Reģionos palielinās pirktspēja, bet samazinās pircēju skaits.
Veikalu tīklā «top!» visā Latvijā darbojas 216 pārtikas veikalu, kuri pieder 18 vietējiem uzņēmumiem, tostarp SIA «Mārksmens», kas strādā Zemgalē. Uzņēmuma valdes locekle Dace Broka aicina uz sadarbību vietējos zemniekus un pašvaldības un norāda – par kļūdām veikalu darbā ir svarīgi runāt, lai tās varētu novērst.
– Vai tas, ka veikalu tīklu «top!» pārstāv 18 uzņēmumu, nozīmē, ka veikalu politika katrā reģionā atšķiras?
Mums ir Rīgas birojs, kas slēdz līgumus ar piegādātājiem. Apmēram 80 procentu ir vienotais sortiments un 20 procentu brīvais – reģionālais –, jo tomēr pastāv reģionu īpatnības. Ir preču grupas, kurās tas tā neizpaužas, bet atšķirības ir augļu, dārzeņu, maizes piedāvājumā.
– Kāds ir «top!» pircējs?
Tas ir īsts, vienkāršs cilvēks. Pati esmu dzimusi un augusi dobelniece un Dobelē veikalā satieku dažādus cilvēkus. Ir jauki, ja vari sasveicināties un uzzināt, kā klājas. Man liekas, visu «top!» veikalu lielākais pluss ir tas, ka katrā pilsētā un reģionā cilvēki zina, kas ir uzņēmumu vadītāji. Ja cilvēks grib ar mani aprunāties, viņš vienmēr var pie manis tikt. Pie lielo veikalu vadītājiem nekad netiksi, jo esi tālu. Mēs arī braucam uz saviem veikaliem, man tas ļoti patīk, tikai tā laika vienmēr ir par maz. Tad vislabāk var redzēt to auru, kas valda veikalā, kolektīvā, pircējos.
– Veikali «top!» pēc apgrozījuma ir salīdzinoši mazāki par lielajiem tīkliem. Kā spējat izdzīvot lielo veikalu konkurencē?
Mēs esam tuvāk cilvēkiem, jo mūsu veikali ir gandrīz katrā pagastā un ciematiņā, un tas mums palīdz. Lielie veikali darbojas pilsētās, kur ir vairāk pircēju, bet mēs strādājam pagastos, kas citreiz varbūt ir pat grūtāk. Tas ir īsts latvietis, kas tur dzīvo, Rīgā cilvēki ir pavisam citādi. Cilvēkam no laukiem reizēm ir bail uz Rīgu braukt – mums ir pārdevējas meitenes, kas saka: tikai ne uz Rīgu.
– Jūsu veikalu tīkla mērķis ir nodrošināt pircējiem ikdienā nepieciešamās preces par adekvātu cenu viņu dzīvesvietas tuvumā. Ko saprotat ar adekvātu cenu?
Tas ir labs produkts par pieejamu cenu. Katru otro trešo mēnesi piedāvājam produktus ar «tip top» zīmi. Tie ir produkti ar labu kvalitāti no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas ražotājiem. Bet tas nav zīmols ar lielu mārketingu, līdz ar to šie produkti būs lētāki pircējam. Ja nodrošinām noteiktu apjomu, ko pārdosim, ražotāji mums var piedāvāt labāku iepirkumu, un produkts būs lētāks. Mēs aizvien galvenajās preču grupās savu veikalu produktu klāstu papildinām ar šiem produktiem. Tā ir pareiza pieeja, jo šie produkti pārdošanā arvien biežāk ieņem pirmās vietas. Tas ir piens, sviests, krējums, biezpiens, vasarā saldējums. Pircējs pērk, tātad ar kvalitāti viss ir kārtībā.
– Tomēr, ja neņemam vērā akcijas, reģionos cenas ir augstākas nekā lielajos veikalos.
Mēs esam trešais lielākais tīkls, tomēr atšķirība apgrozījumā ir pietiekami liela, un tas nosaka visu attiecībā pret piegādātāju. Ir piegādātājs, kurš ir gatavs uz akciju mums iedot preci par cenu, ar kādu viņš to tirgo ikdienā. Tā ir tā atšķirība. Tāpēc ir svarīgi, lai mūsu nepaliktu mazāk, bet kļūtu vairāk. Ja mūsu nebūs, tad drīz lielākie konkurenti būs vienīgie un cena būs tāda, kāda būs. Mēs ļoti sekojam līdzi cenām, runājam ar ražotājiem.
Es negribētu piekrist, ka reģionos cenas ir augstākas. Tāpēc jau mums ir «tip top» produkti, kurus mēģinām nodrošināt pieejamā cenā ar labu kvalitāti. Domājam arī par to, lai citi, zināmo zīmolu, produkti ar savu cenu spētu konkurēt.
Mums ir būtiski, ka lielākiem tīkliem esam konkurenti – viņi seko līdzi, kas notiek mūsu veikalos. Bieži braucu uz Rīgu un esmu novērojusi, ka turienes veikalos ir viena cena, bet reģionā – zemāka, jo te esam mēs un radām konkurenci. Rīgā konkurentu viņiem nav, un Rīgas pircējs par to pašu krējumu ir gatavs maksāt vairāk.
– Kāda ir cilvēku pirktspēja reģionos?
Varu vairāk runāt par savu uzņēmumu, kurš strādā pamatā Zemgalē. Vidējais pirkums nedaudz palielinās – līdz trīs procentiem. Lēnītēm aug pirktspēja, bet diemžēl samazinās pircēju skaits.
Laukos vasara mums ir labais periods, jo tad Rīgas iedzīvotāji, kas ir puse Latvijas, atvaļinājumā brauc uz laukiem. Rīgas veikaliem vasara ir jāpārdzīvo. Mums grūtākie mēneši ir septembris, oktobris, janvāris, februāris, jo sākas apkure, bērni jālaiž uz skolu, un cilvēkiem naudiņas ir tik, cik ir.
– Reģionālajos veikalos nācies novērot, ka jāizvēlas starp trīs maizes veidiem, tajā pašā laikā plaukti vai lūst no alkohola pudelēm.
Nepiekrītu, «top!» veikalos tā nav. Trīs maizes veidu nav pat mazajos «top!», ir daudz plašāks sortiments. Es pati zinu reģionālos veikalus, kuros pastāv šis absurds. Domāju, ka tā ir uzņēmēju kļūda. Maizei, pienam, desu izstrādājumiem noteikti jābūt piedāvājumā, jo tas ir tas, kā dēļ mēs katru dienu ejam uz veikalu.
– No «top!» pircējiem dzirdētas negatīvas atsauksmes par dārzeņu, augļu kvalitāti. Kas to kontrolē?
Veikalu vadītāji. Ja kāds man sūdzas, es vienmēr prasu – saki, kur tā ir. Ja gribam kaut ko uzlabot, ir jārunā, jo mani interesē, lai pircēji būtu apmierināti. Ja kādā veikalā ir problēma, jāskatās, kāpēc tā rodas. Varbūt kādreiz tas notiek periodā, kad ir jauns kolektīvs, jauna vadītāja, kura vēl nespēj aptvert visu kopējo lauku un saprast, ka augļi ir pirmais, uz ko pircējs skatās. Ja ābols būs neglīts un sažuvis, viņam būs sajūta, ka te viss ir slikts. Bet to var mainīt. Problēmas ir gan lauku, gan lielpilsētas veikalos. Mana uzņēmuma veikalos organizējam seminārus veikalu vadītājām. Viņas ir vestas pie lielajiem augļu piegādātājiem uz Rīgas bāzēm, lai redz, kādas ir augļu uzglabāšanas temperatūras, saprot, kad augļi bojājas. Jo kā lai citādi tiktu apmācītas?
– Dzirdēts arī par gadījumiem, kad tiek pārdotas preces, kam beidzies derīguma termiņš, un ka cilvēki tiek apkrāpti pie kases.
Ja gadās, tad tas uzreiz tiek sakārtots. Veikalā var būt liela darbinieku mainība, tiek pieņemta jauna pārdevēja, kura nosver preci, bet viņai diemžēl nav parādīts, ka svariem jānoņem nost iepakojums. Vēlreiz pieminu – ir jārunā un jāaizrāda. Man ļoti patīk veikali, kur pircēji nāk un saka – meitenes, jums tur tas vai šis –, tūlīt to lietu sakārtojam. Kļūdīties varam jebkurā dzīves situācijā. Mums uzņēmumā ir strikta kārtība, kādā veidā un līdz cikiem jābūt pārbaudītiem visiem derīguma termiņiem. Jau no rīta vadītāja ir informēta, kurām precēm šodien beigsies derīguma termiņš, lai zinātu, kuru preci drīkstam atdot piegādātājam, kuru šodien nocenojam. Ir ļoti daudz pircēju, kuri nāk un meklē tieši tādas preces. Rīt tās jau vairs neatrodas plauktā. Atkal tas ir mūsu cilvēku darbs.
– Laukos ir viegli atrast kvalificētu darbaspēku? Vai reģionos uzņēmējs neizmanto to, ka cilvēks grib strādāt tuvu mājām, un tāpēc piedāvā zemāku algu?
Mēs tagad jau esam tik gudri, ka neviens nestrādās par to, ko nevēlas. Arī laukos – ja tas tā notiks, nebūs kas strādā. Mums uzņēmumā ir konkrēta sistēma – veikala vadītāja zina, kāda ir viņas likme, kādu viņa piedāvā darbiniekiem, kāda tā ir pēc trim mēnešiem pārbaudes laika un kāda pēc gada. Arī darbinieks par to ir informēts. Katram uzņēmumam ir sava atalgojuma kārtība.
Salīdzinot pagājušo gadu ar šo, Rīgā gada laikā bijis mazāks algu pieaugums nekā reģionos, kur tas ir vidēji septiņi procenti. Varu teikt, ka mūsu uzņēmumā ir noticis tāpat, jo nav kas strādā – darba devējam vienkārši ir jāmaksā arvien vairāk. Tāpēc mēs aizvien vairāk domājam, kā strādāt gudrāk, efektīvāk. Veikalā paliek vairs ne pieci, bet četri darbinieki, lai esošie saņemtu vairāk, lai viņi būtu lepni un apmierināti strādāt savā pagastā, nevis brauktu uz tuvējo pilsētu vai Rīgu. Pirmkārt, tas ir dārgi, otrkārt, cik laika cilvēks pazaudēs ceļā. Tāpēc negribu teikt, ka kāds kādu piespiež. Es būtu laimīga – nāciet pie mums konkrētās pilsētās, ciematos, kur mums vēl ir vajadzīgi cilvēki, un runājamies par nosacījumiem!
– Vai «top!» veikali sadarbojas ar vietējiem zemniekiem?
Domāju, ka mūsu sadarbība ar zemniekiem ir laba, un gribētu, lai viņi izrādītu vēl lielāku iniciatīvu sadarboties. Dažreiz ir tā nostāja – ņems vai neņems manu produkciju. Gribas mainīt to priekšstatu, runājamies, ka esam tādi paši cilvēki un gribam to vietējo produktu. Tikai svarīgi, lai būtu kvalitāte. Mums ir tādi zemnieki, kas ved kartupeļus uz Bauskas, Dobeles, Iecavas veikalu, un tad mēs paši izvedam pa mazākiem veikaliem, lai divu maisu dēļ pašiem nav jābrauc. Tāpat rudenī iepērkam ābolus. Būtu jau jauki, ja vietējie āboli būtu lētāki nekā importa. Bet tālāk jau pircējs izlems, vai pirks vietējos vai tomēr paliks pie Polijas, Vācijas un Itālijas āboliem.
Pastāv mīts – lai tiktu veikalu ķēdē, ir jāpiedāvā liels apjoms. Atšķirībā no citiem veikalu tīkliem mums ir gan centralizētais iepirkums, gan lokālais. Tas nozīmē, ka pat maziem un unikāliem ražotājiem ir iespēja piedāvāt savu preci. Piemēram, Kurzemes veikalos iespējams iegādāties sklandraušus, ko nekur citur neēdīs. Tāpat Zemgalē jābūt nopērkamam Tērvetes alum, jo reģions ar to asociējas.
– Sadarbojaties arī ar pašvaldībām?
Pagājušajā gadā uz Ziemassvētkiem pati apzvanīju sociālos darbiniekus Zaļeniekos, Staļģenē, Elejā, Bēnē, Aucē – tur, kur mums ir veikali. Sagādājām maznodrošinātām ģimenēm ar bērniem viņiem nepieciešamās lietas – vieniem vajadzēja ledusskapi, citiem gultiņas, segas. Reģionā ir vairākas pensionāru biedrības, kurām uz svētkiem palīdzam uzklāt galdu ar pie mums ceptiem pīrāgiem. Gribētu, lai pašvaldības vēl vairāk ar mums sadarbotos. Ja kāds izsaka piedāvājumus, vienmēr atsaucamies. ◆
