Rasma savu problēmu tā īsti neapzinājās, līdz viņu aizturēja policija. Par laimi, likums nebija bargs. Taču jaunā sieviete saprata – kaut kas nav kārtībā.
Rasma savu problēmu tā īsti neapzinājās, līdz viņu aizturēja policija. Par laimi, likums nebija bargs. Taču jaunā sieviete saprata – kaut kas nav kārtībā. Tā vien likās, ka svešas mantas liptin līp pie rokām, turklāt pat tad, kad tās nebija vajadzīgas. Pēc zādzībām nereti piemeklēja histērija, no prāta neizgāja doma: ak, šausmas, ko esmu izdarījusi! Ilgi gatavojusies izšķirošajam solim, viņa visbeidzot devās pie psihologa. Diagnoze bija visai pārsteidzoša un vienlaikus biedējoša – kleptomānija.
Gadījies dzirdēt cilvēkus spriežam, ka zādzība ir izlaidība, veids, kā iegūt kaut ko, par to nemaksājot. Taču atsevišķos gadījumos jārunā arī par slimību, kuru indivīdam ietekmēt ir gandrīz neiespējami. Ir daži visai pārdroši apgalvojumi par kleptomāniju. Kāds no Maskavas pazīstamākajiem neiropsihologiem uzskata, ka tā piemīt ievērojami lielākajai daļai iedzīvotāju – latentā vai atklātā veidā ar to sirgst apmēram 50 procenti sieviešu un 10 procenti vīriešu. Taču pierādījumi šādiem apgalvojumiem nav atrasti. Lai gan kleptomānija, pēc oficiālajiem datiem, Latvijā nav izplatīta, tomēr šiem cilvēkiem palīdzība ir nepieciešama, it īpaši tādēļ, ka viņi nožēlo nodarīto, bet nespēj uzveikt savas tieksmes.
Saista zagšanas process
Kā skaidro psiholoģe Anita Kalniņa, kleptomānija ir impulsu un paradumu traucējumu veids, kad cilvēks impulsīvi zog dažādus priekšmetus. Lielākoties šīm lietām nav nozīmīgas vērtības, bieži tās arī zadzējam nav vajadzīgas, viņam parasti ir pietiekami naudas, lai tās iegādātos likumīgi. Taču šādos brīžos virzītājspēks ir kas cits, nevis mantkārība. Kleptomānam galvenais ir zagšanas process. Impulss ir tik spēcīgs, ka cilvēkam grūti tam pretoties. Pirms zādzības viņam ir augošs, spēcīgs sasprindzinājums, pēc tam – atvieglojums, atslābums. Vēlāk bieži vien rodas vainas izjūta, raizes un nemiers par izdarīto.
Zagšana vienmēr notiek impulsīvi, to iepriekš neizplāno. Kleptomāns nekad neizmanto līdzzinātājus. Viņš bieži nezina, ko iesākt ar paņemto. To var noslēpt, kādam atdot, citreiz slepeni nolikt atpakaļ vietā. Tā kā šis priekšmets viņam nav nepieciešams, tas parasti netiek lietots.
Tieksmes starp dzimumiem atšķiras
Precīzu datu par kleptomānijas izplatību nav. Visi dati iegūti no policijas uzskaites par zādzībām veikalos, jo ar kleptomāniju slimo apmēram pieci procenti aizturēto. No tiem savukārt lielākā daļa ir sievietes.
Speciālisti secinājuši, ka abu dzimumu kleptomāni rīkojas nedaudz atšķirīgi. Vīriešus vairāk vilina kolekcionējami priekšmeti, vēlams, lai uz tiem būtu kāda īpaša zīme, kas apliecina piederību (zīmols) – tas savā ziņā kāpina baudu, ko kleptomāns izjūt mirklī, kad zog. Parasti tie ir pelnutrauki, pīpes, glāzes ar īpašu simboliku.
Sievietēm, kā izrādās, priekšmeta ekskluzīvums vai piederība simbolu grupai nav galvenais noteicošais faktors. Viņas orientējas uz ļoti praktiskām lietām – sākot ar higiēnas precēm un beidzot ar apģērbu, un pārsvarā ir visai neizvēlīgas, vairāk piesaista attiecīgā priekšmeta funkcionalitāte. Tomēr abu dzimumu kleptomāni burtiski piekrauj savas mājas ar šīm lietām, jo tās neizmanto.
“Palasot dažus žurnālus un interneta vortālus, kur tiek rakstīts par kleptomāniju, atsevišķos gadījumos redzu, ka šī slimība tiek traktēta nepareizi. Tie, kas iet uz veikalu jau ar domu, ka nozags, piemēram, lūpu krāsu, turklāt dara to katru dienu, nav kleptomāni, vienkārši cenšas maskēties aiz šāda vairoga,” piebilst psiholoģe. Psihiatri, psihoterapeiti, psihologi un juristi iebilst pret kleptomānijas termina lietošanu nevietā, un ir pilnībā aplami apgalvot, ka katram zaglim piemīt šī kaite.
Iemesls var būt problēmas ģimenē
Speciālistiem nav vienota viedokļa, kā rodas šī slimība. Psihoanalītiķi izsaka hipotēzi par saikni starp zagšanu un seksualitāti un runā par zagšanas simbolisko jēgu saistībā ar Edipa kompleksu. Tādējādi iekārotais objekts simboliski tiek interpretēts kā falls, nauda vai piens. Psihoanalītiķis Eduards Vāgners Jauregs kleptomānijas rašanos saista ar cilvēka iedzimto satveršanas refleksu, savukārt doktors Džeijs Geršovs atzīst, ka “zagšanas impulss” piemīt pacientiem, kuriem ir izteikti funkcionāli traucējumi galvas smadzeņu pusložu “sadarbībā”.
Visticamākā ir dažādu bioloģisko un psiholoģisko faktoru kombinācija. Bioloģiskie faktori varētu būt nelieli iedzimti smadzeņu defekti, kā arī dzīves laikā iegūti bojājumi. Tādi var rasties pēc grūtām dzemdībām, smadzeņu satricinājumiem, smaga meningīta vai agrā bērnībā pārciesta ērču encefalīta.
Taču bioloģiskie faktori vien kleptomāniju neizraisa. Tiem nozīme ir tad, ja traucētas attiecības ar citiem cilvēkiem. Vislielākā ietekme, protams, ir ģimenei un audzināšanai. Ja vecāki ir pārāk autoritatīvi, stingri vai arī nevērīgi un aizņemti, bērnam iespējama šādu impulsu kontroles traucējumu attīstība. Kleptomāniju pastiprina stresa situācijas (brāļa vai māsas piedzimšana, skolas maiņa, strīdi un konflikti, attiecību izjukšana utt.).
Sākums slimībai parasti ir bērnībā. Taču ne visi bērni, kas zog, kļūst par kleptomāniem. Ja neārstē, kaite (zagšanas epizodes) hroniski turpinās, saasinās spriedzes situācijās, var arī pati no sevis pāriet un pēc kāda laika atsākties.
Zāles nelīdz
Mainoties dzīves apstākļiem un cilvēka skatam uz dzīvi, viņš var spontāni izveseļoties bez ārstēšanas. Taču, ja tas nenotiek, nepieciešama speciālistu palīdzība. Būtu jāiet pie psihiatra vai psihoterapeita, lai noteiktu vai noliegtu šo diagnozi un nekavējoties sāktu ārstēšanu.
Cilvēks, kas cieš no kleptomānijas, ir dziļi nelaimīgs un pelnījis palīdzību. Tā kā kleptomānija pārsvarā saistīta ar problemātiskām attiecībām ģimenē, ārstēšana vērsta uz to, lai tās koriģētu vai arī palīdzētu cilvēkam apzināties problēmu un atrast citu veidu (nevis zagšanu), kā to risināt.
Līdz ar to medikamenti nepalīdzēs, tie var tikai īslaicīgi atvieglot stāvokli. Visefektīvāk kleptomāniju ārstē ar psihodinamisko psihoterapiju. Tā pieejama arī Jelgavā. Otra ārstēšanas metode ir uzvedības jeb biheiviorālā terapija, kuru praktizē atsevišķi speciālisti Rīgā.
***
Uzziņai
Termins “kleptomānija” (no grieķu valodas “klepto” – zagt un “mani” – vājprāts) nozīmē neprātīga zagšana. Speciālisti šo jēdzienu saprot kā sindromu, kas raksturo slimību, nevis zagšanu kā sociālu parādību.
***
Ar kleptomāniju sirgstoša
Rasmai ir 31 gads. Jau gadu viņa regulāri apmeklē psihoterapeitu, lai atbrīvotos no tieksmes zagt. “Ja man nejauši rokās nebūtu nonākusi grāmata par kleptomāniju, es laikam tā īsti nezinātu, ka esmu slima un man jāārstējas,” skaidro sieviete. Lai gan viņai ir labs darbs ar pietiekami augstiem ienākumiem, Rasma nespēja atbrīvoties no vēlmes piesavināties. Lielākoties tas noticis veikalos, bet gadījies nozagt arī kādu kolēģa mantu. Dažreiz tās atdotas īpašniekam, aizbildinoties, ka paņemtas nejauši.
“Psihoterapeite skaidro, ka kleptomānija man pastiprināti attīstījās, kad atklāju vīra neuzticību. Acīmredzot, atceroties bērnību, kad augu bez tēva, nevēlējos, lai mana ģimene tiktu izpostīta, kaut kādā veidā centos pievērst uzmanību, vienlaikus pozicionējot enerģiju citā virzienā.” Anita pamazām jau tikusi pāri kleptomānijai, to sekmējušas arī izmaiņas personīgajā dzīvē – viņa nodibinājusi jaunu ģimeni, kurā valda harmonija. “Tomēr ir reizes, kad pieķeru sevi kaut ko liekam kabatā vai somā. Sajūtas ir vienkārši briesmīgas. Māte mācīja nedarīt pāri nevienai dzīvai radībiņai, turklāt esmu pārliecināta ticīgā, kurai vajadzētu ievērot desmit Dieva baušļus, tomēr pat tas nespēj līdzēt. Reizēm dzen pat izmisumā, vai tiešām nebūšu vesela. Taču galvenais – lai ir vēlme ārstēties un tuvie cilvēki problēmu izprastu un būtu gatavi līdzdarboties.”
***
Psiholoģiskais portrets
Parasts zaglis; Kleptomāns
Pēc zādzības jūtas komfortabli, uztraucas Pēc zādzības jūtas vainīgs un viņam vienīgi par to, ka var tikt noķerts. ir kauns.
Zog pie izdevības pēc atbilstošas Parasti ir godīgs cilvēks ar augstiem sagatavošanās. ētiskiem kritērijiem, bet nevar nezagt.
Adekvāts pašvērtējums. Pazemināts pašvērtējums.
Zog apzināti, vienmēr kontrolē savu Zagšanu izdara afekta stāvoklī, darbību. nespēj kontrolēt savus impulsus.
Psiholoģiski noturīga personība. Neirotiska, emocionāli atkarīga personība.
Zog iedzīvošanās nolūkos, lai Zog, lai mazinātu iekšējo spriedzi ietekmētu citus cilvēkus, un diskomfortu, personisku sociālo apstākļu ietekmē. iemeslu dēļ.
Zog jebkurā vecumā. Vidējais vecums – 36 gadi.
Bīstams sabiedrībai (iedzīvošanās uz citu rēķina, psiholoģiska terorizēšana utt.) Sabiedrībai bīstams simboliski, vairāk bīstams sev (pašnosodījuma un pašiznīcināšanas tendences).
