Domājot par 1919. gada 11. novembri, kad bezbailīgie Latvijas valsts un galvaspilsētas aizstāvji pa plāno Daugavas ledu šturmēja bermontiešu pozīcijas Torņakalnā, rodas vēlēšanās uzzināt, kādi šie varoņi bija tā sauktajā normālajā dzīvē.
Domājot par 1919. gada 11. novembri, kad bezbailīgie Latvijas valsts un galvaspilsētas aizstāvji pa plāno Daugavas ledu šturmēja bermontiešu pozīcijas Torņakalnā, rodas vēlēšanās uzzināt, kādi šie varoņi bija tā sauktajā normālajā dzīvē.
Astoņdesmito gadu vidū man bija gods iepazīties ar Voldemāru Lipstu – savādu vīru, ko pazina vai visa toreizējā Lauksaimniecības akadēmija. Tolaik viņam bija jau vairāk nekā astoņdesmit gadu. Tievs, salīkušu augumu, biezajās brillēs paslēptu skatienu, reti smaidīgs, taču arī ļoti pretimnākošs un, šķiet, vienmēr gatavs palīdzēt.
Voldemārs Lipsts bija 1903. gadā dzimis rīdzinieks, kas vairāk nekā trīs gadu desmitus katru darbdienu ar vilcienu brauca uz Jelgavu. Līdz septiņdesmit gadu vecumam viņš mūsu augstskolā strādāja par zinātnisko sekretāru, kura atbildībā bija pirms nosūtīšanas augstākām instancēm vai publicēšanai pārskatīt zinātnieku rakstus, disertācijas un tamlīdzīgus materiālus. Voldemāram Lipstam piemita apbrīnojama loģika, uzmanība, precizitāte, kas šādā jomā ir zelta vērta.
Rīdzinieks Jelgavā
Vēlāk Voldemārs Lipsts, neņemot vērā viņa ievērojamo vecumu, kā tomēr neaizvietojams konsultants tika noformēts mazāk atbildīgos amatos. Piemēram, cienījamais «Aldara» balvas ieguvējs profesors Pāvils Zariņš viņu formāli pieņēma darbā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē kā laborantu. Protams, ekszinātniskais sekretārs laboratorijā mēģenes neskaloja, bet gan turpināja pārskatīt viņam iesniegto zinātnisko darbu noformējumu. Savai darbavietai Voldemārs Lipsts palika uzticīgs līdz gandrīz deviņdesmit gadu vecumam. Kaut solis kļuva arvien lēnāks, kājām ejamais gabals no Cukurfabrikas stacijas līdz pilij viņam bija pa spēkam līdz pēdējam.
Kā liecina autobiogrāfija, no 1919. līdz 1924. gadam Voldemārs Lipsts studēja jurisprudenci. Paralēli mācībām strādājot un turklāt rūpējoties par slimo māti, viņš pie augstskolas diploma diemžēl tā arī netika. Gadus divdesmit Voldemārs Lipsts Rīgas apgabaltiesā bija sekretārs. Šo amatu viņš saistībā ar mazgadīgo noziegumiem turpināja pildīt arī vācu laikā. Taču drīz pēc tam, kad Latviju vēlreiz pārņēma Staļina okupācijas režīms, Voldemārs Lipsts no darba tiesā aizgāja. 1946. gadā rektors Jānis Peive viņu pieņēma darbā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, kas tolaik vēl atradās Rīgā.
Par Lipsta ģimeni ziņas ir skopas, viņš pats ar kolēģiem par to runāja maz. 1946. gadā rakstītajā autobiogrāfijā Voldemārs Lipsts atzīmēja, ka tolaik bija neprecējies. Taču, kā izriet no jaunākiem dokumentiem, apmēram četrdesmit piecu gadu vecumā viņš tomēr nodibināja ģimeni, kurā auga divi bērni.
Kā aspirantu bieds
Jelgavas leģendas par Voldemāra Lipsta apbrīnojamo prasīgumu, precizitāti visvairāk saistās ar to gadsimta ceturksni, kad viņš bija augstskolas zinātniskais sekretārs un atbildēja par to, kā pirms apstiprināšanas augstākās institūcijās tiek noformētas zinātnieku disertācijas. Akadēmiķe Baiba Rivža atceras: « Lipsta kungs bija tāds kā aspirantu bieds. Tolaik disertācijai pievienojamo dokumentu pakete, kurā atradās dažādas atsauksmes un formas, bija gandrīz tikpat bieza kā pats zinātniskais darbs. Kad Lipsts saņēma šo papīru klāstu, viņš to lasīja līdz pirmajai kļūdai. Atradis to, viņš gandrīz priecīgi iesaucās: «Ā, re nu! Te nu mēs esam!» Ar šo teicienu visi dokumenti tika atdoti aspirantam atpakaļ, un atkal bija jāgatavo par jaunu. Gadījās, ka aspirants, zobus sakodis, sniedza Lipstam dokumentus vai desmit reižu. Taču, kad viņš pateica: «Nu tagad ir labi», disertācija bez aizķeršanās varēja iet vai nu uz Maskavu, vai Ņujorku.
Zinātniskā sekretāra amats, varētu teikt, ir pasauss. Taču Voldemārs Lipsts bija ārkārtīgi interesants, ļoti bagāts un dziļš cilvēks, ļoti liels savdabis, kuru mēs, šķiet, pilnībā nepazinām. Viņš bija daudz lasījis daiļliteratūru, orientējās glezniecībā. Tolaik kā jauna zinātniece biju izpelnījusies viņa žēlību. Vai nu tādēļ, ka, saklausījusies leģendas par viņa stingrību, visus «papīrus» aizpildīju rūpīgi, vai arī viņš man kaut ko piedeva.»
Pa plāno ledu pāri Daugavai
Pēdējo reizi Voldemāru Lipstu satiku deviņdesmito gadu sākumā. Viņa beidzamais amats mūsu augstskolā saistījās ar pils muzeju. Taču tas, protams, tikai formāli – Lipsta uzdevums bija pārskatīt universitātes zinātnieku tekstus. Palūdzu viņu kā ekspertu novērtēt kādu no savām publikācijām avīzē. Manā tekstā viņam, kā parasti, bija daži loģiski «atradumi». Šajā sarunā Lipsta kungs neviļus pateica, ka 1919. gadā esot šturmējis bermontiešu pozīcijas Torņakalnā un saņēmis par to Lāčplēša Kara ordeni.
Drīz vien bibliotēkā uzgāju trimdā izdotu grāmatu, kurā bija stāstīts par Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas audzēkņiem, kas varonīgi cīnījušies bermontiādē. Starp apbalvotajiem «lāčplēšiem» Voldemāru Lipstu gan neatradu. Viņa uzvārda nebija arī citos avotos. Tomēr man nav nekāda iemesla apšaubīt, ka viņš vecuma iespaidā būtu stāstījis ko galīgi aplam. 1946. gadā personas anketā viņš pats savā glītajā rokrakstā ir ierakstījis, ka no 1919. līdz 1924. gadam mācījies šajā Rīgas ģimnāzijā, kas tiešām bija slavena ar bezbailīgiem puikām, kas cīnījās pret bermontiešiem. Un, ja loze par piešķirto augstāko latviešu karavīru apbalvojumu krita citiem, tas gan nebūt nenozīmē, ka Voldemārs Lipsts starp Rīgas atbrīvotājiem nemaz nav bijis. Viņš kaut dažos vārdos, taču tiešām ticami man stāstīja par šo pārdrošo uzbrukumu pāri Daugavai. Bet to ordeni pielika klāt, iespējams, tāpēc, ka varbūt nejutās pietiekami novērtēts. Visu mūžu viņš bija sities ar trūkumu. Zinātniskā sekretāra alga bija diezgan niecīga, daudz naudas varēja aiziet par grāmatām. Reiz pat augstskolas profesori esot sametuši naudu, lai nopirktu viņam jaunu mēteli. Taču oficiālā atzinība, ko Voldemārs Lipsts padomju laikā saņēma par savu perfekto darbu, droši vien bija rezervēta, jo, kā tā laika raksturojumā teikts, «sakarā ar to, ka biedrs Lipsts Voldemārs ir studējis filozofiju buržuāziskās Latvijas laikā, viņa pasaules uzskatā ir novērota atsevišķu jautājumu nepareiza izpratne». Atmodu sagaidot, viņš tomēr bija krietni par vecu, lai kļūtu par aktīvu, ievērotu vīru.
No astoņdesmito gadu vidus man palikuši daži vecā Lipsta kunga joku stāsti.
Nerātnais uzaicinājums
Pirmajos poststaļinisma gados Padomju Savienībā kompartijas vadīta kampaņa bija vērsta uz mazākumtautību valodu, tai skaitā latviešu, plašāku lietošanu. Tā nu reiz notikusi kāda augstskolas vadošo darbinieku izbraukuma sēde mācību un pētījumu saimniecībā. Zinātnieki lauka malā sprieduši par pākšaugu kultūrām. Viens no augstākiem runas vīriem, kas gan līdz šim vairāk bija runājis un domājis tikai krieviski, bez pietiekamas sagatavošanās nu ņēmās izteikties latviski. Cenšoties rezumēt kolēģu iepriekš sacīto, viņš ar stingru pārliecību secināja: «Nu tad ķersimies pie pupiem!»
Pārējie tik tikko valdījuši smieklus, kaut, protams, skaidrs, ka runātājs bija domājis lopbarības pupas, nevis sieviešu jaukumus. Tagad, šķiet, līdzīga situācija ir mazāk iespējama, kaut palabot priekšnieka teikto ne katram ir dūša.
Ko domāja Tolstojs?
Padomju gados sabiedriskajā dzīvē un arī zinātnē liels svars bija krievu valodai, ko Voldemārs Lipsts pārvaldīja augstā līmenī. Viņš negribēja pieņemt nejēdzīgo valodas vienkāršošanu, kas bija notikusi komunistu valdīšanas laikā. Piemēram, krieviski pēc mūsdienās pastāvošās rakstības nevar lāgā saprast, vai slavenais klasiķis Ļevs Tolstojs ir romāna «Karš un miers» vai «Karš un pasaule» autors. Abos šajos gadījumos tiek lietots vārds «mir», kuru izrunā vienādi, bet kuram ir atšķirīgas nozīmes. Pirmspadomju krievu rakstībā bija īpaša mīkstinājuma zīme un nekāda pārpratuma nevarēja būt. Ja tika domāts miers (kā Tolstojs tiešām bija arī domājis), vārdu «mir» rakstīja ar mīkstinājuma zīmi, ja pasaule – tad bez tās.
Krievu vārdu spēles
Lipsta kungam bija skaidrs, kā disertācijas jānoformē, lai Maskavā piešķirtu zinātnisko grādu. Viņam bija šāda «pamācība». «Zināt, disertāciju uzrakstīt – tas ir ļoti vienkārši!» viņš teica. Pirmā daļa krieviski saucās «vvodnaja», ko Lipsts latviski tulkoja kā «ūdens daļu» – maz konkrētības, daudz izplūdušu, vispārzināmu teikumu». Disertācijas otrajā daļā noteikti bija jābūt atbilstošās literatūras apskatam. Krieviski tulkojot, tas ir «obzor literaturi». Šajos divos vārdos Lipsts izmainīja vienu burtu un iznāca «obvor literaturi». Vārdam «obvor» ir skumjāks tulkojums, kas latviski nozīmē apzagšanu. Droši vien zinātniskajos darbos (jāpiebilst – bieži vien arī žurnālistikā) dažkārt ir ļoti grūti noteikt, kur beidzas priekšgājēju ideju apgūšana un sākas to pārmērīga pārņemšana.
Trešā disertācijas daļa bija «sobstvennije ekskrementi» (latviski – paša ekskrementi), kas būtu jāsaprot kā «sobstvennije eksperimenti», tas ir, paša zinātnieka eksperimenti. Ar ko atšķiras ekskrementi no eksperimentiem, kaut vai ar vārdnīcas palīdzību noskaidrot nav grūti.
Noslēdzošā disertācijas daļa bija secinājumi, kas krieviski būtu «vivodi». Taču Lipsts šo daļu nosauca «vigodi», ko latviski varētu tulkot kā izdevīgumu. Te pamācības klāstītājs, šķiet, gribēja uzsvērt disertācijas nozīmi. Proti, zinātniekam, kuram bija izdevies iegūt grādu, parasti palielinājās alga, kā arī radās citas iespējas. Mūsdienās diemžēl tas tā vairs nav.
