Daugava, Lielupe un Burtnieku ezers ir zandartu iemīļotākās ūdenstilpes.
Mākslīgi ieaudzētais, pavairotais un īpaši sargātais zandarts mūsu ūdenskrātuvēs tiek izvilkts itin bieži. Spriežot pēc zivju inspektoru sastādīto protokolu skaita, tas ir pirmajās rindās, par kuru noķeršanu un paturēšanu makšķernieki saņēmuši sodus. Gan labi vairojas, gan vienkārši pazūd Patiesība par zandartu saudzēšanu ir visnotaļ loģiska, tomēr daudzi (gan makšķernieki, gan likumdevējs) to nespēj pieņemt vai izprast. Zandarts ir viena no tām zivīm, kas noteiktos apstākļos var gan veiksmīgi vairoties, gan vienkārši izzust, kaut arī ūdenskrātuvē ielaists tūkstošiem mazuļu. Pēc manām domām, šī spuraine ir viena no vārgākajām zivīm. Katrs makšķernieks pārliecinājies, ka, izvelkot jebkura izmēra šīs sugas pārstāvi, tā krastmalā zibenīgi «atdod galus». Pat fotosesiju taisot, jārēķinās ar to, ka laika limits ir ļoti mazs (visbiežāk pāris minūšu), līdz zandarts beidzis gaitas šajos ūdeņos. Mīt upēs, ezeros un jūrā Izplatītākās vietas, kur šis plēsoņa dzīvo, ir Daugava, Lielupe un Burtnieks. Varētu minēt vēl samērā daudz citu ūdenskrātuvju, bet zandartu populācijai šīs ir lielākās un ar tiem bagātākās. Gan Rīgas jūras līcis, gan Baltijas jūras piekraste ir pilna ar zandartiem, tādēļ atliek vien pabrīnīties, kāpēc vienā upē tie iepeld, bet citā ne. Acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek šai zivij ko pārdomāt.Ja paskatāmies zandartu rekordus, pārsvarā tie saistās ar Burtnieku ezeru. Labs būtu jautājums, kāpēc tā, taču esmu pārliecināts, ka tiešu un pārliecinošu atbildi nesagaidīsim. Vēl kāds piemērs – Aiviekste, kas ietek Daugavā. Daugava it kā ir pilna ar savvaļā dzimušiem zandartiem un arī ielaistiem tūkstošiem mazuļu. Taču ir ļoti atšķirīga to izaugsme. Starp mākslīgi uzbūvētām hidroelektrostacijām zandarts nesasniedz svaru vairāk par četriem kilogramiem. Pareizāk sakot, tāds gadās ļoti, ļoti reti. Par piemēru varu minēt posmu starp Rīgas un Ķeguma hidroelektrostaciju, kur ielaisti neskaitāmi desmiti tūkstošu zandartu mazuļu. Kāds rezultāts? Ja kāds noķer mēra zandartu, tad jūtas kā uzvarētājs. Tajā pašā laikā, ja šāds daudzums mazuļu tiktu ielaists, teiksim, Burtniekā, lomu skaits un svars varētu būt šokējošs (man gan grūti pateikt rezultātu). Secinājums viens – ne katrā ūdenskrātuvē jebkuras sugas zivs spējīga iedzīvoties un sasniegt sev atbilstošu lielumu. Daugava, kā pierādījies, ir ļoti pateicīga samiem, meža vimbām un brekšiem. Pavisam «garām» tur ir zandarti (milzīgā daudzumā, bet pamatā neizaug pat 30 centimetru garas), zuši (būtībā izzuduši pilnībā), vimbas (deģenerējušās un nespēj sasniegt pat 150 gramu svaru). Ļoti reti sastopamas savvaļas karpas. Runājot par līdakām, to skaitu un izmērus ietekmē Daugavas vieta – starp «hesiem» trāpās pa kādai «padsmitniecei», bet virs Pļaviņu HES izmēri jau ir pavisam citi. «Uz dzīvo» vai velcējot Divas visizplatītākās metodes zandartu ķeršanā ir cope «uz dzīvo» vai velcēšana. Kura labāka un rezultatīvāka, tiešām nezinu. Viss atkarīgs no vietas un sistēmas, kā ķeram šīs zivis. Slinkākie, bet «biezākie» parasti nodarbojas ar velcēšanu. Iekāpj laivā, iedarbina motoru un, mainot mānekļus un lūrot eholotē, vizinās pa ūdenskrātuvi. Cik tas ir interesanti, nezinu, jo šādu copes veidu nepiekopju.Manā skatījumā daudz interesantāk ir spiningot vai copēt ar divām makšķerēm, kas aprīkotas ar pludu, divžuburu āķi un vīķi galā. Upēs un ezeros labi izmantojamas arī gruntsmakšķeres ar slīdošo svinu un vienu pavadu. Galvenais – zandarta ņemšanas brīdī nodrošināt maksimāli brīvu auklas padošanu, jo pretējā gadījumā, sajūtot pretestību, tas mēģinās atbrīvoties no ēsmas. Tāpēc gruntsmakšķeri cenšos pacelt stāvus, cik vien iespējams. Pamataukla tiek atlaista pilnīgā brīvsolī un atrodas iespējami platākā leņķī attiecībā pret ūdens virsmu. Tas viss tiek darīts tāpēc, lai zandarts nesajustu ēsmas «pretestību». Pamatauklu gruntsmakšķerei izvēlos 0,3 milimetru diametrā, bet pavadu ņemu 0,25 milimetru. Kā likums, izmantoju divžuburu āķi, bet ne standarta variantu, jo tie ir resni un piesaista uzmanību. Ņemu sestā vai ceturtā numura trīsžubura āķi, nokniebju trešo āķi un iekabinu to vīķes mugurā. Var arī ar pludiņmakšķeri Tikpat rezultatīvi zandartus ķeram arī ar pludiņmakšķeri. Izmantoju tikai monofilo, taču ir kāda interesanta situācija. Kamēr diena pilnā gaišumā, ēsmu lieku uz grunts, bet, kad sāk krēslot, ceļu to augšā. Vakaros zandarts tāpat kā «meženes» peld uz augšējiem ūdens slāņiem baroties un nāk ļoti tuvu krastam. Ar gruntsmakšķeri to izdarīt ir grūti, bet ar pludu ļoti elementāri, tikai te nederēs zivs gabaliņš, bet būs vajadzīga dzīva vīķe. Pamēģiniet!P.S. Vai ir gadījies ķert brekšus ar fīderi, kam nav nekādas pretsavērpšanās sistēmas, bet pavada iet caur barotavu un beidzas dažus centimetrus aiz tās? Pamēģiniet, bet es nākamreiz aprakstīšu, kā tas izskatās un pareizi jādara, jo ir pilnībā mans izdomājums.
