Aija Vertule ir enerģisks cilvēks ar daudzpusīgu skatījumu uz apkārt notiekošo.
Aija Vertule ir enerģisks cilvēks ar daudzpusīgu skatījumu uz apkārt notiekošo. Un kā nu ne, ja Vircavā viņa pilda pagasta Padomes sekretāres, laulību reģistrētājas un izvadītājas pienākumus, kā arī atlicina laiku darbiem savā saimniecībā.
Kā emocijām bagātīgs lādiņš sprāgst Aijas Vertules stāstījums par ģimeni, mājām un piedzīvojumiem darbā. Vispirms viņa ar patiesu sirsnību atsauc atmiņā tos cilvēkus, kas gādājuši, lai Vertuļu ģimenei šodien būtu savas īstas mājas, ne vien kur dzīvot, bet tādas, kas iegulsnējušās dziļi sirdī.
Nepārdeva tēva mājas
“Mans vecaistēvs šo māju sāka celt 1939. gadā. Taču tādēļ, ka viņš bija bagāts cilvēks ar septiņiem hektāriem zemes īpašumā, pēc gada vectēvu gluži vienkārši aizsūtīja uz Sibīriju. Te palika mamma, kurai palaimējās tālo Sibīriju nekad neredzēt, jo izsūtīšanas brīdī viņas nebija mājās,” stāsta Vertules kundze. Viņa savu namu dēvē par angļu tipa māju, jo jaunajā piebūvē nav apkures. Starp citu, par ēkas jauno galu Vertuļu ģimene ir pateicīga kādam radiņam, kas nemieru laikos bija spiests pamest Vircavu, bet ļoti vēlējies atgriezties mīļajās mājās. Taču tur vienīgajā brīvajā vietā – pieliekamajā – bijis tā kā par šauru. Pārējās dažas istabiņas apdzīvo Vertuļu pāris, viņu trīs bērni un vīramāte, kas jau 18 gadu mitinās kopā ar dēlu un viņa ģimeni.
Lai arī Aija Vertule jūtas vircavniece līdz kaula smadzenēm, dzimusi viņa ir Tukumā, kādu laiku strādājusi ne vien Vircavā, bet arī Rīgā, Brocēnos, dzīvojusi Valmierā, kur darbavietu ierādīja viņas kungam Staņislavam Vertulim. “Liktenis lēma sašķobīties mana tēta veselībai. Tolaik vēl dzīvojām Valmierā kopmītnēs, taču drīz mums piešķirtu pašiem savu dzīvokli. Kopā ar vīru padomājām: ja pārdosim tēva mājas, tad te viss būs svešs un es te vairs nevarēšu ienākt. Kastanis un vecais ābeļdārzs vairs nebūs mans. Tas nekur neder. Nolēmām uz dzīvi apmesties tēva mājās Vircavā.”
Sekretāre redz citu rūpi
Jau ilgus gadus Aija Vertule ir Vircavas pagasta Padomes sekretāre, un visi viņu zina, ja tā var teikt, kā raibu suni. Gluži tāpat kā Vertules kundze – vircavniekus, kas nereti pie viņas iegriežas izkratīt sirdi. “Vircava ir kā māls – ļoti smaga, bet auglīga. Šeit ir līdzīgas problēmas kā citur. Proti, cilvēkiem nav darba un tai pašā laikā trūkst kārtīgu strādātāju. Ir alkohola problēmas. Taču ir ļoti daudz labu cilvēku. Man sāp, redzot, cik maz ir laulību reģistrāciju, kā pa dzīves ceļu uz priekšu laužas vientuļās mātes. Skatos, kā par dažiem bērniem vecāki nerūpējas, kā pienāktos,” domīgi stāsta Aija Vertule.
Vircavas “kapeņu stāstiņš”
“Es jums varētu gan pastāstīt jautrus atgadījumus! Un zināt, kur tie notiek? Jūs neticēsiet – bērēs!” nomainot tēmu, pazūd arī skumjas Vertules kundzes acīs. Tajās atkal uzdzirkstī enerģiskuma guntiņa. “Esmu tāds kā vietējais mācītājs, jau daudzus vircavniekus izvadījusi. Pēdējās bēres vispār bija “kriminālas”. Viņsaulē aizgāja stipri veca kundzīte. Vispirms viņas tuvinieki strīdējās, kurš nu glabās, jo par to dod pabalstu. Kad šī situācija tika atrisināta, pienāca bēres. Bija trīs zārka nesēji, un tie paši “šmigā”. Dabūja arī ceturto. Eju pa priekšu un skatos – uz ceļa sakne. Klusībā vien iztēlojos, kas notiks, ja tie pirmie kritīs,” lai turpinātu stāstījumu ar visām kustībām, Aija Vertule pieceļas un rāda, “es apgriežos un saku nopietnā balsī tā: “Uzmanīgi! Te ir sakne!” Un tai pašā mirklī ieraugu, ka zārkam jau pieci nesēji. Vēl viens pieskapējies klāt. Pēc atvadīšanās laižam iekšā kapā. Viens sagrābj dvieli un sauc: “Kājas pa priekšu! Kājas pa priekšu!” Bet skatos, ka galvu neviens nelaiž iekšā. Kad arī tas tika nokārtots, daži apvainojušies jau steidza prom, bet pie lāpstas ķērās vīrs kā smalks mākslinieks, kurš tik pameta smilts strūkliņu. Par varītēm smieklus valdīju. Patiesībā joku šai bēdīgajā pasākumā nav, taču, ja jūs to visu redzētu…”
Trīs vērtīgas lietas
Vertuļu ģimenes zemnieku saimniecībā ir septiņi hektāri zemes, kas visa ir iznomāta. “Bet mans vīrs ir kokapstrādes inženieris tehnologs. Koks ir viņa sirdslieta. Tā mēs te izgatavojam tehniskus koka izstrādājumus, piemēram, tapiņas, plānas skrūvju “cepurītes”, koka stienīšus. Agrāk skeptiski uz to skatījos, bet tagad jāatzīst, ka viņš pat nespēj saražot tik, cik vajadzīgs. Savu eksistenci tā nodrošinām. Ja man nebūtu darba, protams, būtu daudz grūtāk. Tāda, lūk, ir mūsu “zemniekošana”. Tiesa, puķes un pašu ēšanai kaut ko piemājas dārziņā arī izaudzējam,” ik pa laikam optimistiski iesmejoties, klāsta Aija Vertule. Ir izdevies nostāties uz kājām. Vēl jo vairāk tagad, kad abi dēli Valdis un Ivars izskoloti un dzīvo katrs savu dzīvi. Vēl tikai meita Līva augstskolā studē politoloģiju.
“Ja man būtu jānosauc vērtīgākais dzīvē, es teiktu, ka tā ir ģimene, tad mani draugi un darbs. Arī mājas Vircavā, kur visi kopā sanāk Ziemassvētku vakarā,” teic Aija Vertule. Viņas brīvbrīžu aizraušanās ir dzeja, sveces, ziedi un mūzika. Kundze labprāt arī uzliek tīkamu lirisku melodiju, piebilstot, ka rudens sev līdzi atnes pelēcīgumu, drūmas domas, ko projām dzen mūzika un draugi.
