22. novembris. Grankanārija. Ar trešā posma sacensībām Sanbartolomē de Tirajanā noslēdzas Kanāriju salās sarīkotā “Swimrun” kausa izcīņa, un uzvaru gan posmā, gan kopvērtējumā vīru konkurencē ir izcīnījis Viktors Vovruško. Priecīgo vēsti par šo panākumu no sava bijušā audzēkņa saņēmusi Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas trenere Astra Ozoliņa un ar viņas starpniecību – arī “Zemgales Ziņas”.
Tas bija 2005. gadā, kad tobrīd jau vairākkārtējais Latvijas čempions peldēšanā brasa distancēs, “Ziņu” uzrunāts, stāstīja par savu jauno izaicinājumu triatlonu un plāniem, kas pēc pirmās tikko izcīnītās Latvijas čempionāta bronzas bija tālejoši. Trīs gadus vēlāk, jau Latvijas triatlona izlases sastāvā, sportists nonāca treniņnometnē Spānijas pilsētā Palmā un pēc vēl dažiem mēnešiem pieņēma uzaicinājumu pievienoties turienes vietējam klubam.
Dienvidu zeme, kur jūra un saule pieejama ik dienu, Viktoram joprojām šķiet viņa sportiskajam dzīvesveidam un labsajūtai vispiemērotākā. Kopš 2011. gada jelgavnieka mājvieta ir Kanāriju arhipelāga Fuerteventuras salā un fitnesa trenera darbs hotelī “Oasis Papagayo Sport Resort”. Savulaik kaldinātie olimpiskie sapņi ir izsapņoti, taču, kā izrādās, netrūkst arī jaunu, kas atklājas mūsu telefonsarunā.
– Vispirms varbūt par šo “Swimrun”, kas ar divām disciplīnām – peldēšanu un skriešanu – izklausās pēc jau pazīstamā duatlona. Vai tomēr tas ir kas cits?
“Swimrun” jau pirms laba laika aizsākās Norvēģijā un Zviedrijā un pēdējos piecus gadus pazīstams arī Spānijā. Kanārijās pirmās sacensības notika pagājušajā gadā, un es līdz ar uzvaru 21 kilometra distancē nopelnīju tiesības šogad piedalīties pasaules čempionātā Itālijā, bet ārkārtas situācijas dēļ to pārcēla uz nākamā gada 12. septembri. “Swimrun” pamatdistances ir trīs, un katra sastāv no pamīšus veicamiem skriešanas un peldēšanas posmiem – jo distance garāka, jo to vairāk. Īsākajā jeb 10 kilometru sprintā ir pieci skriešanas un tikpat peldēšanas posmu, 21 kilometram jau attiecīgi seši un seši posmi, bet 31 kilometra distancē, kāda gaidāma arī pasaules čempionātā, – jau divreiz astoņi, kuros kopumā peldēt sanāks deviņus kilometrus un skriet 22. Absolūti precīzi gan šo distanci katrā vietā nevar nomērīt, īpaši atklātajā ūdenī, kur viļņu dēļ 500 metru vietā var nākties nopeldēt arī astoņus simtus. Svarīga “Swimrun” atšķirība ir apģērbā, kas gan skriešanai, gan peldēšanai ir viens un tas pats: ar peldcepuri, brillēm, botām kājās un mazu boju uz muguras.
– Kāpēc boju? Vai tā nemazina peldēšanas ātrumu?
Turēt ātrumu jau tāpat ar botām ir smagi, un boja patiesībā palīdz visu laiku atrasties ūdens virspusē.
– Skrienot brilles droši vien pieput ar smiltīm. Nav kā triatlonā, kur kaut ko var novilkt, kaut ko uzvilkt.
Jā, un pa pludmali botās arī smiltis saiet. Ērti nav, bet ir okei. Katrā ziņā, salīdzinot ar triatlonu, kas savā vienveidībā pazīstams jau desmitiem gadu, šis ir jauns un, manuprāt, interesants sporta veids.
– Varbūt mūsu Jūrmalā arī ko tādu varētu noorganizēt? Teiksim, posmā no Bulduriem līdz Vaivariem, kur tu, strādādāms Majoru glābšanas stacijā, kādreiz sāki savus triatlonista treniņus.
Kāpēc ne. Kad tikšu atkal uz Latviju, varētu šo ideju un pieredzi atvest.
– Vai jaunā pieredze nozīmē, ka ar triatlonu vairs nenodarbojies?
Nebūt ne. Turpinu nodarboties un trenēties. Tikai sacensību maz, un tāpēc meklējam ikvienu iespēju startēt. Ja tagad decembrī būs Santaklausa skrējiens, piedalīsimies arī tajā. Jau piecus gadus es pārstāvu Kanāriju salu izlasi. Piedalāmies un pārstāvam savu reģionu Spānijas čempionātā, kur starp 17 konkurentiem ieņemam sesto – septīto pozīciju.
– Pirmajos Spānijas gados vēl pārstāvēji arī Jelgavu. Latvijas III olimpiādē 2012. gadā triatlonā nopelnīji sev un pilsētai sudraba medaļu. Tagad, šķiet, atbraucis esi reti.
Jā, tā ir. Darba režīms ir mainījies. Esmu sācis arī mācīties, lai iegūtu triatlona trenera sertifikātu. Gribu dibināt savu klubu. Rēķinu, ka tas viss vēl prasīs kādus divarpus gadus. Tagad ar to “kovida” krīzi arī – esmu jau deviņus mēnešus bez darba.
– Epidemioloģiskās situācijas ierobežojumu dēļ?
To dēļ drīkstētu, bet lieta tā, ka mēs te, salās, dzīvojam no tūrisma, un tas pagaidām ir apstājies. Tagad līdz 1. februārim sēdēsim bez darba, saņemot valdības piešķirtos 70 procentus algas. Divreiz vairāk toties varu trenēties un vakaros mācos. Pirmos eksāmenus jau esmu nokārtojis, bet pie kluba dibināšanas plānoju, ka varētu ķerties nākamā gada septembrī.
– Triatlons kā darbs un hobijs. Vai atceries, kā tas notika, ka tam pievērsies?
Atceros, kā nu ne. Tovasar piepelnījos Līvu akvaparkā, kur strādāja arī draugs Andrejs Broks. Vienudien viņš man teica: klausies, pēc četriem mēnešiem būs Latvijas čempionāts triatlonā, vai negribi pamēģināt? Es jautāju: kas ir triatlons? Nu – tur vajag peldēt, skriet un braukt ar riteni. Skrējis mazliet biju, bet ar riteni – nemaz. Draugs ieteica parunāt ar treneri Andreju Kozlovu. Tajā pašā vasarā izgāju arī Vācijas speciālistu rīkotus glābēju kursus un sāku strādāt Majoros, kur no darba brīvo laiku varēju veltīt treniņiem. Mans pirmais Latvijas čempionāts bija 2005. gada augustā, nopelnīju bronzas medaļu, un tā tas arī sākās. Iekļuvu un četrus gadus sabiju Latvijas triatlona izlasē.
– 2012. gadā stāstīji, ka pārstāvi kādu Vācijas klubu…
Tā bija, kādus trīs gadus. Pēc sadarbības līguma ar otrajā bundeslīgā startējošu vācu klubu, kura sportisti bija pie mums treniņnometnē. Mans pašreizējais klubs ir vietējais “C.N. Reales”.
– Vai tagad arī trenējies pēc kāda speciālista padomiem?
Jā, mans treneris ir Ivans Munjozs (Ivan Muñoz) Palmā de Maljorkā, kurš trenējis arī pasaules čempionu Mario Molu.
– Teici, ka strādāt nevari, bet sacensības tomēr notiek. Kā tur pārdzīvojat šo sarežģīto vīrusa laiku?
Pavasarī bija tā, ka drīkstēja tikai iziet uz veikalu un atpakaļ. Tagad sacensības notiek, bet maz, un tikai jūlijā tās, ievērojot visas epidemioloģiskās prasības, pamazām atsākās. Arī šajos “Swimrun” posmos ārzemniekiem, lai piedalītos, bija nepieciešamas 72 stundas derīgas “Covid-19” negatīvas analīzes. Sabiedrībā staigājam visi ar maskām, ja kādam tās nav, apkārtējie jau tā jocīgi skatās. Par noteikumu neievērošanu ir arī sodi. Pavasarī, piemēram, par aizbraukšanu uz citu pilsētu, kas nebija atļauts, tas varēja būt no sešiem līdz pat 60 tūkstošiem. Tagad situācija uzlabojas, mirušo skaits no 400 un vairāk cilvēkiem valstī diennaktī ir samazinājies līdz diviem simtiem. Šeit, Kanāriju salās, tā gan ir labāka. Varbūt tāpēc, ka saule te spīd 365 dienas gadā un vīrusam tas nepatīk. Protams, sava nozīme arī tam, ka te dzīvo mazāk cilvēku. Manā pilsētiņā ir tikai 16 tūkstoši iedzīvotāju, cita līdzīga ir pusstundas brauciena attālumā, bet pa vidu nekā nav. Arī ierobežojumu mazākas saslimstības dēļ ir mazāk. Kamēr Madridē, piemēram, vēl pastāv komandantstunda, mēs te, Fuerteventuras salā, varam vērt vaļā restorānus.
– Trenēties tad arī vari.
Jā, eju laukā un trenējos. Pirmdien, trešdien un piektdien no rīta skriešana, otrdien, ceturtdien, sestdien un svētdien riteņbraukšana. Peldēšana – no pirmdienas līdz piektdienai, un trenažieru zāle arī. Pusdienlaikā kādas trīs stundas ir ļoti karsts, tad gan jāatpūšas.
– Kā sportists, ja nav darba, vari vairāk pievērsties treniņiem, bet ko tie citi sadara? Vairāk ēd un vairāk atpūšas?
Daudzi no tiem, kas agrāk ar sportu nenodarbojās, tagad sākuši sportot. Velosipēdu tirgotāji stāsta, ka ieņēmumi, salīdzinot ar pagājušo gadu, auguši par 150 procentiem. Patiesībā 2020. gads ir izvērties daudz aktīvāks.
– Tuvojas gadumija. Vai atceries Jelgavas peldēšanas skolas tradīciju to atzīmēt ar atraktīvu stafeti baseinā svecīšu gaismā? Vai arī pie jums gada nogalē notiek kas sportisks?
Stafeti atceros un esmu pats piedalījies. Šeit tradicionāls ir Santaklausa skrējiens. Salaveču apģērbos, kādu es arī esmu iegādājis. Ar Santaklausa cepuri un bārdu. Parasti tas notiek decembra pēdējā sestdienā.
