«Esmu pārliecinājusies par teiciena «nekad nesaki nekad!» patiesumu. Ja man pirms vairākiem gadiem kāds teiktu – zini, tev būs romāns ar precētu vīrieti un tas padarīs tevi par kašķīgu un neciešamu dusmu kamolu –, es par to pasmietos.
«Esmu pārliecinājusies par teiciena «nekad nesaki nekad!» patiesumu. Ja man pirms vairākiem gadiem kāds teiktu – zini, tev būs romāns ar precētu vīrieti un tas padarīs tevi par kašķīgu un neciešamu dusmu kamolu –, es par to pasmietos. Kādas muļķības! Es nu noteikti nebūšu tā, kas pīsies ar precētu. Bet dzīve dara, kā tai patīk: gandrīz divus gadus es ubagoju mīlestību no vīrieša, kas Dieva priekšā jāvārdu bija teicis citai,» stāsta Jana.
Janai nesen palika 25, un par šiem diviem gadiem – savas dzīves briesmīgāko posmu – viņa runā ar nožēlu. «Es esmu laimīga, ka tiku no šā murga ārā. Tomēr vēl joprojām kaut kas iekšā sāp.»
Ieilgušais vienas nakts romāns
Jana ar Māri iepazinās saviesīgā pasākumā. «Jauks un simpātisks vīrietis, ar kuru bija interesanti runāt. Tas notika tik nemanot: parunājāmies, aizgājām padejot un kopā pavadījām visu nakti. Tāds vienas nakts romāniņš,» saka Jana. «Pat neiedomājos par nākamo satikšanos. Bet viņš piezvanīja un mēs satikāmies. Mums kopā bija tik labi! Nemanot pagāja nedēļa, divas, mēnesis… Viņš man veltīja daudz laika – gandrīz visu laiku bijām kopā, ja neskaita iešanu uz darbu, un arī no tā pamanījāmies izvairīties.
Zināju, ka viņš ir precējies. Bet tobrīd manī virmoja tādas sajūtas un kaisle, ka par to nedomāju. Es baudīšu to, jo tas ir tik skaisti, bet kad beigsies – un beigsies drīz (tāda bija mana pārliecība) –, atcerēšos skaistos brīžus. Dzīve taču ir tikai viena, kādēļ man jāatsakās no tādas laimes?
Visbriesmīgāk ir mīļoto dalīt ar kādu citu
Nemanot pienāca brīdis, kad viņa sieva «pievilka grožus». Tajā brīdī man vajadzēja visu pārtraukt un aiziet neatskatoties – ar brīnišķīgajām atmiņām sirdī. Bet es to nevarēju. Biju viņam tik ļoti pieķērusies! Viņš man atlicināja arvien mazāk, un man ar to nepietika. Ne vienu vien reizi Māris sacīja: «Ja tu nevari pieņemt, ka esmu precējies, ej, es tevi neturu un sapratīšu. Tev ir tādas tiesības.» Es nevarēju…
Man nekas cits neatlika, kā mēģināt pieņemt viņa attiecības ar sievu. Likās, ka to varēšu, mīlestība taču var visu. Bet greizsirdība un aizvainojums ņēma virsroku. Liekas, ka nekas nevar tā saniknot un pārmainīt cilvēku kā mīļotā cilvēka dalīšana ar kādu citu. Tiklīdz viņš pieminēja sievas vārdu, kaut vai netieši, es gandrīz vai uzsprāgu. No mierīga un nosvērta cilvēka pārvērtos kašķīgā un depresīvā fūrijā, ko paciest nevarēja neviens, pat ģimenes locekļi.
Kaut kur starp debesīm un elli
Es biju pārāk gļēva un izsalkusi mīlestības, lai atteiktos no Māra. Tā arī bija mana lielākā kļūda. Pagāja vairāki mēneši, pusgads un gads, bet mūsu attiecības arvien bija tajā pašā stadijā – kaut kur starp debesīm un elli. Es biju laimīga, kad viņš pie manis palika, un miru nost aiz sāpēm un greizsirdības, kad viņš devās mājās pie sievas. Protams, mūsu attiecībās bija arī skaisti mirkļi. No ciniķa es viņu biju pārvērtusi par romantisku un mīlošu vīrieti. Viņš iemācījās vienkāršās lietās atrast burvību un romantiku. Mums bija lieliska saskaņa visā, izņemot tēmu «es esmu precējies». Stundām ilgi varējām runāt par dažādām lietām, un brīžus, ko pavadījām kopā, es baudīju kā veldzējošus ūdens malkus. Diemžēl ik pa brīdim tiem tika piebērta vērmeļu sauja.
Mūsu attiecības bija garas un mokošas. Kā neviens es viņu gaidīju un novērtēju viņa klātbūtni. Nekad nevarēju rēķināties ar mīļoto, lai kaut kur aizbrauktu, kopā pavadītu laiku. Zinu, ka viņam daudz nozīmēju, bet ko man tas deva? Mīļotais vīrietis bija jādala ar citu, un es vienmēr paliku otrajā vietā. Biju kā atkritumu grozs, kas sagrabināja viņa laika atliekas no darba, ģimenes un atpūtas. Katru dienu gaidīju, kad viņš atbrauks un vai atbrauks. Dažreiz jau atbrauca… Bet cik bieži neatbrauca! Atzīstu, ka viņš ar mani pavadīja daudz laika – cik nu to var atlicināt precēts vīrietis. Man ar to nepietika.
Viņš aizgāja, un es jutos atvieglota
Tad pienāca sestdienas vakars, ko nekad neaizmirsīšu. Viņš atbrauca vēlu vakarā galīgi sašļucis un sāka stāstīt par savām problēmām ar sievu. Es uz viņu ilgi, ilgi skatījos un neteicu ne vārda. Tobrīd sapratu – esmu pelnījusi ko vairāk, man nav jāklausās viņa asarainie stāsti par sievu, un galu galā es neesmu laimīga un brīva. «Es negribu tevi redzēt. Lūdzu ej prom un nekad neatgriezies,» apbrīnoju, cik biju mierīga, to sakot. Sapratu, ka savu dzīvi vēlos veidot citādi, un ar šo domu biju tik pārņemta, ka nedzirdēju viņa «Saulīt, ko tu! Tas bija joks. vai ne?» un «Es šķiršos!». Attapos brīdī, kad aizcirtās durvis. Viņš bija aizgājis, un es jutos atvieglota. Kopš tā vakara neatbildēju uz viņa telefona zvaniem un izvairījos no centieniem satikties. Izrādās, tas nemaz nebija tik grūti!
Nožēloju, ka to izdarīju tik vēlu. No atmiņām par mūsu attiecībām palikusi tikai nožēla par izniekoto laiku un sabojātiem nerviem. Tagad cenšos to aizmirst un priecāties par to, ka esmu brīva. Biju aizmirsusi, ko nozīmē smaidīt un dzīvot sev. Nu mācos sevi mīlēt…
Jā, es esmu brīva un laimīga un zinu, ka atradīšu cilvēku, kas mani mīlēs, neskaitot stundas!
