar kādām skolotāji mācīja mūs, nešķiet gluži pareizi. Šis ir cits laiks, un šī ir cita paaudze. Mums ir ļoti laba, spēcīga muzikālās izglītības sistēma, tomēr tā varētu mazliet pamainīties.”Kā čells kļuva par S.Bankevicas mūzikas instrumentu? Meitene gribējusi spēlēt klavieres, taču mūzikas skolā ievērotas viņas fiziskās un muzikālās dotības, un kopš tā laika viņas instruments ir čells. Ar mūziku saistīta visa ģimene. Vīrs Ilmārs pasniedz vijoli, mūzikas skolā ir gājuši arī visi trīs dēli. Miks Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī spēlē mežragu, vecākais dēls Ingus pabeidzis klavieru klasi un spēlē basketbola komandā “Manchester Giants”, savukārt vidējais dēls Toms beidzis čella klasi un nodarbojas ar smagatlētiku.
Suzuki stāstsSuzuki stāsts aizsākās Japānā pirms vairāk nekā simt gadiem. Šiniči Suzuki dzimis 1898. gadā vijoļbūves fabrikas īpašnieka ģimenē. Bērni ikdienā rotaļājās fabrikas teritorijā un redzēja, kā top jaunās vijolītes, taču neapjauta, cik brīnišķīgi tās skan. Jau krietni vēlāk, izdzirdot Šūberta “Ave Maria” vijolnieka Miša Elmana izpildījumā, Suzuki patiesi aizkustināja vijoles skaistās skaņas, jo īpaši tāpēc, ka viņa uztverē vijole bija… bērnības rotaļlieta!Suzuki apguva vijoļspēles pamatus pašmācības ceļā, ļoti daudz klausoties mūzikas ierakstus. Vēlāk studēja Vācijā pie vijoļspēles meistara Karla Klingera. Vācijā Suzuki iepazinās ar savu nākamo sievu Valtrūdi. Viņi apprecējās un atgriezās Japānā, kur Suzuki sāka mācīt vijoļspēli, kā arī muzicēja stīgu kvartetā kopā ar saviem brāļiem.Kādu dienu Suzuki pārsteidza savus brāļus un kolēģus, paziņojot, viņaprāt, brīnumainu atklāsmi: visi japāņu bērni runā japāņu valodā! Suzuki prātoja: zīdaiņi uzsāk valodas mācīšanos no dzimšanas brīža un līdz piecu sešu gadu vecumam ir to apguvuši. Tā ir lieliska mācīšanās metode. Tātad dzimtās valodas dabīgā apguvē ir apslēpta vislabākā mācību metode pasaulē!Tāpēc viņš bija pārliecināts, ka bērni var mācīties mūziku tādā pašā veidā, kā viņi ir mācījušies savu dzimto valodu – sākot no ļoti agrīna vecuma un klausoties mūziku apkārtējā vidē.Suzuki ticēja, ka visiem bērniem piemīt spējas mācīties, ja vien viņus atbalsta mīloši vecāki un skolotāji. Tajā laikā Suzuki idejas šķita ļoti neparastas. Japānā parasti bērni sāka mācīties spēlēt kādu mūzikas instrumentu tikai 10–11 gadu vecumā. Tāpat arī cilvēki lielākoties uzskatīja, ka talants ir īpaša dāvana, kas piemīt vien izredzētajiem.Suzuki mazajiem audzēkņiem veicās patiešām ļoti labi, un ikviens bija aizkustināts, klausoties viņu muzicēšanā. Neviens nekad iepriekš nebija redzējis un dzirdējis tik mazus bērnus tik skaisti spēlējam. Cilvēki domāja, ka visi šie bērni ir ģēniji! Patiesībā, viņi nebija sapratuši Suzuki ideju, ka visi bērni spēj mācīties, ja viņus audzina un skolo ar mīlestību.Daudzu gadu garumā Suzuki turpināja attīstīt savu mācību metodi. Viņš rūpīgi izvēlējās skaņdarbus, kas palīdzētu attīstīt bērnu muzikalitāti un spēles paņēmienus. Dažus skaņdarbus sakomponēja arī pats.Skolotāji no visas pasaules devās uz Japānu apgūt Suzuki metodi, un arī viņš pats ar saviem audzēkņiem viesojās dažādās pasaules valstīs.Gadu gaitā arvien vairāk skolotāju un vecāku ir ieinteresējušies par Suzuki idejām – tūkstošiem bērnu visā pasaulē mācās spēlēt dažādus mūzikas instrumentus pēc šīs metodes.Suzuki filozofija sakņojas nesatricināmā pārliecībā par dzīves pozitīvo spēku un dziļā cieņā pret ikvienu cilvēku. Suzuki dalījās savā pieredzē ne tikai par to, kā vairot bērnu spējas mūzikā. Viņš patiesi ticēja, ka mūzikas un cilvēku mīlestība palīdzēs bērniem kļūt par krietniem cilvēkiem ar bagātām dvēselēm. Suzuki augstākā vēlme īstenotos, ja šie bērni nākotnē vairotu mieru un sapratni visā pasaulē. Nav nejaušība, ka pēc koncerta 1961. gadā, kurā uzstājās ap 400 Suzuki audzēkņu, pasaulslavenais čellists Pablo Kazāls iedvesmots paziņoja: “Varbūt tieši mūzika būs tā, kas izglābs pasauli!”Suzuki turpināja aktīvi strādāt un dalīties pieredzē dažādās pasaules valstīs pat pēc 90 gadu vecuma. Viņš nomira savās mājās Japānā simtajā dzīves gadā. Dzīves laikā saņēmis daudz atzinību un goda apliecinājumu, kā arī nominēts Nobela Miera prēmijai.Avots: suzukimetode.lv
