“Pirmkārt esmu un joprojām palieku “mehs”,” saka Latvijas Lauksaimniecības universitātes Sporta centra docents Viktors Valainis, kas savos 70+ gados izlēmis LLU Mehanizācijas fakultātes absolventa diplomu un vēlāk autotransporta specialitātē aizstāvēto tehnisko zinātņu kandidāta (pēc starptautiski pielīdzinātā ranga tagad – doktora) disertāciju papildināt ar izglītības dokumentu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Šogad viņš ir jau otrā kursa students 1. līmeņa profesionālās augstākās izglītības programmā “Izglītības un sporta darba speciālists”.
Patiesībā jau sports aizņēmis lielu daļu Viktora dzīves gan studiju laikā, gan darba posmā augstskolas Ražošanas apmācības katedrā, bet jo īpaši kopš 1994. gada, kad “mehs” saņēma piedāvājumu un piekrita kļūt par LLU Sporta katedras vadītāju. “Tolaik tas bija pārsvarā administratīvs postenis. Sporta namā sākās problēmas ar apkuri, ūdens pievadu, kanalizāciju, jumta labošanu, uzlabojumus prasīja peldbaseina ventilācija, un mani, domājams, paņēma tieši kā inženieri,” viņš spriež, jo katedras vadītājam nācās darboties ciešā saskarē ar Sporta nama direktoru, iesaistoties un dažbrīd pat pārņemot visu saimniecisko vadību.
Taču vēlāk iegūts arī C līmeņa atlētiskās vingrošanas trenera sertifikāts, kas joprojām tiek likts lietā nodarbībās ar studentiem. Un līdz ar gadiem augusi vēlme cilvēka fizisko spēju trenēšanas un uzturēšanas metodes izpētīt dziļāk. “Daudz ko esmu izzinājis dažādos kursos un pārbaudījis arī paša praksē, bet augstskolā, kur ir izcili savas jomas pasniedzēji, treneri, bijušie sportisti, nu varu šīs pašmācības ceļā iegūtās atziņas gan apstiprināt, gan papildināt, gan varbūt kādu arī apšaubīt. No viņiem daudz ko var mācīties.”
Joprojām aktīvais sporta veterāns atzīst, ka visos viņa karjeras posmos svarīga loma bijusi labiem skolotājiem, treneriem un domubiedriem, kāds viņš savā darba dzīvē centies būt arī pats.
– Varbūt atceries pašus pirmos?
Atceros, Gaiņu septiņgadīgajā skolā tas bija fizkultūras skolotājs Barkāns. Tur bija stadions ar zemes celiņiem. Skrējām, lēcām, spēlējām bumbu. Sporta pamatus savukārt Līvānu 1. vidusskolā ielika skolotāja Vucena. Vingrojām uz stieņa un līdztekām. Apguvām visus vieglatlētikas veidus. Grūdām lodi, metām šķēpu, darījām visu, pat lēcām ar kārti. Skolu beidzu ar labām atzīmēm, biju piedalījies arī mācību olimpiādēs un gribēju iestāties aviācijas institūtā, taču izbrāķēja dēļ redzes atšķirībām starp kreiso un labo aci. Atceros, kā satriekts gāju gar rudzu lauku uz māju…
– Vēl varēja pagūt uz Lauksaimniecības akadēmiju?
Varēja. Tajā gan arī bija konkurss. No 25 autotransporta specialitātē uzņemamajiem 23 bija ārpus konkursa kā tikko no armijas atgriezušies, bet uz tām divām vietām cerēja vairāki desmiti. Nokārtoju visus eksāmenus teicami un tiku. Bet drīz vien kādā brīdī, tas bija 429. auditorijā, ienāca viens un paziņoja: Valainis tiek aicināts uz kara komisariātu. Tā arī aizgāju – uz trīs gadiem “krievos”…
– … kur arī varēja sportot?
Tā kā biju slēpojis un arī šāvis ar mazkalibreni (Līvānos šautuvē pie stikla fabrikas gājām trenēties), mani paņēma uz divīzijas atlases sporta nometni. Atlase bija nežēlīga – ar izturības pārbaudēm līdz vemšanai. No kādiem 12 cilvēkiem divi tikām tālāk – divīzijas izlasē. Nākamā treniņnometne jau aizritēja normālāk, bet starp tām abām pabeidzu astoņu mēnešu ilgus radiotelegrāfista kursus Maskavā. Arī to laikā kursantu fiziskā sagatavotība tika uzturēta augstā līmenī. Kārtīgas rīta rosmes, svaru cilāšana. Apmācības vadīja Suvorova skolas virsnieki, kas visiem spēja skriet pa priekšu. Atnāk pie stieņa, nomet frenci un uztaisa “saulīti”, jaunajiem mutes vaļā – tas ir ko vērts!
Kad atgriezos – atkal nometne. Trenējāmies slēpošanai – ar soļu imitāciju pa kalnu augšā un lejā, galvenais bija apjomi. Savas izlases, kurām vajadzēja papildinājumu no jaunajiem, bija katrā divīzijā, un otrajā dienesta gadā jau piedalījos biatlona sacensībās.
– Tas pats mūsdienu “civilais” biatlons vai militāristiem savs?
Biatlons mūsdienu olimpiskajā variantā pazīstams no 1960. gada. Mūsu sacensības tolaik bija nedaudz atšķirīgas. 20 kilometru distancē četras šautuves ar 35 centimetru diametra mērķi dažādā attālumā – pirmajā 250 metru, ar katru nākamo nedaudz tuvāk, pēdējais jau 100 metru. Tajā šāvām stāvus, atklātais tēmeklis atbilstoši attālumam pašam jāpārkoriģē. 20 šāvieni, par katru netrāpīto – pie rezultāta pieskaitīts soda laiks. Sašāvu visus 20 un kļuvu par Tatārijas Autonomās Padomju Sociālistiskās Republikas čempionu. Tas varēja būt 1964. gads. Tagad par šo savdabīgo titulu gribas pasmaidīt. Bet liels nopelns panākumā bija treniņnometnes biedram sporta meistaram no Gruzijas, kas mani iemācīja, kā precīzi šaut. Pēc tam pārstāvēju Tatāriju “Dinamo” sacensībās Sverdlovskā, bet par uzvaru “dueļu šaušanas” sacensībās dabūju balvā pulksteni un tiku atvaļinājumā uz mājām. Interesanti un vīrus aizraujoši mači, kuros viena komanda šauj otras mērķus. Šeit zemessargiem arī tādus sarīkojām.
– Patiesi, savulaik augstskolā taču izveidoji un vadīji zemessardzes studentu rotu?
Tā ir. Biju starp pirmajiem 50 Latvijas zemessargiem, kurus svinīgi uzņēma Ministru prezidents Anatolijs Gorbunovs. Būdams rotas komandieris, izgāju arī pilnu apmācības kursu līdz ar bataljonu komandieriem. Studentu rotas vadību vēlāk pārņēma Imants Šillers, pēc tam no mūsu rotas un Tehniskās universitātes rotas izveidoja studentu bataljonu, kas pastāv joprojām.
– Sanāca tāda atkāpe pirms turpinām par paša studiju laiku.
Atgriezies augstskolā, turpināju mācīties un sportot. Biatlons, vienubrīd arī bokss pie trenera Aleksandra Knoha. Paspēju pat ringā pārstāvēt mācību iestādi PSRS augstskolu mačos.
– Vai tolaik tiešām slēpošanai bija vairāk sniega?
Bija un nebija. Augstskolas izlase brauca “pēc sniega” arī citur – uz Cēsīm, uz Igauniju, kur lauksaimniecības augstskolai bija bāze Otepē. Reiz bija treniņnometne pat Murmanskā. Skolojāmies pie ļoti labiem slēpošanas treneriem – Heinriha Sostes, Zigurda Zēberga. Tolaik kļuvu par republikas čempionu biatlonā, par sporta biedrības “Vārpa” čempionu, izpildīju arī sporta meistara normatīvu. Latvijas izlases otrajā sastāvā startēju PSRS kausa izcīņā Cēsīs, kur pirmais sastāvs ieguva galveno trofeju. Septiņdesmitajos vairākus gadus sabiju Latvijas izlasē tolaik populārajā GDA daudzcīņā, vēlāk tajā darbojos arī kā šaušanas treneris.
– Nu esi sācis krāt starptautiskas raudzes medaļas jau veterāna statusā. Vai vari nosaukt spožākās?
Pirmajā pasaules čempionātā ziemas sporta veidos veterāniem 2010. gadā Pokļukā savā vecuma grupā biju trešais sprintā un otrais stafetē. Tas biatlonā, bet divas zelta godalgas nopelnīju pasaules čempionātā ziemas peldēšanā pirms diviem gadiem Rovaniemi, Somijā. Kā tur neiegriezīsies pie Santa Klausa. Kopā ar dēlu Kārli arī viņu apciemojām un sarunā noskaidrojās, ka no plašās Santa Klausu dinastijas tieši viņš pirms gada ciemojies Jūrmalā. Šogad esmu nobriedis līdzdalībai pasaules kausā ziemas peldēšanā, kas ar piecu posmu sacensībām sāksies novembrī Jelgavā, janvārī turpināsies Minskā, pēc tam Zviedrijā, Igaunijā un Vladivostokā, Krievijā
– Izklausās jau pēc aizrautīga “roņa”.
Norūdīšanās ir svarīga – to ilga un aktīva mūža receptē līdzās kustībām uzsver arī mana pašreizējā autoritāte medicīnas zinātņu doktors un kineziterapijas speciālists Sergejs Bubnovskis. Uzzināju par Aleksandra Jakovļeva vadīto “Jelgavas roņu” klubu. Uzaicināja mani uz vieniem mačiem, kur ar savu “parastā peldētāja” ielecienu ūdenī gandrīz vai izgāzos. Tagad nedēļas nogalēs piedalos kopīgajās treniņsanākšanās, kas jau kļuvušas par patīkamu nodarbi.
– Vai Bubnovskis par veselīgu atzīst arī peldēšanu aukstā ūdenī?
Garas distances aukstā ūdenī jau ir pārlieka slodze. Protams, tas atkarīgs no trenētības. Profesors Bubnovskis veselības kontekstā kā ikdienā pieejamāku asinsrites uzlabošanai ieteic iegremdēšanos uz piecām sekundēm aukstā vannā. Bet pats svarīgākais imūnsistēmas uzturēšanā ir vienkāršu fizisko vingrinājumu ikdienas regularitāte. Piemēram, pietupieni, ko var izpildīt arī jebkura darba starplaikā.
– Pats arī tos praktizē?
Pats jau kādus “padsmit” gadus ik dienu izpildu piecus tā sauktos Tibetas lamu vingrojumus, par kuriem informācija pieejama arī internetā.
– Vārdu sakot, – turies studenta možumā. Kā gados jaunie kursabiedri tevi pieņem?
Šķiet, ka labi. Neiederīgs starp viņiem nejūtos, arī atzīmēs gan teorētiskajos priekšmetos, gan sporta pārbaudījumos varu turēt līdzi un sekmju ziņā esmu ceturtais kursā.
– Kur liksi zināšanas, kuras, kā teic, “neviens tev nevar atņemt”?
Atņemt nevar, bet varēšu tās dāvināt. Pamācīt, kā jārīkojas, lai pēc iespējas ilgstoši saglabātu savas no dabas dotās un no vecākiem iedzimtās spējas dzīvi nodzīvot intensīvi un ar prieku.
