Sākot ar 17. decembri, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā apskatāma izstāde ar īpašas tematikas darbiem un intriģējošu nosaukumu – «Vīns un sievietes mākslā».
Sākot ar 17. decembri, Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā apskatāma izstāde ar īpašas tematikas darbiem un intriģējošu nosaukumu – «Vīns un sievietes mākslā».
17. decembrī, izstādes atklāšanas dienā, muzejā viesojās Jelgavas Mūzikas koledžas stīgu orķestris, arī vīna speciāliste Valentīna Grandāne, kas vēstīja daudz interesanta par vīna dzeršanas kultūru. Omāra Haijama dzeju lasīja Ā.Alunāna memoriālā muzeja direktore Maija Matīsa, bet ar vīna un sieviešu attēlojumu mākslā gadu gaitā iepazīstināja Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja darbiniece Marija Kaupere. Izstādē ir apkopoti dažādu laikmetu, tautu un kultūru mākslas darbi.
Vīns un sievietes gadu simtiem ir dzīvojuši mākslas darbos, un tos vienmēr pavadījusi gan noslēpumainība, gan mistika. Pat kristīgā reliģija, neatzīdama pagānismu un visu, kas saistīts ar tā ticējumiem, tieši no tiem pārņēma savu simbolu – vīnogulāju ar vīnogu ķekariem –, bet vīns kļuva par vienu no svarīgākajām rituālu sastāvdaļām.
Reizē ar kristietību vīns iekaroja arvien tālākas zemes. Vīnogu lauki iestiepās tālu ziemeļu zemēs, pat Latvijā, kur slavens kļuva hercoga Jēkaba Sabiles vīna kalns.
Vīns bija neatņemama viduslaiku kultūras daļa. Tāpat kā antīkajos laikos, vīnogulājus dēstīja par piemiņu «dievišķajiem» dzejniekiem. Tā, pēdējais viduslaiku lielais dzejnieks Strasburgas Gotfrīds 13. gs. sākumā iestādīja vīnogulāju blakus rožu krūmam uz Tristana un Izoldes kapa.
Katras tautas atšķirīgā mentalitāte, psiholoģiskās īpatnības, kā arī kultūras tradīcijas dažādi atsaucās vīna aicinājumam, piemēram, vīna dzeršana Rietumeiropā sākumā bija tikai vīru lieta.
Jautras dzīres īpaši mīlēja renesanses cilvēks, pat pāvesta apartamentos dzirkstīja vīna kausi. Neviens vien šā dzēriena malks iedvesmojis diženos meistarus, kuru mākslas darbi sajūsmina skatītājus vēl pēc daudziem gadsimtiem. Renesanses laikmetā arī sievietēm bija atļauts piedalīties dzīrēs kā pilntiesīgām galda biedrēm.
Franču kultūra savukārt attīstījusi skaistāko, vitāla humora pilno himnu iedzeršanas līksmei – Fr.Rablē romānus.
17. un 18. gadsimta mija dāvāja pasaulei šampanieti. Kopš tā laika arī tiek lietotas stikla vīna glāzes mūsdienu izpratnē. Nav brīnums, ka šo gadsimta literatūrā un mākslā tik daudz attēloti dzīrotāji, turklāt ne tikai dievi vai aristokrāti, bet arī zemākas kārtas ļaudis pirmo reizi tik brīvi mākslas darbos atklāja savus priekus un bēdas.
19. gadsimtā uzvaras gājienu sāka kafejnīcas. Par mītu kļuva Parīzes kafejnīcas – sapņu zeme visas pasaules jaunbagātniekiem, iesācējiem māksliniekiem un literātiem vai garlaikotiem dīkdieņiem.
20. gadsimtā iedzeršanas mistiskais simbolisms ir zaudējis savu dziļāko jēgu. Arī šā gadsimta mākslā sensenais rituāls tēlots tik atšķirīgi.
