Divkārtējo pasaules svarcelšanas čempionāta bronzas medaļas īpašnieku Viktoru Ščerbatihu vārda un nopelnu ziņā pazīst daudzi.
Divkārtējo pasaules svarcelšanas čempionāta bronzas medaļas īpašnieku Viktoru Ščerbatihu vārda un nopelnu ziņā pazīst daudzi. Lai ar viņu iepazītos tuvāk un citiem izstāstītu par spēkavīru, «Zemgales Ziņas» uz sarunu aicināja Viktora treneri Eduardu Andruškeviču, Latvijas Svarcelšanas federācijas viceprezidentu Sergeju Buzu, mammu Tatjanu un, protams, pašu Viktoru.
«Dzelzs vīrs» dodas uz Eiropas čempionātu, bet domā par Sidneju
Kaut arī noguris pēc smagajiem dienas treniņiem, pēc vakara pirts apmeklējuma Viktors kā vienmēr ir dzīvespriecīgs un smaidīgs. Vispirms viņš ar lepnumu izrāda savu jauno trīsistabu dzīvokli Dobeles centrā. To iegādāt, izremontēt un iekārtot radās iespēja pēc prēmijas saņemšanas par trešo vietu pasaules čempionātā.
– Par smukumu rūpējas mamma, es tikai turu atvērtu maciņu, bet tagad vismaz nav kauns cilvēkus aicināt, – taisnojas Viktors.
Kāda ir tava izglītība un nākotnes plāni?
Viktors: Esmu pabeidzis vidusskolu un gribu kļūt par politiķi. Tur nav smagi jāstrādā, bet daudz maksā. Bet, ja runājam nopietni, nākamgad esmu ieplānojis iestāties Sporta akadēmijā, lai iegūtu augstāko izglītību.
Vai sportojot var nopelnīt pietiekami?
Viktors: Es nečīkstu, Olimpiskā vienība man maksā algu 200 dolāru mēnesī. Ar to pietiek sadzīvei. Ēšanai arī saņemu pietiekami – 9,40 latus dienā –, un tiek samaksāts par treniņnometnēm. Tā kā es visu laiku trenējos un personīgās dzīves tikpat kā nav – var iztikt. Reizēm firmas «Tenax» un «Oktāns» pirms došanās uz atbildīgām sacensībām atvēl kādu latu. Kā rajona sporta laureātam agrofirma «Tērvete» uzdāvināja 300 dolāru. Vispār nav iemeslu žēloties.
Kā tu vērtē jau sasniegto?
Viktors: Jāskatās tā – tas, kas jau ir panākts, ir labi, bet tas ir tikai pusceļš: vēl pusīte palikusi. Savu panākumu kulmināciju esmu nolēmis sasniegt 2004. gada olimpiskajās spēlēs. Uz Sidneju arī lieku lielas cerības, bet tad jau redzēs, kā sanāks. Man jākļūst par olimpisko čempionu.
Vai pietiks laika sasniegt iecerēto?
Viktors: Gadu ziņā starp pasaules spēcīgākajiem vīriem esmu pietiekami jauns. Galvenajiem konkurentiem Čemirkinam un vācietim Velleram ir 27 un jau 28 gadi. Jaunie, perspektīvie, ar mērķi ir manā vecumā – 24 gadi –, tā ka laika ir diezgan un uz divām Olimpiādēm vēl droši varu cerēt.
Kā ir ar elkiem?
Viktors: Kad biju maziņš, laikam bija kāds, kam gribēju līdzināties, bet tagad esmu aizmirsis, kurš tas bija. Es esmu es pats.
Vai tu labprāt kontaktējies ar svešiem cilvēkiem?
Viktors: Vispār esmu piesardzīgs, jo, zini, ir arī ļoti slikti cilvēki. Parasti eju pa ielu un cenšos nevienu neievērot, ja mani pasveicina, labprāt atbildu, bet garās sarunās neielaižos. Man ir savs noslēgts draugu un paziņu loks, kura vidū jūtos labi. Daudzi domā, ka esmu iedomīgs, bet tas tā nav, es vienkārši mazliet baidos no svešiem cilvēkiem.
Vai tu vēl joprojām nēsā krustiņu?
Viktors: Jā. No tā es nešķiros, reizēm arī aizbraucu uz pareizticīgo baznīcu Jelgavā. Mācītājs jau mani pazīst un pirms atbildīgajiem startiem svēta un aizlūdz par veselību un veiksmi. Bet galvenais spēks tomēr ir manī pašā: ja tā nebūs, nekas nelīdzēs.
Kā jūtas mamma, kad dēls tik daudz strādā?
Tatjana: Sirds dziļumos, protams, ir žēl, ka dēls izvēlējies tik smagu sporta veidu, bet es cenšos viņu atbalstīt un lepojos, ka man ir tāds dēls. Bieži braucu uz baznīcu, dedzinu svētītas svecītes un lūdzu Dievu par Viktoru.
Lielais sports sabeidzot veselību. Vai tev nav problēmu?
Viktors: Viss atkarīgs, kā to uztver. Ja salīdzina ar cilvēku, kurš ne ar ko īpašu nenodarbojas, esmu invalīds. Ārsts paskaidroja, ka mana sirds pat esot ieņēmusi stāvokli, kādā tai visvieglāk strādāt lielā slodzē. Tas pats ir arī ar muguru. Savukārt no sportistu viedokļa ar mani viss ir vislabākajā kārtībā.
ZZ: Vai aktīvā sporta pamešana neradīs jaunas problēmas?
Treneris: Par to vislabāk es varu pateikt, jo arī pats esmu aktīvi sportojis. Protams, nedrīkst visu uzreiz pamest, bet lēnām jāpāriet uz citu ēšanas un aktivitātes režīmu, tad problēmu nebūs. To ir pierādījuši daudzi bijušie svarcēlāji.
Kāds šobrīd ir tavs svars un vai tas netraucē?
Viktors: Šobrīd sveru 129 kg un jūtos labi. Kad bija 118 kg, tad gan knapi dzīvs staigāju, bet tagad laikam jau pieradu. Uz pasaules čempionātu novembrī plānots tikt līdz 135 kg, tad būšu ar vēderu, lai arī muskuļainu, bet tomēr vēderu. Visoptimālākais būtu 138 kg svars, tad pietiktu. Čemurkinam ir 177 kg, bet tas ir par daudz, un šobrīd viņš strādā, lai to samazinātu.
Treniņnometnes parasti notiek kaut kur citur, nevis Dobelē. Kāpēc?
Treneris: Mājās dzīvojot, nav iespējams pilnīgi nodoties treniņiem, vienmēr var atgadīties kas tāds, kas novērš domas. Treniņnometnēs ir tikai darbs un treneris. Arī man ir vieglāk, ja varu domāt tikai par to, kā uzlabot rezultātus. Mēs ar Viktoru dzīvojam it kā vienu dzīvi. Lai gan man ir ģimene, visi izturas ļoti saprotoši, tikai meitas allaž prasās līdzi.
Kāpēc visbiežāk braucat uz Poliju?
Treneris: Latvijā ir tikai dažas vietas, ar atbilstošu treniņbāzi: Ragaciems, Daugavpils un Dobele. Tās mēs, protams, arī izmantojam. Polijas priekšrocība ir tā, ka tur atšķirībā no Norvēģijas, kur bijām pagājušajā gadā, ir mums pieņemamas cenas. Neatsverama ir iespēja trenēties kopā ar Polijas izlasi: tai tagad ir treneris, kurš sagatavojis vairākus olimpiskos čempionus, tā ka varam no viņa arī pamācīties un dalīties pieredzē.
Vai reizēm neapnīk mūžīgais darbs?
Viktors: Kad nebija vēl tādu rezultātu, bija brīdis, kad viss apnicis, bet tagad esmu pieradis. Reizēm gan pēc daudzajiem treniņiem jūtos ļoti piekusis, bet ne tā, lai neko nedarītu, es zinu, par ko cīnos.
Latvijas Svarcelšanas federācijas viceprezidents Sergejs Buza par Viktoru saka tā: –Viktoru pazīstu jau sen, un, redzot, kā viņš darbojas, ir skaidrs – tas ir rukātājs. Ja es savā nozarē strādātu ar tādu atdevi, būtu vismaz Eiropas mēroga uzņēmējs. Esmu drošs, ka arī tad, kad Viktors pametīs sportu, viņš nepazudīs, jo no mazotnes ir iemācījies strādāt, un tas ir galvenais. Viņš arī jebkurā citā jomā gūs panākumus.
Sarunās ir pagājis ilgs laiks, un Viktoram jādodas kārtīgi paēst. Lai viņu netraucētu vienā no svarīgākajām dienas nodarbēm, atvados no viesmīlīgās mājas un novēlu labus panākumus turpmākajā dzīvē.
Viktors Ščerbatihs jau pošas ceļā uz Spāniju, lai piedalītos Eiropas čempionātā. Viņa starts ieplānots 18. aprīlī.
Latvijas Olimpiskās vienības direktors slavē svarcēlāju
Latvijas Olimpiskās vienības direktors Andris Konrāds:
– LOV pārstāvis Viktors Ščerbatihs turpina mērķtiecīgi gatavoties olimpiskajām spēlēm, kas 2000. gadā notiks Sidnejā. Esam iecerējuši, ka Viktors un soļotājs Aigars Fadejevs būs Latvijas olimpiskās izlases līderi. Domājam, ka tieši šiem sportistiem būs pa spēkam izcīnīt olimpiskās medaļas.
Visos startos līdz Sidnejai Viktoram jāiemācās izmantot savu jauno potenciālu – lielāku svaru. Viņš un viņa treneris strādā ļoti nopietni, bet ir jābūt uzmanīgiem un rūpīgi jāseko arī niansēm: vienkārši «uzēst» lielu vēderu jau nav nekāda gudrība, jārūpējas, lai, pieaugot spēkam, nezustu kustības ātrums – nenotiktu tas, kas notika ar citu Latvijā populāru svarcēlāju Raimondu Bergmani.
Pašlaik esmu apmierināts ar to, kā Viktoram veicies, tomēr jāstrādā vēl ir – kā nekā viņa spēcīgākie konkurenti ir 30 līdz 40 kilogramu smagāki.
Man patīk arī, kā V. Ščerbatihs ir audzis kā personība, cik nopietni viņš gatavojas Sidnejas olimpiskajām spēlēm: viņa pašreizējais dzīvesveids liecina, ka vīrs tiešām ir koncentrējies konkrēta mērķa sasniegšanai – augstiem sasniegumiem sportā.
