Ar pasaules mēroga svarcēlāju dobelnieku Viktoru Ščerbatihu sporta draugi sen vairs nav jāiepazīstina. Daudzi cilvēki ne tikai Dobelē, Zemgalē un Latvijā, bet arī pasaulē seko viņa panākumiem un pārdzīvo Viktora neveiksmes.
Ar pasaules mēroga svarcēlāju dobelnieku Viktoru Ščerbatihu sporta draugi sen vairs nav jāiepazīstina. Daudzi cilvēki ne tikai Dobelē, Zemgalē un Latvijā, bet arī pasaulē seko viņa panākumiem un pārdzīvo Viktora neveiksmes.
Mums, zemgaliešiem, ir ticis tas gods, ka slavenais sportists dzimis, audzis un vēl joprojām dzīvo mūsu pusē. lai arī viņa pasē rakstīts «krievs», ar lepnumu varu paziņot, ka latviski Viktors runā teicami.
Meitenes Viktoru nevar atrast
Viktor, kas tavā dzīvē ir mainījies kopš Eiropas čempionāta pavasarī?
– Jāatzīst, ka esmu kļuvis vēl nopietnāks. Ja senāk, kad bija brīvs laiks, devos ar draugiem kaut kur pasēdēt, tad tagad domas ir tikai pie sporta.
Cenšos neiedziļināties nekādās problēmās un, ja man treneris ļautu, sporta zālē arī gulētu. Reizēm viņš saka, lai es kaut kur aizeju atpūsties, bet es tā padomāju, padomāju un aizeju pacilāt svarus.
Mainījies ir arī tas, ka esmu iestājies Sporta akadēmijā. Tā pa īstam sākt mācīties vēl nav iznācis laika, bet ceru, ka to pagūšu izdarīt.
Un kā ar meitenēm?
– Godīgi sakot, cenšos par viņām nedomāt, jo tas prasa laiku un enerģiju.
Bet vai viņas tevi kā slavenu puisi nevajā?
– Viņas jau mani nevar atrast. Tad, kad esmu Latvijā, parasti atrodos sporta zālē, mājās vai arī kaut kur ēdu. Un tā iznācis, ka zālē mani uzmana treneris, mājās man ir obligāti jāguļ, arī dienasvidus, bet ēšana ir viena no svarīgākajām ikdienas nodarbēm, un tad mani traucēt nedrīkst. Man ir citi mērķi dzīvē.
Kādi tie būtu?
– Vispirms jau sasniegt ļoti augstus sportiskos rezultātus, būt stiprākajam. Skaisti būtu, ja varētu izveidot Ščerbatiha – Andruškeviča (treneris) svarcelšanas skolu. Pagaidām šī iecere ir jāatliek finansiālu apstākļu dēļ, bet, ja atrastos līdzekļi, tad tāda taptu.
Tu savās sportista gaitās esi pabijis daudzās pasaules valstīs. Kura tev likās vispievilcīgākā?
– Neesmu apskatījis nevienu no tām pilsētām, kurās it kā esmu bijis, tā ka salīdzināt varu tikai viesnīcas un sporta zāles. Visbrīnišķīgākā viesnīca, kurā dzīvoju, bija Taizemē, bet par cilvēkiem un valsti, jāprasa trenerim un ārstam. Viņiem, kamēr es guļu, ir iespēja mazliet paskatīties apkārt. Reiz, esot Romā, sazvanījos ar kādu dobelnieci, kura tur dzīvo. Sarunājām, ka viņa man parādīs pilsētu, bet tā arī neiznāca – pietrūka laika.
Ir dzirdēti pārmetumi, ka tu nelietderīgi tērējot naudu – braukājot pa pasauli, bet rezultātu neesot.
– Jau teicu, ka neesmu neko citu redzējis kā tikai lidostas, sporta zāles un viesnīcas. Ir vienalga, kur esmu, svarīgi, lai varētu trenēties labos apstākļos. Par tiem, kas runā, ka viņiem arī vajag naudu, gribas teikt, ka tas nenotiek vienā dienā. Pāris reižu aizejot uz sporta zāli, nevar būt labu rezultātu, līdz ar to arī finansiāla atbalsta. Lai viņi dzīvo un strādā tā, kā es, tad arī varēs braukt pa pasauli.
Atceros, ka, uzsākot sportista gaitas, man neviens nepalīdzēja, kad vajadzēja doties uz pasaules čempionātu. Kopā ar treneri staigājām pa paziņu un draugu dzīvokļiem un lūdzām kādu latu. Toreiz pat kārtīgi paēst nevarēju.
Atēnās – pārāk liels satraukums
Kāpēc tu šogad uz pasaules čempionātu aizbrauci jau divas nedēļas pirms sava starta?
Tur nedevos aklimatizēties vai pierast pie apstākļiem, bet gan izmantoju iespēju pilnvērtīgi trenēties un izmantot labu sporta bāzi. Aklimatizācija man nav nepieciešama, jo pie jauniem apstākļiem pierodu ļoti ātri.
Vai treniņnometnes Atēnās attaisnoja cerības?
– Varētu teikt, ka ne, bet ne jau tāpēc, ka tur būtu slikti. Vienkārši es tik daudz domāju, kā tur startēšu, lasīju avīzes, kurās tiku slavināts, ka sāku nervozēt un sacensību dienā jutos tik stiprs, ka zaudēju kontroli starp spēku un gribu. Es tik ļoti vēlējos, un man arī likās, ka varu gandrīz visus pieveikt, ka, ceļot stieni, nejutu tā svaru.
Es apzinos savas spējas, un, salīdzinot ar pērno gadu, toreiz man tāds spēciņš vien bija. Tagad manī ir tāds spēks, ka esmu gatavs cīnīties ar pašu Čemerkinu. Diemžēl pats esmu vainīgs, ka nespēju koncentrēties un pieļāvu kļūdas. Nākamais starts man paredzēts pavasarī Eiropas čempionātā, bet tad jau septembrī – olimpiskās spēles. Tur nevaru atļauties kļūdīties.
Vai tev kāds ir pārmetis, ka neesi izdarījis visu, ko varēji?
– Neviens jau neko nesaka, daudzi nāk klāt un apsveic ar to, kā ir, bet man pašam ir ļoti žēl, jo zinu, ka visi bija cerējuši. Tagad saprotu, kas man jādara – jākļūst vēl stiprākam.
Vai Atēnās baudīji vasaras priekus?
– Vienu reizi biju aizgājis uz jūru nopeldēties. Ūdens tur tagad tāds kā pie mums vasarā. Vietējie gan vairs nepeldas, jo viņiem ir par aukstu. Vairāk peldēt nedrīkstēju, jo ūdens atslābina muskuļus, bet es nevarēju to atļauties, toties treneris ar ārstu peldējās trīs reizes dienā – kamēr es guļu.
Runāt un rakstīt par Viktoru varētu ļoti daudz, jo viņš ir ļoti patīkams cilvēks, un, lai arī mūsu spēkavīrs ir pasaules mēroga slavenība, zvaigžņu slimība viņu nevajā: dobelnieks labprāt stāsta par sevi, ir pieticīgs un, kā jau visi lieli cilvēki, – ļoti omulīgs.
Uz laiku atvadoties no Viktora, novēlam viņam veiksmi sportā un personīgajā dzīvē.
