«Metāla spēles» sestdien Raiņa parkā kuplinās arī Juris Kaukulis un «Dzelzs Vilks».
Norunātā tikšanās vieta ar grupas «Dzelzs Vilks» un un nu jau arī «Dzelzs Vilka Jauno Jāņu orķestra» radītāju un vadītāju Juri Kaukuli – Latvijas Leļļu teātris – pārsteidza tikai pirmajā brīdī, galu galā savā līdzšinējā un arī pašreizējā radošajā darbībā mūziķis saistīts ar dažādām teatrālām izpausmēm visai bieži un cieši. Turklāt ne tikai kā mūzikas autors vai izpildītājs, jo ir reizes, kad uz skatuves jāpavada gandrīz vai visa izrāde. «Aktieris gan es neesmu,» J.Kaukulis uzsver visai strikti, «šajā nozarē man vēl daudz būtu jāaug.»
– Vai izraudzītā sastapšanās vieta nozīmē, ka top kas jauns Leļļu teātrim?
Šoreiz atnācu tikai sakārtot dažas lietas saistībā ar «Maksu un Moricu», kas Leļļu teātrī tiek izrādīts kopš šā gada marta. Režisors un šoreiz arī dramatizētājs (abi delveri atšķirībā no daudzu iepriekšējiem priekšstatiem šajā iestudējumā kļuvuši nedaudz prātīgāki un arī pieaugušāki) Edgars Kaufelds mani uzaicināja uzrakstīt mūziku. Tā kā piedāvājums šķita saistošs, labprāt piekritu. Īpatnība ir tā, ka, lai realizētu manu muzikālo ieceri, Maksim un Moricam (Artūram Putniņam un Daumantam Švampem) pusotra mēneša laikā nācās iemācīties spēlēt ģitāru, kas pats par sevi ir ievērības cienīgs fakts. Tagad, kad beidzas vasaras brīvdienas, iemaņas nedaudz jāatjauno – nākamā «Maksa un Morica» izrāde paredzēta 19. septembrī.
Šī ir pirmā reize, kad sadarbojos ar Leļļu teātri, turklāt muzikālo materiālu faktiski gatavoju viens pats, pat bez sava pastāvīgā kolēģa Kaspara Tobja vai kāda cita no «Dzelzs Vilka» puišiem.
– Sadistisku elementu pilnas ir daudzas pasakas, laikam bērniem nepieciešams izjust savu dozu šausmu. Bet Vilhelma Buša komiksi, tai skaitā «Makss un Morics», man šķiet tādi pilnīgi sadistiski «gabali» – galvenos varoņus beigās, ja nemaldos, samaļ dzirnavās. Nu ir viņi palaidņi, bet vai pelnījuši tādu galu…
Es to uztveru nedaudz citādi – izrādes varoņi savā veidā cīnās ar to, kas viņus neapmierina pastāvošajā iekārtā. Makss un Morics nav tikai palaidņi, bet spuraini jaunekļi, kam apnikusi apkārt valdošā mietpilsonība, un ar saviem nedarbiem viņi cenšas izkustināt sabiedrību no apkārt valdošā sastinguma.
– Izrādē «Makss un Morics» esi, kā pats teici, vienīgais un galvenais (pa mūzikas līniju, protams). Vai nemulsina tas, ka sestdien Jelgavas «Metāla spēlēs» tev diez vai būs pati galvenā loma?
«Dzelzs Vilks» un metāls – tā taču ir tik dabiska savienība. Cik atceros, esam jau līdzīgā pasākumā piedalījušies. Jelgava vispār man šķiet interesanta pilsēta – gan ar saviem ledus, gan smilšu skulptūru festivāliem, tagad «Metāla spēles», esam viesojušies arī jūsu Roka skolā. Nevaru uzreiz pateikt, cik reižu un tieši kur, bet Jelgavā «Dzelzs Vilks» noteikti ir uzstājies un atmiņas ir visnotaļ pozitīvas.
– Jautājums dažam lasītājam šķitīs muļķīgs, tomēr izlūgšos nelielu atskatu «Dzelzs Vilka» vēsturē. Ja es visai labi atceros, kā tapa, piemēram, «Pērkons», tad ar jums ir nedaudz citādi. Jūt tomēr to vecuma starpību.
Vairāku cilvēku kopums ar saskanīgu muzikālu un ne tikai muzikālu domāšanu nolemj, ka varētu mēģināt ko kopīgi radīt, un tad arī mēģina. Daži no šiem mēģinājumiem ir veiksmīgi, vismaz es tā uzskatu par «Dzelzs Vilku».
Sākām Mālpilī un kopā muzicējam jau mazliet vairāk nekā divdesmit gadu. Juris Kaukulis, Kaspars Tobis, Mārcis Judzis un Kārlis Alviķis (agrāk arī Armands Butkevičs un Valērijs Cīrulis). Esam saņēmuši sešas Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas. Skaitāmies viena no pieprasītākajām koncertgrupām Latvijā, esam uzstājušies arī Krievijā, Lietuvā, Polijā un Vācijā. «Dzelzs Vilks» raksta smagu, melodisku rokmūziku, tomēr nebaidās arī no eksperimentiem.
– Kāpēc «Dzelzs Vilks»? Patīk dzelzs vai patīk vilki?
Gan, gan. Sākumā varbūt daudzi ķiķināja, jo pārāk saskatāmas bija asociācijas ar «Iron Maiden», un tā tiešām bija viena no mūsu kulta grupām. Un dzelzs ir arī «Latvijas dzelzceļš», ko agrāk tik daudz nācās izmantot.
Esam arī pelēkā vilka patroni Dabas muzejā, atbalstām to populāciju Latvijā, vilkus nešaujam un vilku ādās neģērbjamies. Tā ka nosaukums sanācis lielisks, faktiski tas jau sācis darboties kā vārds un kā uzvārds.
– Pēc nosaukuma spriežot, jūsu mūzikai vajadzētu būt pat vēl nedaudz niknākai.
Tā bijusi ļoti dažāda – gan nikna, gan atturīgāka, bieži esam tuvinājušies tautas mūzikai. Viss, kas ar cilvēku notiek viņa dzīves procesā, atspoguļojas arī mūzikā. Tāpat kā dažādās ietekmes un aizraušanās.
«Makss un Morics», piemēram, ir tāds vairāk akustisks variants: ģitāras, akordeons, perkusijas.
– Tur jau neizskan kaut kas no nesen dibinātā «Dzelzs Vilka Jauno Jāņu orķestra»?
Orķestris faktiski ir domāts kā «Dzelzs Vilka» papildinājums, jo mēs ar to sākām nodarboties gadu tūkstoša pirmās desmitgades vidū. Ierakstījām albumu «Kur vakara zvaigzne lec». Uz tautasdziesmu tekstiem un melodijām mūs pamudināja mūsu izdevēja Iveta Mielava. Taču mūsu pirmie eksperimenti ar Kasparu Tobi izrādījās neveiksmīgi.
Paralēli strādājām ar mūziku Olgas Žiltuhinas dejas izrādei, kur izmantojām akordeonu, mandolīnu, vienā brīdī uz pašu sacerētiem motīviem sāku dziedāt latviešu četrrindes, un ieskanējās.
Otrs albums «Uijā, uijā, nikni vilki» jau izmantojām roka instrumentus – bungas, basģitāru. Savukārt «Kālabad» (trešais albums) iezīmē pārmaiņas, atteicāmies no roka skaņas un centāmies meklēt ko jaunu. Šajā ierakstā es arī neesmu vienīgais solists, līdz ar to mūzika palikusi krāsaināka. Klāt nākuši vairāki mūziķi no malas, piemēram, Andris Alviķis. Viņš vairākās dziesmās iespēlējis ģīgu, basu. Jaunajā albumā spēlē gan viņš, gan viņa dēls Kārlis. «Dzelzs Vilka Jauno Jāņu orķestrī» esam aicinājuši arī vijolnieci Innu Raihmani no «Forshpil» un postfolkloras grupu «Vecpilsētas dziedātāji».
– Dzirdēts, ka esi draugos arī ar dzeju?
Lai piemeklētu mūsu melodijām tekstus, kādreiz šķirstīju sējumus, tagad izmantoju virtuālo Dainu skapi. Man ir vairākas tēmas, kas interesē, un tas palīdz meklēt. Šo to pierakstu klāt arī no sevis, dainas taču nav nekas sastindzis un noteikti nemainīgs uz laiku laikiem.
Tā radās populārais «Uijā, uijā, nikni vilki». «Četri vilki krūmos lēca, svešus zaķus izbaidīja» ir piemērs. Dainās ir citādi. Esam spēlējuši šo dziesmu arī rokfestivālā «Menuo Juodaragis» Lietuvā. Skan diezgan līdzīgi. Esam šo dziesmu iedziedājuši arī lietuviešu valodā – «Uijā, uijā, pikti vilkai». Tikai uzsvars leišiem ir uz pēdējo zilbi vil-KAI.
Bet runa ir ne tikai par dainām, man patīk rakstīt dziesmām tekstus. Tiesa, tas gan nenotiek katru dienu.
– Rakstīji tekstus arī teātrim. Lielāko popularitāti laikam iemantoja «Man arī būtu bail»?
Jā, tur Ģirts Ķesteris pamatīgi dabūja izdziedāties un «izārdīties». Režisors Mihails Gruzdovs kopā ar aktieri Ģirtu Ķesteri izveidoja rokpoēmu, kuras galvenais varonis ir Dzejnieks, kas nāk no rakstnieka Čārlza Bukovska radītās pasaules.
Uz skatuves izrādē bija arī «Dzelzs Vilks», arī mūzika un dziesmu teksti bija manējie.
–Tā bija tava pirmā sadarbība ar Dailes teātri, ar ko laikam esi saistīts visvairāk?
«Dzelzs Vilkam» jā, es pats pirms tam vēl darbojos Andra Vilcāna rokoperā «Fausts. Deus ex machina», kā arī izrādē «Drakula». Tā ka Dailes teātrī jūtos kā savējais jau no deviņdesmito gadu beigām.
– Un dejas pasaulē?
Tiesa, vislabākā sadarbība man izveidojusies ar laikmetīgās dejas pasauli, ar Olgu Žitluhinu. Neesmu pat skaitījis, bet mums tapušas laikam kādas deviņas izrādes. Daudziem liekas, ka laikmetīgā deja ir kaut kas elitārs un nesaprotams, bet pēc 2013. gada nogalē tapušās Olgas Žitluhinas izrādes «Ārā», kas tapusi, iedvesmojoties no Henrika Ibsena lugas «Brands» tēmām, daudzi nemaz negāja ārā, bet tikai aplaudēja un aplaudēja.
«Ārā» guva arī cildinošas kritiķu atsauksmes un tika nominētas «Dienas» gada balvai kultūrā un televīzijas raidījuma TV raidījuma «100 g kultūras» balvai «Kilograms kultūras». Izrāde neseko lugas sižetam, bet par vienu no būtiskiem jautājumiem gan izrādē, gan tās radīšanas procesā kļuvis hrestomātiskais Branda moto: «Tiks piedots – ja tu neiespēji, bet mūžam ne – ja negribēji», pētot mūsdienu cilvēka spēju iziet ārpus ierastās komforta zonas augstāku mērķu vārdā.
– Esi daudzpusīgs cilvēks.
Atbilstoši manam Kultūras darbinieku tehnikumā saņemtajam diplomam, kur skaidri un gaiši ierakstīts: «Kultūras darba organizators – lauku kapelu vadītājs». ◆
