Jaunievēlētais pagasta deputāts apstrīd vēlēšanu rezultātus tiesā! Līdz šim nepieredzēts notikums mūsu rajonā. Taču tieši tāpēc 24. martā Rīgā notika Administratīvā rajona tiesa.
Jaunievēlētais pagasta deputāts apstrīd vēlēšanu rezultātus tiesā! Līdz šim nepieredzēts notikums mūsu rajonā. Taču tieši tāpēc 24. martā Rīgā notika Administratīvā rajona tiesa. Tā izskatīja Vilces pagasta deputāta zemnieku saimniecības “Valneri” pārvaldnieka Jura Lavenieka prasību par sava pagasta vēlēšanu rezultātu anulēšanu. Pēc četru stundu darba tiesa šo prasību noraidīja.
Prasības būtība – šaubas par aprūpes centra “Ziedkalne” iedzīvotāju brīvo gribu, piedaloties šajās vēlēšanās. Zināms, ka aprūpes centrā dzīvo ap pusotra simta invalīdu ar garīgās attīstības traucējumiem. Šiem cilvēkiem (izņemot dažus) ir vēlēšanu tiesības, taču jāatzīst, ka viņu spēja patstāvīgi orientēties pagasta aktualitātēs ir visai nosacīta. Vēl jo vairāk – J.Laveniekam bija aizdomas, ka aprūpes centra iemītnieki ir psiholoģiski ietekmēti, lai balsotu par sarakstiem, kuros balotējas līdzšinējais pagasta Padomes priekšsēdētājs un amatu apvienošanas kārtībā aprūpes centra sociālais pedagogs Jānis Verenieks, kā arī aprūpes centra direktors Andrejs Nīmanis. Abi vīri tiesā piedalījās kā trešās personas, kas aizstāvēja viedokli, ka ar vēlēšanām pagastā viss bija kārtībā. Savukārt prasītāju J.Lavenieku kā trešās personas atbalstīja firmas “Igate” asfaltbetona rūpnīcas vadītājs Gunārs Indriksons un pazīstamais pašvaldību politiķis Daumants Olte.
Formāli prasība tika vērsta pret vēlēšanu komisiju, ko vadīja ilggadējā un cienījamā Vilces tautas nama vadītāja Gitija Šuķe. Taču viņas godaprāts netika apšaubīts. Kā debatēs atzina D.Olte, strīda un arī tiesāšanās galvenais cēlonis bija aprūpes centra direktora A.Nīmaņa aizdomīgā darbošanās mikroautobusā apmēram simts metru no vēlēšanu iecirkņa. Tur viņš saviem aprūpējamajiem, kas uz balsošanu tika atvesti ar citu mašīnu, pirms došanās vēlēt izdeva pases un instruēja, kā rīkoties vēlēšanu iecirknī. A.Nīmanis apgalvoja, ka viņa instrukcija bijusi politiski neitrāla, kam, protams, prasītāja puse netic.
Tiesa centās konfliktu izskatīt iespējami vispusīgi. Pirmkārt, vai tiešām “Ziedkalnes” iemītnieki, no kuriem vēlēšanās piedalījušies ap septiņdesmit, būtiski ietekmēja balsojuma rezultātu. Zināms, ka Vilcē vēlētāju skaits šoreiz bija 813 (62,7 procenti no iespējamā). Nevarēja taču sociālais pedagogs J.Verenieks atkal tikt par pagasta Padomes priekšsēdētāju, tikai pateicoties saviem aprūpējamajiem! Acīmredzot viņam ir zināma autoritāte arī citur pagastā. Taču, kā atzina prasības pieteicēji, daži desmiti balsu izšķīra to, ka uzvarējušais saraksts “Cerība” (J.Verenieks tur ir ar pirmo numuru) izcīnīja Padomē veselas trīs vietas. Šai pozīcijai jāpieliek klāt vēl viena vieta, ko A.Nīmanis ieguva kā Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas saraksta līderis. Tādējādi opozīcijai, kas nekādā mērā nav saistīta ar līdzšinējo pagasta varu un aprūpes centru, paliek trīs vietas – mazākums.
Tiesa operē ar liecībām, kas pierāda vienu vai otru nelikumīgu darbību. Jāatzīst – prasītāji nevarēja dot neapgāžamus pierādījumus, ka aprūpes centra ļaudis tiešām ietekmēti. Piemēram, vairāki liecinieki bija redzējuši, ka “Ziedkalnes” iedzīvotāji neizmet atlikušās vēlēšanu listes atkritumu kastē, bet nes tās uz “štāba” autobusiņu, kur, iespējams, par savu balsojumu atskaitījās direktoram A.Nīmanim. Taču šī iespējamība nav pierādījums. Protams, ir savādi, ka pats direktors, reizē deputāta kandidāts, atrodas šajā “štāba” “busiņā” un ņemas ar pasēm un instrukcijām. Tā neliekas direktora rangam atbilstoša nodarbošanās, nemaz nerunājot par ētisko pusi, ka šādu lietu veic deputāta kandidāts. Bet likums tur nav pārkāpts. “Busiņš”, kurā, tātad, pēc A.Nīmaņa tiesā teiktā, netika veikta aģitācija, atradās vairāk nekā piecdesmit metru no vēlēšanu iecirkņa. Tādā attālumā ir pat atļauts aģitēt. Neskaidrs gan paliek A.Nīmaņa sacītais, ka “busiņā” “cilvēki sildījušies”, jo kā 9., tā 10. martā, kad balsoja aprūpes centra ļaudis, bija auksts. Ja jau tiešām pamatā bija rūpes par to, lai cilvēki nesaltu, un auto neviens neaģitēja, tad kāpēc nevarēja piebraukt pie vēlēšanu iecirkņa durvīm? Un kāpēc vispār vajadzēja šo “štābošanos” jeb braukšanu balsot ar divām automašīnām? Piemēram, referendumā par iestāšanos ES tāda aprūpes centra iedzīvotāju vizināšana un instruēšana Vilcē neesot notikusi.
Kamēr nav saņemts sprieduma pilnais teksts, zaudētāji nav nolēmuši, vai spriedumu pārsūdzēs. J.Lavenieks uzskata, ka zināmu skaidrību varētu radīt aprūpes centra iedzīvotāju liecības, kas tiesā uzklausītas netika. Turklāt būtu svarīgi, lai šos invalīdus ar garīgās attīstības traucējumiem liecību sniegšanai sagatavotu neatkarīgi psihologi.
Varbūt pats skumjākais, ka diezgan grūti iedomāties, kā jaunievēlētā Vilces pagasta Padome strādās tālāk, jo pozīcija un opozīcija liekas diezgan nesamierināmas. Piemēram, Padomes priekšsēdētājs J.Verenieks pēkšņi tiesā “eksplodēja”, teikdams, ka deputāts D.Olte viņam iepriekšējos četrus gadus traucējis darbu, sarakstījis desmitiem sūdzību. Tāda “eksplozija” neliecina par vadītāja spējām kompromisu mākslā. “Rāmjos” grūti noturēties bija arī D.Oltem, kas, piemēram, kritizējot aprūpes centra darbu, sāka izvirzīt jautājumus, kas neattiecas uz minēto lietu.
Var jau cerēt, ka Vilcē vēlēšanu kaislības līdz ar palu ūdeņiem noplaks, taču to īsti apgalvot varēs tikai tad, ja Administratīvās rajona tiesas spriedums netiks pārsūdzēts.
