Pirmssvētku dienās vai katrā pagastā notika ar valsts svētkiem saistīti plašāka vai šaurāka mēroga pasākumi.
Pirmssvētku dienās vai katrā pagastā notika ar valsts svētkiem saistīti plašāka vai šaurāka mēroga pasākumi. Vilcēnieši pulcēšanos ģimeņu vakarā pirms 18. novembra cer padarīt par tradīciju.
Bijušais skolas direktors un vēstures skolotājs Gusts Šilinskis klātesošos aizveda gadsimta sākuma vēstures griežos. Viņa, kā arī pagasta priekšsēdētāja Daumanta Oltes atzinumi un tagadējā Vilces pamatskolas direktora Armanda Avota pārdomas par 18. novembri, pašu ļaužu lasītā dzeja arī pārējos vedināja uz īsu pārdomu mirkli. Jā, «sūri smaržo mežāboli, sūri Latvijas gāršas dvašo», bet «mēs būsim stipri tik, cik mūsu griba». Dzīvesspēku un izturību, vadoties no principa «Laukos dzīvojot, no laukiem nevar aiziet», apliecināja arī «Ziņu» iztaujātā Ilgas un Anatolija Aleksandrovu ģimene, kur aug pieci jaunās paaudzes pārstāvji un kas saimniekošanu savā saimniecībā, 26 īpašuma un nu arī 20 nomātos hektāros, sākuši tikai pirms trim gadiem. Sieva Ilga, pirms tam kultūras nama darbiniece, ar pieredzi būdama, pēc pastarīšu piedzimšanas centusies apgūt maksimāli daudz vajadzīgu lietu, gan speciālo literatūru studējot, gan apmeklējot lauksaimniekiem domātas mācības, un smej, ka praktiskās saimniekošanas apguvē viņai par mīļāko kļuvusi veterināro līdzekļu rokasgrāmata. Tas tāpēc, ka līdztekus graudaugiem un cukurbietēm saimniecībā pievērsušies arī lopkopībai, galvenokārt cūku audzēšanai. Taupīgas saimniekošanas nolūkos apgūtās prasmes lieti noder, jo speciālistu pakalpojumi ir dārgi. Noderējusi arī vīra Anatolija prasme no lūžņiem uzmeistarot riteņtraktoru, jo tehnikas iegādes ziņā labākie laiki nokavēti. Izglītošanos zemniekiem domātos kursos Aleksandrovi nobrieduši turpināt, jo nevar salīdzināt piemājas saimniecības aprūpi ar plašāku saimniekošanu.
Bet svētku priekšvakarā, kad lauku darbi apdarīti, vien aptuveni divi simti tonnu cukurbiešu uz fabriku vēl aizvizināmas, ģimene izmantoja iespēju kopā ar jaunākajiem bērniem apmeklēt tautas namu. Pēc nogurdinošās sezonas izklaides pasākumu bija izvēlējušies daudzi. Bet vismaz sākotnēji visaktīvākie bija tieši Vilces jaunās paaudzes pārstāvji, kuru čalas skanēja jau pa gabalu. Saviesīgos pasākumos un citos godos vilcēnieši publikas izklaidēšanas nolūkos nav raduši aicināt māksliniekus ar vārdu. Viņi ar prieku skatās savas jaunās paaudzes veikumu. «Mūsu bērni prot sevi parādīt, māk iziet sabiedrībā, nevis kautrīgi turas maliņā, kā par lauku bērniem pieņemts domāt,» saka pagasta priekšsēdētājs D. Olte. Šārudens sarīkojumā klātesošos izklaidēja Sarmītes Vīpules vadītā folkloras kopa «Vilce» ar pasaku par ganu un milzi, kurā nopietnas tautas gudrības mijās ar jautrībām un drastiskām dziesmām. Bet pēc tam mazie folkloristi Sarmītes un Mārtiņa Vīpuļu vadībā un Natālijas Freimanes akordeona pavadībā ne vien paši griezās rotaļās, bet tajās iesaistīja arī apkārtējos. Tad soļa raitumu demonstrēja ne tikai bērni, bet arī mātes (tēvi diemžēl retāk) un pat vecāsmātes, tādējādi apliecinot paaudžu saišu stiprību.
