Kopš aprīļa beigām jelgavniekiem dota unikāla iespēja iepazīties ar gleznotāja Viļa Ozola darbiem izstādē «Klusā daba», kas Mākslas skolā skatāma līdz maija beigām.
Kopš aprīļa beigām jelgavniekiem dota unikāla iespēja iepazīties ar gleznotāja Viļa Ozola
darbiem izstādē «Klusā daba», kas Mākslas skolā skatāma līdz maija beigām.
Vārdu «unikāls» lietoju ar nodomu: mākslinieks nemīl rīkot personālizstādes, kur nu vēl ārpus Rīgas – šādi notikumi ir gaužām reti. Viņš strādā ļoti lēni, turklāt viņa darbi parasti ir nelieli, tādēļ lielākas izstāžu zāles grūti aizpildīt. Arī šoreiz intīmajā telpā, kur skola rīko izstādes, izlikts 14 gleznu – klusās dabas un pāris ainavu.
Vilis Ozols ir viens no izcilākajiem latviešu klusās dabas meistariem. Savulaik viņš gleznojis arīdzan sadzīves žanra darbus par lauku un atpūtas tēmu, tomēr skatītāji sevišķi iemīlējuši un laikam latviešu mākslas vēsturē viņš ieies ar krūžu, plašu, turzu, tējkannu, sālstrauku, sēņu, augļu un citu sadzīvē izmantojamu lietu gleznojumiem. Meistara klusajās dabās nevajag meklēt krāsu spožumu, atraktivitāti, filosofisku zemtekstu vai īpašu formu valodu. Viņa darbi izceļas ar dabiskumu, vienkāršību, tuvību dzīvei, ar zināmu sadzīvisku parastumu. Ikdienišķās lietās Vilis Ozols ierauga kādu īpašu skaistumu, vērtību.
Gleznotājs ir reālistiskās skolas pārstāvis un latviešu tradicionālās mākslas kopējs. Citādi arī nevar būt. Viņš ir no tās mūsu gleznotāju paaudzes, kurā atradīsim tādus meistarus kā Boriss Bērziņš, Biruta Baumane, Rita Valnere, Indulis Zariņš, Edgars Iltners. Kaut arī viņu rokraksti ir tik atšķirīgi, tomēr viņus vieno pietāte pret pasauli, pret tradīciju, pret cilvēka dzīvi. Viņi mīt reālā pasaulē un glezno reālu pasauli. Viņi to pieņem tādu, kādu tā ir. Viņi priecājas par katru dzīves stundu, katrā notikumā, lietā saskata kādu noteiktu jēgu.
Tāds ir arī Vilis Ozols, ļoti reāls savās gleznās. Te gan jāpiemetina, ka mākslinieks klusajās dabās netiecas pēc priekšmetu vieliskuma, viņu maz interesē telpa, arī gaisma ir izkliedēta, ārkārtīgi maiga, tādēļ ēnas dažbrīd ir tikko pamanāmas. Gan lietu materialitāte, gan vide, kurā tās atrodas, meistaram nav tik būtiska. Daudz svarīgāks viņam ir gleznieciskums. Viļa Ozola darbos lietas vieno ļoti smalks koptonis, kuram pakārtots porcelāna baltums, plašu melnums, sēņu cepuru brūnums, ābolu zaļums vai sārtums. Krāsas sabalsojas maigā kopnoskaņā, kurā neviena nedominē pār citu.
Kompozicionāli Viļa Ozola darbi ir visai vienveidīgi. Skatā no augšās gleznas centrā atrodas galds, uz kura kārtojas izvēlētie priekšmeti. 60. – 70.gados to nebija daudz, un tie formās bija salīdzinoši lieli. 80. gados lietu skaits gleznās palielinās, bet to izmēri sarūk, un rodas iespaids, ka esam no tiem pat attālinājušies. Arī Jelgavā skatāmajos darbos priekšmetu ir daudz. Var šķist, ka tie izvietoti haotiski, taču, vērīgāk ielūkojoties, atklāsim, ka Vilis Ozols kārto lietas sarežģītās kombinācijās, kurās visi priekšmeti grupējami neregulāros trijstūros. To pamatnes lielākoties vērstas uz leju, kas vieš stabilitātes, harmonijas, vīrišķīguma izjūtu. Mākslinieka darbi ir pilni miera, klusuma; kaislības, kas plosa mūsdienu cilvēku ir pierimušas.
Vēl būtu jārunā par to, ka meistara klusajās dabās kā kolorīta ziņā, tā no formas viedokļa vērojamas patālas atbalsis no franču klasiskā kubisma, sevišķi no Žorža Braka un Huana Grī darbiem. Taču latviešu māksliniekam ģeometrizētie krāslaukumi kontrastā ar priekšmetu reālumu ir nepieciešami, lai veiktu gleznieciskus uzdevumus. Tādējādi Vilis Ozols liek skatītājam viņa darbus uztvert nevis kā daļiņu no dzīves, tās kopiju, bet gan kā suverēnu mākslas darbu, kuram ir pašam sava vērtība un nozīme.
Māksla rodas no dzīves, tajā tā vienā vai otrā veidā atspoguļojas, taču mākslai ir sava vieta cilvēka gara pasaulē – tai jāsniedz viņam prieks un dvēseliskums. Un tā Viļa Ozola gleznās ir atliku likām.
