Saulaina pēcpusdiena. Atrodamies Elejas pagasta zemnieku saimniecībā «Līgo» pie Jāņa un Diānas Vinteriem. Viņi nav lauksaimnieki klasiskajā izpratnē – dzīvo brīvi, dzīvo labi, dzīvo sev… Šķiet, zemniekam būt ir viegli.
Saulaina pēcpusdiena. Atrodamies Elejas pagasta zemnieku saimniecībā «Līgo» pie Jāņa un Diānas Vinteriem. Viņi nav lauksaimnieki klasiskajā izpratnē – dzīvo brīvi, dzīvo labi, dzīvo sev… Šķiet, zemniekam būt ir viegli.
Sēta
Diāna: «Dobe nekad nebūs jāravē.»
Jānis: «Lapeni uzdāvināju sievai dzimšanas dienā.»
Zemnieku saimniecība «Līgo» ir Jelgavas rajona konkursa «Sakoptākā dzīves telpa 2002» laureāte kategorijā «Lauku saimniecība». Saimnieki atzīst, ka ir par slinku smalkajiem apzaļumošanas darbiem, tāpēc tie tika uzticēti firmai «Aleja D». Visu sakopt nemaz nav bijis viegli. Lai izlīdzinātu grubuļaino pagalmu, vajadzējis 50 smago automašīnu kravu ar zemi. «Lai vēlamo rezultātu panāktu tikai ar savu darbu, mums būtu jānodarbojas ar apzaļumošanu vien, bet tas nav iespējams,» teic Jānis. Tagad garā košumkrūmu dobe nekad nebūs jāravē, jo šo darbu aiztaupa zemes pārklājs – agroplēve, kas viltīgi nosedz nezāles.
Visu sarunas laiku par sevi liek manīt saimnieku atvasītes – Megija un Sāra. Vecākā meitiņa uz mammas aicinājumu pateikt, kā viņu sauc, atbild: «Kā tevi sauc?» Vēlāk gan lepni paziņo, ka ir četrus gadus jaunā Megija. Bērnu priekam sētā iekārtota smilšu kaste un šūpoles. Siltākajos gadalaikos svētkus ģimene svin guļbaļķu lapenītē, kas bijusi gatava uz Diānas jubileju. Nu, gluži kā dāvana!
Māja
Diāna: «Pilsētā trūktu gaisa.»
Jānis: «Interesanta sakritība – kādreiz vecvecāki te par kalpiem strādāja.»
Vinteri dzīvo 1938. gadā celtā divstāvu mājā. To viņi iegādājās, jo apmierināja gan tās atrašanās vieta, gan iepriekšējā saimnieka piedāvātā cena. Padomju laikā ēkā dzīvojušas sešas ģimenes, kas atstāja aiz sevis māju gaužām nepievilcīgā izskatā. Pamazām tā tika sakārtota, līdz pērn ēkas iekšpuse izremontēta pilnībā un «ietērpta» modernā interjerā, tomēr nezaudējot senatnīgo. Saimnieks stāsta, ka šogad vēl nav bijis laika pieķerties mājas fasādes uzlabošanas darbiem, tie gaida savu kārtu. «Plānoju ēdamistabā novietot īsta ozolkoka galdu. Pats gan to neizgatavošu. Pietiek jau, ka šūpoles «uzmocīju»,» smej Jānis.
Diāna ir bijusi rīdziniece, savukārt Jāņa dzimtā vieta ir Eleja. Saimniece atceras, ka sākumā laukos bijis grūti pierast, vairāk gribējies dzīvot dzīvoklī, taču, vīra pierunāta, tomēr izlēmusi par labu laukiem. «Te ir plašums. Uz pilsētu vairs negribu, tur trūktu gaisa. Noteikti izdarījām pareizo izvēli,» tā Diāna. Jānis vien piebilst: «No dzīvokļa Rīgā cilvēki uz garāžu brauc stundu. Kā to var izturēt?»
Ģimenes siltākie svētki ir Ziemassvētki, kuriem īpaši gatavojas mamma ar meitām. Viņas darina dāvaniņas svētku loterijai. Protams, ciemos nāk Ziemassvētku vecītis ar lielu maisu pār plecu.
Lauksaimniecība
Diāna: «Zemniekošana nav mūsu dzīves veids.»
Jānis: «Viens nav karotājs.»
«Līgo» namatēvs kopā ar tēvu un brāli apsaimnieko ievērojamu platību – 1200 hektāru zemes. Tajos aug cukurbietes, kvieši un rapsis. Uzņēmējdarbība bija Jāņa «lauciņš» arī pirms darba saimniecībā. Viņam piederēja veikals un kafejnīca Elejā. «Tēvs bija lauku saimnieks. Saprazdams, ka ar veikalu vien nenopelnīšu, metu to biznesu pie malas. Domāju, ko muļļāties šur un tur, labāk strādāt nopietni vienā nozarē. Tāpēc paplašinājām zemes platību, lai tā būda rūc!» stāsta Jānis.
Jānis ar tēvu un brāli ir sadalījuši pienākumus, lai darbs laukā nestāvētu uz vietas. «Viens nav karotājs, vajadzīga uzticama komanda, lai visu padarītu savlaicīgi.» Jāņa pārziņā ir organizatoriskā puse – tikšanās bankās, tehnika, savukārt Diāna mājās kārto uzņēmuma grāmatvedību.
Saimnieks gaida, kad atvedīs graudu tvertni no Lielbritānijas un divus traktorus. Tas viss kopā par apmēram 75 tūkstošiem latu iegādāts ar SAPARD līdzfinansējumu. «Sirds dziļumos tomēr negribas iestāties Eiropas Savienībā, bet, no otras puses, tā paredz valsts ekonomisko izaugsmi. Dzīvosim, redzēsim,» spriež Jānis.
Kāds ir veiksmīgas saimniekošanas noslēpums? «Līgo» saimnieks norāda, ka jābūt ļoti uzmanīgam: cītīgi jāveic grāmatvedības aprēķini un nedrīkst palaist garām izdevību. Vinteri nemeklē pēc iespējas lētāko zemes gabaliņu, lai nepalaistu garām izdevīgu piedāvājumu. Zemes tirgus drīz vispār var izzust, jo tās pārdevēju kļūst aizvien mazāk. Lauksaimniecībā izmantojamo zemi saimnieks plāno paplašināt, jo ienākumi ir atkarīgi no ražošanas apjoma. «Ražošanā jāiegulda, racionāli jāizmanto tehnika, jāstrādā ar apdomu. Esam kooperatīva «Latraps» biedri. Tas ir aprēķins – nav ko slēpt. Lauksaimniecību apvienot ar labdarību nav izdevīgi,» atklāti pārdomās dalās J.Vinters. Viņš zina, ka cukurbietes pašlaik ir ienesīgākā kultūra, taču arī no graudiem kāds lats «atlecot». «Strādājam intensīvi, bez apstājas, tirgojam ziemas kviešu sēklu,» stāsta saimnieks.
Uz jautājumu, vai saimniecībā ir arī lopi, Diāna, nezaudējot humoru, atbild: «Jā, mums ir kaķis Ufo, rotveilers Kitija, zivtiņas, žurciņas un papagaiļi. Pie to treļļiem jau pierasts, tikai Ufo uz papagaiļiem raugās kāru aci. Vienu jau apēda…»
Sports
Diāna: «Jānis ir enerģisks. Nebūs motocikla, izlādēsies uz sievu!»
Jānis: «Katru gadu kaulus laužu!»
Diāna, agrāk tēva trenera vadīta, nopietni nodarbojās ar riteņbraukšanu. Tagad viņa atzīst, ka sportistes gaitām pielikts punkts un par to esot tikai mazliet žēl. Riteņbraukšanu nomainījis daudz mierīgāks vaļasprieks – Diāna zīmē. Sporta gaitas sākusi vecākā meita Megija. Viņa Jelgavas Ledus hallē trenējas daiļslidošanā. Taču pagaidām visnopietnāk ar sportu nodarbojas Vinteru ģimenes galva. Viņš ir motosportists un brauc enduro stilā – pa neceļiem. «Tā ir infekcija,» nopūšas saimnieks. Pērn iegūts Baltijas čempiona tituls enduro krosā. Tās ir sacensības, kurās motobraucēji kopā pēc iespējas ātrāk mēro šķēršļiem bagātu distanci (apli), savukārt enduro trase izbraucama divu dienu garumā. Jānis neslēpj, ka katru gadu lauž pa kaulam, atveseļojas un atkal sēžas uz «moča».
«Pie tā esmu pieradusi. Sākumā gan ļoti uztraucos, bet tagad pat labāk, ka Jānis enerģiju «atstāj» uz motocikla, citādi vēl izlādētos uz sievu,» teic Diāna.
«Galvenais ir nebaidīties no grūtībām. Dažkārt ir iekrājies darbu lērums, tad ir fiziski un garīgi grūti. Ja nebūtu radiņu, kas palīdz, ar sportu nopietni nevarētu nodarboties.» Vinteri ir vienisprātis: «Katram vajadzīga sava sirdslieta!»
