Raimonda Ozola jubilejas koncerttūre, arī 8. novembra koncerts Jelgavā, ir arī jaunā diska «Vīzijas» prezentācija.
Šis ir pazīstamā mūziķa, Latvijas nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistara un pirmās vijoles Raimonda Ozola jubilejas gads – 19. jūnijā viņam apritēja 50 gadu, 2014. gadā mūziķis atskatās arī uz 30 savas radošās darbības gadiem.
Šajā laikā vijoles virtuozs ir sniedzis neskaitāmus koncertus kā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) solists un koncertmeistars. Uzstājies uz vienas skatuves ar tādām pasaules mēroga klasiskās mūzikas zvaigznēm kā Mstislavs Rostropovičs, Mariss Jansons, Svetlana Bezrodnaja, Miša Maiskis, Tomoni Nošimoto un citiem. 2007. gadā par sasniegumiem mūzikā R.Ozolam piešķirts Latvijas Republikas Triju Zvaigžņu ordenis.
Vienlaikus ar darbu LNSO un kameransambļos nu jau gadus desmit R.Ozols aizrāvies arī ar mūsdienās populāro «crossover» (no angļu valodas – žanru krustcelēs), kas «uzrunā» daudz plašāku auditoriju, sniedzot iespēju klausīties klasisko mūziku mūsdienu aranžējumos. R.Ozola koncertdarbības mērķis ir atskaņot skaņdarbus, kas klausītājiem sniedz emocionālu garīgo baudu un atgādina, ka pasaules lielākā vērtība ir prieks, mīlestība un patiesums…
Ar koncertu Dzintaru koncertzālē 31. augustā sākās R.Ozola jubilejas koncerttūre, kas pēc pārtraukuma, saistīta ar tiešajiem darba pienākumiem LNSO, nupat ir atsākusies un Latvijas pilsētās un novados turpināsies līdz pat novembra beigām.
– Cik gadu jau spēlējat Nacionālajā simfoniskajā orķestrī?
Ja nemaldos, septembrī sākās 23. sezona, tā ka, ja pieskaita septiņus gadus Latvijas Nacionālajā operā, apaļi, kā raksta afišās, trīsdesmit uz skatuves arī sanāk.
– Ja pareizi saskaitīju, tad jūsu pusgadsimta jubilejas koncertu skaits ir apaļš ducis (ja ieskaita pirmo koncertu 31. augustā Dzintaru koncertzālē).
Apmēram tā, jo turneju papildinājām ar Olaini un Aizkraukli, iespējamas vēl dažas uzstāšanās, līdz ar to sanāks vismaz četrpadsmit.
– Koncertu ritms ir ļoti blīvs – 6. novembrī Valmierā, 8. novembrī Jelgavā, 9. novembrī Rēzeknes «Gors» un tā tālāk.
Un pa vidu vēl koncerti ar LNSO. Vienā orķestra programmā, kur koncerti pārklājās, esmu paņēmis bezalgas atvaļinājumu, tā ka galā tiekam, arī direktors bija pretimnākošs.
– Precizējot koncertu skaitu, nedaudz izjaucāt manus «viltīgos» aprēķinus, ka 8. novembrī Jelgavā notiks pats centrālais – sestais – koncerts. Ar to domāju uzsvērt brīdi, kad programma jau labi iespēlēta, bet vēl nav paguvusi apnikt. Līdz ar to Jelgavas koncerts varētu būt pats kvalitatīvākais.
Es nešķiroju, vai koncerts jāspēlē Dzintaros, Rīgā, Jelgavā vai Rēzeknē. Īpaši gatavojamies, lai kvalitāte būtu maksimāli augsta. Galu galā visi esam profesionāli mūziķi un mūsu pirmais uzdevums ir domāt par klausītāju, kas sēž zālē. Cilvēki ir atnākuši uz koncertu baudīt mūziku, vienalga, kurā vietā tas arī nebūtu. Tā jau izpaužas profesionālā attieksme, turklāt profesionālim jābūt vienalga, vai zālē sēž desmit cilvēku vai divi tūkstoši – īsts mūziķis ar vienlīdz lielu atbildību spēlēs abos gadījumos. Spēlēts daudz un dažādās vietās, un to arī vienmēr esam centušies pierādīt.
Tad jau drīzāk muzicēšanas kvalitāti ietekmē profesionālā saderība, jo ne vienmēr pat no izciliem solistiem izveidojas patiesi saskanīgs ansamblis. Uz skatuves svarīgi, lai katrs muzicētu ar pilnu atdevi un harmonijā saplūstu viss kolektīvs.
– Ar piemēru par desmit un divtūkstoš skatītājiem neviļus izprovocējāt uz nākamo jautājumu – vai tas nebija viens no iemesliem, lai paralēli klasiskajam darbam ar LNSO izvēlētos arī mūsdienās arvien populārāko «crossover» žanru?
Par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertu apmeklētību gan nevarētu īpaši sūdzēties. Cik zinu, orķestra vadība un mārketinga daļa daudz darbojas, lai piesaistītu publiku. Protams, tas vairāk vai mazāk ir tirgus, un ar to mēs pelnām naudu.
Ļoti svarīga ir repertuāra izvēle, solistu un diriģentu piesaiste. Tā saucamie «ķeksīšu» koncerti jau principā vairs nav iespējami. Tiesa, tomēr gadās, ka tos apmeklē mazāk cilvēku, nekā gribētos. Pēdējā laikā gan tādus atceros ar grūtībām.
Kas attiecas uz jautājuma daļu par manu pieslēgšanos «crossover» žanram, varu minēt divus iemeslus. Pirmkārt, man tas patika (un patīk) – tā kā kādreiz strādāju Nacionālajā operā, visa tā sintēze atstāja savu iespaidu. Proti, klasisko mūziku var pasniegt arī ne tik svinīgi nopietnā manierē, bet izmantojot citu žanru elementus, padarot to saistošāku. Un tie var būt ne tikai pierastās operas, bet arī daudz modernāki elementi.
Kādreiz tika publicēti statistikas dati, ka klasisko mūziku klausās ļoti maz cilvēku, salīdzinot ar tā saucamo izklaides žanru. Tas arī bija mans otrais iemesls, kāpēc savulaik pieslēdzos «crossover» – lai piesaistītu vairāk publikas un, ko tur slēpt, arī vairāk nopelnītu. Lai gan kaut kāda kustība ir manāma, LNSO algas nav nekādas lielās, ņemot vērā, ka esam valsts galvenais orķestris. Galu galā – nevar jau pārtikt tikai no mākslas vien.
– Arī klasiskajā mūzikā ir savi hiti un mūzika, ko ne pārāk klausās. Lielā mērā tas attiecas uz tā saucamo nopietno mūsdienu mūziku.
Par hitiem pilnībā piekrītu, un tādu, varbūt nedaudz nepierastās aranžijās, netrūks arī manā koncertā.
Ja par mūsdienām, tad ir daudz labu komponistu, kas rada brīnišķīgus jaundarbus, bet cilvēki tomēr grib dzirdēt pārbaudītas vērtības. Čaikovskis, Bēthovens, Mālers, Brāmss, Maksis Bruhs. Pie jaunas mūzikas publika ir jāpieradina, jāaudzina.
– Jelgavā jau esat koncertējis ne tikai ar LNSO, bet pirms dažiem gadiem izrādījāt arī savu programmu «Ienāc manā pasaulē». Uz kādu pasauli aicināsiet šoreiz?
Tie bija skaņdarbi no mana otrā albuma, pirmais bija «Starp debesīm un zemi», un tikko ir iznācis jauns albums «Vīzijas», kur pārsvarā skan teātra un kinofilmu mūzika. Mana jubilejas koncerttūre, arī 8. novembra koncerts Jelgavā, ir arī jaunā diska «Vīzijas» prezentācija. Koncertā skanēs pieci seši skaņdarbi no albuma (pavisam ir vienpadsmit «Vīzijas», bet gribas jau kādu arī paturēt noslēpumā – intrigai, lai cilvēkiem ir vēlme turpat starpbrīdī vai pēc koncerta nopirkt un noklausīties).
– Iepriekšējā programmā mūziku kuplināja lāzeri un cita veida efekti. Vai arī tagad varam gaidīt ko tādu?
Lāzeru gluži nebūs, bet, tā kā atskaņosim daudz kinomūzikas, būs ekrāns ar projekcijām. Varbūt ne gluži katrai filmai, bet atskaņojamajam skaņdarbam gan.
Būs arī daži skaņdarbi no maniem iepriekšējiem albumiem. Spēlējot tik daudz koncertu, esmu ievērojis, kas publikai visvairāk patīk, un tad nu neiztikšu arī bez tā saucamajiem hitiem. Būs arī skaņdarbi, kas nav skanējuši iepriekšējos koncertos, piemēram, velsiešu komponista Karla Dženkinsa «Concerto Grosso».
Vairākos skaņdarbos kā solists uzstāsies sens mans sabiedrotais Raimonds Macats, kurš ir lielisks ne tikai kā mutes harmoniku virtuozs, bet arī kā čellists. Tiks izmantots gan elektročells, gan sintezators, tā ka mans vārda brālis būs diezgan noslogots.
– Vai arī pārējie mūziķi būs jūsu senie cīņu biedri?
Jā, Madars Kalniņš (piano un aranžējumi), Mārcis Auziņš (solo ģitāra), Norberts Skraucis, (bass) un Ainis Zavackis (sitamie instrumenti). Plus desmit stīdzinieku no LNSO (vietām, bet ne Jelgavā, protams, iztiksim ar kvartetu).
– Vai ir liela starpība starp akustisko vijoli (vai čellu) un elektrisko?
Protams, es dodu priekšroku akustiskajam instrumentam, lai gan dažbrīd izmantošu arī elektrovijoli. Tīri tehniski viss ir tas pats – tās pašas stīgas vien ir. Tā kā šajā gadījumā viss ir apskaņots, palielinās skaņu režisora un aparatūras loma.
– Iepriekšējais jūsu koncerts bija ļoti labi apmeklēts. Varbūt jums ir kādas specifiskas atmiņas par Jelgavu?
Jelgavā vairākkārt esmu viesojies ar LNSO, akustika zālē varbūt nav īpaši laba, bet vai daudz labu koncertzāļu pagaidām Latvijā ir? Toties par pilsētu, kultūras namu un publikas atsaucību palikušas vislabākās atmiņas.
Par gaidāmo koncertu varat neraizēties – tas tiks apskaņots, un ar akustiku problēmu nebūs. ◆
