Pēc viesošanās Dobelē, kur “Ziņas” atsaucīgi uzņēma pilsētas Sporta skolas Šaušanas nodaļas audzēkņi un viņu treneris Vilnis Celmiņš, šķiet, tieši šis šautuves telpā uz tāfeles lasāmais secinājums būtu liekams tēmas virsrakstā. Vilnis acīmredzot ir jau pieminētais treneris, kura teiktajā sporta skolas audzēkņi ieklausās kopš 2009. gada.
Latvijai ir spēcīgas šaušanas sporta tradīcijas, un gribam būt cienīgi to turpinātāji – apmēram tā pēc audzēkņu pirmajiem panākumiem Eiropas čempionātā 2012. gadā, no kurienes juniori Agate Rašmane un Kristaps Smilga pārveda savas pirmās komandu vērtējumā izcīnītās bronzas medaļas, savu apņemšanos pauda treneris, un tā ir turēta līdz pat šai dienai. Uzskatāmi liecinieki ir gan fotogrāfijas no Eiropas un pasaules junioru čempionātiem un citiem starptautiskiem mačiem, gan neskaitāmie kausi, medaļas un citas trofejas, kam šautuves ēkas vestibilā teju vairs nepietiek vietas, gan Latvijas Olimpiskās vienības sastāvs, kurā kopš 2015. gada vienmēr bijuši vairāki šāvēji (gatavojoties Tokijai, patlaban četri, tostarp dobelnieki Agate Rašmane un Ernests Erbs).
Vēsture un pēctecība
Pat tie, kuru interešu lokā nav šaušanas sports, būs dzirdējuši Afanasija Kuzmina vārdu. Olimpisko spēļu zelta un sudraba medaļnieks, desmitkārtējs Eiropas čempions, 11 reižu uzvarējis pasaules čempionātā. “Protams, Latvijā ievērojamākais mūsu sporta pārstāvis,” teic V.Celmiņš, taču atgādina arī par latvieša Harija Blaua 1912. gada vasaras olimpiādē Stokholmā Krievijas impērijas komandas sastāvā izcīnīto bronzas godalgu šaušanā pa māla baložiem, Kārļa Kļavas 1937. gada pasaules čempionāta zeltu šaušanā ar automātisko pistoli, vairākkārtējas Eiropas un pasaules čempiones Baibas Zariņas-Berklavas panākumus 70. gados.
Pats Vilnis šauteni pirmoreiz paņēmis rokās 12 gadu vecumā. Trenējies pie Ilgoņa Freimaņa, kuru atzīst par vienu no šaušanas kustības aizsācējiem Latvijā (septembra nogalē Dobelē viņu godinās nu jau 11. starptautiskais piemiņas turnīrs), un Andra Garoziņa. Viņš arī piedāvājis no šautenes pāriet uz pistoli, ar ko gūti pirmie jaunatnes čempiona tituli un sasniegumi Latvijas izlases sastāvā 80. gados. Turpmākos sportiskās karjeras plānus gan izjauca 90. gadu grūtības, bet 2009. viņš pie iemīļotā sporta veida atgriezās jau Dobeles Sporta skolas trenera statusā.
Vajadzības un iespējas
Kā pastāsta treneris, nopietnai sporta attīstībai noderīgas bāzes kopš padomju laikiem saglabājušās vien Tukumā un šeit, pie viņiem, Dobelē. Taču elektronika, kas jo īpaši vajadzīga sacensību finālā, kur labāko astoņnieka cīņās par punktiem svarīgas sekundes desmitdaļas, pagaidām esot vien tukumniekiem. Labas pistoles un munīciju gan, rakstot projektus Eiropas fondiem un Starptautiskajai Šaušanas federācijai, ir izdevies sagādāt, un treneris cer, ka šādā veidā dobelnieki tiks arī pie elektronikas. “Pneimatiskā pistole, piemēram, Agates “Walter”, maksā ap diviem tūkstošiem eiro, katra izšautā mazkalibra patrona – 30 centu,” viņš nosauc dažus skaitļus ieskatam. “Tehniskos līdzekļus ar jau minēto projektu un arī pašvaldības atbalstu audzēkņiem nodrošinām. Agate, starp citu, savu pirmo ieroci nopelnīja par 2012. gadā konkursā “Latvijas izcilnieks sportā” iegūto 1300 eiro balvu. Izlasīju par to internetā, Agates mamma arī piezvanīja un ideju atbalstīja. Starp pussimts konkurentiem viņa izrādījās labākā. Arī sekmīgam treniņu procesam ikdienā neapšaubāmi svarīgs ir vecāku atbalsts, par ko viņiem lielum lielais paldies.”
Ikdienas nodarbībām Dobeles šautuves telpa ar 10 mērķu līnijām ir gana piemērota. Pašmāju lielākās sacensības, kā gaidāmais I.Freimaņa piemiņas kauss, ar Polijā izīrētām elektronikas iekārtām tiek “ienests” arī tuvējā sporta nama zālē. Taču citviet starptautiski mači, pasaules un Eiropas čempionāti notiek atvērta tipa šautuvēs, tādēļ, gatavojoties nozīmīgākiem startiem, dobelnieki brauc pie igauņiem uz Elvu vai Tallinu. “Ar Elvu, kur saglabājusies PSRS izlases treniņbāze, mums ir jau ilggadēja ļoti laba sadarbība. Braucam uz viņu sacensībām un vasarā rīkojam tur arī treniņnometnes,” atklāj treneris. Ziemā, galvenokārt pieejamās elektronikas dēļ, braukts arī uz slēgtajām bāzēm Lietuvā, Čehijā un Polijā.
Centieni un panākumi
Nometnes ar stingru režīmu un diviem treniņiem dienā kā treneris, tā sportisti atzīst par meistarības izaugsmē ļoti svarīgām. “Sākam ar rīta rosmi. No pulksten 10 līdz 12.30 pirmais treniņš, kas, protams, nenozīmē tikai šaušanu. Pēc iesildīšanās atbilstoši sagatavotībai katram tiek dots savs uzdevums. Tāpat ir arī psiholoģiskie testi. Pēc pusdienām brīvais laiks un no pulksten 16 līdz 18 otrs treniņš. Tad vakariņas, pēc kurām vēl ejam uzspēlēt futbolu vai paskriet krosiņu. Protams, lai varētu 60–70 reizes katras 6–8 sekundes no vietas pacilāt kilogramu smago pistoli, turklāt ne tikai kaut kā novicināt, bet 45 grādu leņķī notēmēt uz īslaicīgi redzamu mērķi, arī spēka vingrinājumi vajadzīgi,” par piemēru ņemot Elvas nometnes grafiku, pastāsta V.Celmiņš.
Viegli nav, bet, ja esi visu darījis pēc labākās sirdsapziņas un ņēmis vērā, ka “Vilnis tāpat vien neko nesaka”, pēc laika nāk arī alga. 2014. gada pasaules jaunatnes olimpiādes medaļniece Agate savam juniores godalgu krājumam ir pievienojusi arī 2016. gada pasaules kausa bronzu, vairākkārt bijusi Eiropas junioru čempionāta finālā, bet jau pieaugušo kārtā izcīnījusi sudraba godalgu II Eiropas spēlēs Minskā. Ernesta Erba godalgu pūrā ir 2016. gada Eiropas junioru čempionāta bronza, 2017. gada Eiropas čempionāta zelts un bronza, 2018. gada pasaules junioru kausa zelts un sudrabs, 2019. gada Eiropas zelts individuāli un komandā bronza, kas izcīnīta kopā ar treniņbiedriem Danielu Vilciņu un Rihardu Zorgi. Rihards startēja un iekļuva arī pasaules jaunatnes olimpiādes finālā 2018. gadā Buenosairesā, uz kurieni ceļazīmi nopelnīja kā viens no sešiem labākajiem šāvējiem Eiropā.
Tāda, lūk, Dobeles Sporta skolas šāvēju pašreizējā elite kalpo par iedvesmas avotu jaunpienācējiem un tradīcijas turpinātājiem.
