Lielāko mūža daļu Jānis Butēvics ir nostrādājis šaursliežu dzelzceļa līnijā Eleja Bauska. Šis vilciens ilgu laiku bija galvenais pārvietošanās līdzeklis šajā apvidū.
Lielāko mūža daļu Jānis Butēvics ir nostrādājis šaursliežu dzelzceļa līnijā Eleja Bauska. Šis vilciens ilgu laiku bija galvenais pārvietošanās līdzeklis šajā apvidū. Nu jau J.Butēvics ir pensijā, taču interesanti atgadījumi un piedzīvojumi uz dzelzceļa vēl joprojām ir svaigā atmiņā.
1916. gadā 600 milimetru plato dzelzceļa līniju Eleja Bauska cēla vācu armijas vajadzībām. Šajā apvidū bija izvietojušies lieli vācu armijas spēki. Ar dzelzceļu bija paredzēts pārvietot gan karavīrus, gan arī aprīkojumu. Pēc Latvijas valsts neatkarības iegūšanas 1918. gada decembrī Latvijas pagaidu valdība līniju pārņēma. Sākoties brīvības cīņām, tā nokļuva Bermonta rīcībā. Pēc vāciešu izdzīšanas līnija atkal bija Latvijas valsts rokās. Līnija Meitene Bauska sākumā tika paredzēta pagaidu lietošanai, tādēļ, lai to laistu ekspluatācijā, bija vajadzīgi līdzekļi tās sakārtošanai un pilnveidošanai, taču drīz vien 1920. gadā maršrutā Eleja Bauska atklāja pasažieru satiksmi.
Šo līniju izmantoja gan pasažieru, gan kravas pārvadājumiem. Sevišķi intensīvi pārvadājumi bija rudeņos biešu novākšanas sezonas laikā. Nereti ierīkoti sliežu atzarojumi uz biešu laukiem, uz kuriem varēja atstāt dažus vagonus. Kamēr vilciens turpināja savu maršrutu, vīri uz lauka atstātos vagonus piekrāva ar bietēm. Kad «bānītis» brauca atpakaļ, atstātie vagoni, kas nu jau bija pielādēti, tika piekabināti vilcienam. Tādā veidā ar krietnu laika ekonomiju varēja novākt un nodot ražu. Tāpat biešu pieņemšana no vietējiem zemniekiem tika organizēta gandrīz visās pieturās. Mazais «bānītis» pārvadāja arī lauksaimniecības produktus. Uz pilsētām tika nosūtīti gan piena produkti, gan arī sviests.
1963. gadā, tāpat kā daudzas citas, arī šaursliežu dzelzceļa līnija Meitene Bauska tika slēgta. Pašlaik tās kādreizējā atrašanās vietā vairs tikai retos ceļa posmos var pamanīt ko līdzīgu dzelzceļa uzbērumam.
Jānis Butēvics ilgu laiku dzīvoja Elejā. Tūlīt pēc skolas beigšanas viņš sāka mācīties kalēja amatu. Darbs viņam veicās labi, tādēļ diezgan skaidri likās, ka ar to viņš arī saistīs savu mūžu. Pēc atgriešanās no armijas, kur viņu iesauca 1938. gada 11. maijā, viņš Meitenes lokomotīvju depo strādāja par kalēju. Taču drīz vien jau šā paša gada rudenī J.Butēvicu pieņēma par šaursliežu dzelzceļa Eleja Bauska mašīnista palīgu. Šajā amatā viņš nostrādāja 13 gadu. 1951. gadā viņš beidza dzelzceļa skolu Rīgā, pēc kuras viņam jau bija mašīnista tiesības, līdz beidzot arī pats kļuva par mašīnistu šajā pašā līnijā Eleja Bauska.
Pēc tam, kad likvidēja dzelzceļa līniju Eleja Bauska, Jānis Butēvics sāka strādāt Jelgavas depo. Kā dzelzceļnieks pats atzinās, nekad mūžā viņš nav pircis vilciena biļeti. Viņš pat nezinot, cik tā maksāja kādreiz un cik pašlaik.
Pēc daudzo gadu pieredzes, braucot ar šaursliežu «bānīti», Jānis Butēvics mācēja stāstīt, ka daudzi atgadījumi, kas notikuši uz šaursliežu dzelzceļa, nekad nebūtu iespējami uz parastā platsliežu dzelzceļa.
Veiksmīgs risinājums
Kādā karstā vasarā, kad J.Butēvics gatavojās kārtējai braukšanai, no Īslīces stacijas viņš saņēma ziņojumu, ka brauciens jāatliek, jo karstajā laikā, metālam izplešoties, sliedes bija izlocījušās. Taču mašīnistam atlikt braucienu arī īsti negribējās, tādēļ tika nolemts, ka, par spīti gaidāmajām grūtībām, vilciens ievēros grafiku.
Sākumā brauciens bija tāds pats kā parasti, taču, tuvojoties Īslīces stacijai, sliedes vairs neizskatījās pēc sliedēm. Ja vilciens turpinātu pa tām braukt, pēc pāris metriem tas noskrietu no sliedēm. Taču Jānis Butēvics un viņa palīgs atrada veiksmīgu risinājumu. Sliedēm uzlēja aukstu ūdeni, pēc kā tās klakšķēdamas novietojās pareizajā stāvoklī, un ceļu bez raizēm varēja turpināt.
Uz platsliežu dzelzceļa tas nevar notikt, jo tā sliedes ir daudz masīvākas un stingrākas.
Priekšnieki izraisa avāriju
Kādā reizē augsti priekšnieki vēlējās pārbaudīt «bānīti» darbībā. Lokomotīvei bija piekabināti trīs pasažieru vagoni. Vienā no vagoniem brauca priekšniecība. Viņu mērķis bija uzzināt, kādā ātrumā var pārvietot armiju. Sākumā mašīnists brauca «bānītim» paredzētā ātrumā, taču priekšnieki pavēlēja dzīt ātrāk. Tas arī tika darīts, līdz Narvaišu stacijā (pirmā stacija aiz Meitenes) «bānītis» ar visiem pasažieriem un mašīnistu apgāzās. Nevienam nekādas vainas nebija, taču augsto kungu izbīlis bija liels.
Es biju pārliecināts, ka man tiks izteikts aizrādījums, bet šķiet, viņi bija droši, ka kādu asāku vārdu varētu dzirdēt no manis. Tā nu mēs klusi un mierīgi šķīrāmies es paliku pie sava «bānīša», bet visa priekšniecība gar sliedēm, lēnītiņām ar kājām gāja tālāk.
Cilvēku loģika
Reiz, arī kādā karstā dienā, «bānītis», pilns ar cilvēkiem dažiem vīriešiem un ļoti daudzām sievām , kas savos saiņos veda olas, pienu un tamlīdzīgas lietas, braucis savā ikdienas maršrutā. Braucot Mežotnes mežā, vilciens nav noturējies uz mazajām, šaurajām sliedītēm un apgāzies. Daudzo sieviešu dēļ izcēlies milzīgs troksnis viņas visas vaimanājušas, kliegušas, spiegušas. Beidzot viens no vīriešiem nav varējis izturēt un savām ceļabiedrēm pavaicājis, vai kāda no viņām ir savainota visas atbildējušas, ka nav. Tad viņš jautājis, kādēļ tad jātaisa tik liels troksnis, ja viss ir kārtībā, bet šīs tik nelaimīgā balsī, it kā apraudātu kādu labu draugu vai vīru, viņam atbildējušas: «Ai! Ai! Ai! Bet kā tad ar olām, pienu… Vai! Vai!»
Atrod galvu
Ne visi piedzīvojumi ir bijuši patīkami. Reiz Jānis Butēvics gājis pa kādu Mežotnes meža taciņu uz dīķi, kam blakus ir aka. No akas dzelzceļnieki parasti ņēmuši ūdeni vilcienam. Pieejot pie akas, mašīnists ievērojis, ka ūdenī atrodas kaut kas dīvains izskatījies, it kā ūdenī peldētu skalps ar matiem. Nesapratnē viņš jocīgo veidojumu izvilcis ārā. Izrādījies, ka tā ir nocirsta sievietes galva. Noslepkavotā bija bez vēsts pazudusi, un viņas vīrs atradās tikai pēc pāris nedēļām. J.Butēvicam vairākas reizes bijis jāiet uz miliciju, lai liecinātu, taču vainīgais tā arī nav atrasts.
Uz sliedēm – kurlmēmais
Kādu reizi mašīnists, tiesa gan, ne savas vainas dēļ, nobraucis cilvēku. Ceļā no Meitenes uz Bausku ar piekrautu sastāvu viņš ievērojis, ka dzelzceļu šķērso vīrietis. Vilciens vīrietim, kas pāri sliedēm lēni kustējies, ātri tuvojies. Vairākas reizes mašīnists ilgstoši signalizējis, taču vīrietis nekādi nav reaģējis. Tā nu iznācis, ka vilciens viņu diezgan strauji aizķēris ar tenderi. Kad vilciens beidzot apstājies, vīrietis vēl bijis dzīvs, taču slimnīcā viņš miris. Vēlāk izrādījies, ka viņš bijis alkohola reibumā, turklāt vēl kurlmēms. Atkal bijušas vairākas nopratināšanas, taču mašīnistam bez nopietnām sekām.
Degošais ūdens
Tajā pašā dīķī, kam līdzās atrodas jau minētā aka, ir ļoti savdabīgs ūdens. Jānis Butēvics pieļauj iespēju, ka tajā ieplūst vai nu nafta, vai kāda gāze, jo parasti, kad dīķī smeltajā ūdenī ieliek degošu pagali, ūdens aizdegas. Tas deg tikpat labi kā benzīns visa ūdens virsma ir liesmās. Šāds skats ir interesants un diez vai bieži sastopams.
Pēdējais šaursliežu dzelzceļš
Pašlaik vienīgā šaursliežu dzelzceļa līnija, ko ekspluatē pasažieru pārvadāšanai, savieno Gulbeni un Alūksni. Vēl pirms neilga laika apmēram četriem gadiem šo līniju izmantoja arī kravas pārvadājumiem. Šīs dzelzceļa līnijas sliežu platums ir 750 milimetru. Dzelzceļam, tāpat kā jebkuram platsliežu dzelzceļam, ir satiksmes saraksts, un vietējiem iedzīvotājiem tas vairāk ir nevis kaut kas interesants, bet gan parasts pārvietošanās līdzeklis. Taču tajā pašā laikā ir daudz cilvēku, kas tieši šā vilciena dēļ brauc uz Gulbeni.
Ar 600 milimetru plato dzelzceļa «bānīti» var pavizināties Ventspils Jūras un zvejniecības brīvdabas muzejā, kur vizināšanās ar «bānīti» ir paredzēta apmeklējuma programmā. Tam gan vizuālais izskats, gan arī iekārtojums ir tāds pats kā «bānīšu» ziedu laikos.
P.S. Parastā dzelzceļa sliežu platums ir 1524 milimetri, Rietumeiropā 1435 mm.
