Rīgā ir notikušas vairākas vīriešu feministu neformālās kustības sēdes.
Rīgā ir notikušas vairākas vīriešu feministu neformālās kustības sēdes. Šīs kustības locekļi ir nolēmuši atklāt savus uzskatus par feminisma jautājumiem.
Pienācis laiks atbrīvot vārdu «feminisms» no agresivitātes un ekstraordinaritātes nokrāsas. Uz šo parādību nevajag skatīties ne no šausmās feminismu noliedzoša skatpunkta, kas cenšas to apskatīt kā vīriešu aukstas ienīšanas masku, ne arī no sievietes apoloģētes skatpunkta, kas jūt ierobežotību un ar feminisma ieroci aizstāv savas tiesības.
Mēģināsim apskatīt feminismu kā parādību, kam ir savas vēsturiskās saknes un kurai ir tiesības uz pastāvēšanu mūsdienu pasaulē. Nav nekā dīvaina, ka skats uz feminismu nesaistītā veidā ir iespējams no feministu vīriešu viedokļa.
Tālāk mēs gribētu, pirmkārt, aprakstīt vīriešu feminisma pozīciju un pamatot tās vērtību, otrkārt, pastāstīt to, kā vīrietis feminists uztver pašu feminismu, un turklāt izklīdināt aplamības, kas radušās ap vīriešu feministu kustību, kuras locekļi mēs esam.
Vīriešu feminisms rodas tai brīdī, kad vīrietis pārkāpj apziņas spīles, kas liek viņam skatīties uz sievieti kā uz «Svešo», kā uz citplanētieša organismu, kad nokrīt iesakņojušies priekšstati, kas formulējas izteicienos «Vista – nav putns», «Zivs – nav gaļa» utt. Vīriešu feminisms ir iespējams tad, kad vīrietis pievērš savu uzmanību sievietei ar mērķi saprast viņas problēmas un centienus. Pirmkārt, tas attiecas uz «feministēm» – vīrietis nenoslēdz sevi feministes balsij. Bet par ko tad runā feministes?
Visiem ir zināmi visbiežāk uz barikādēm paceltie lozungi: «Iespēja ieņemt jebkurus, pat pašus augstākos amatus», «Vienādas algas par līdzīgu darbu», «Profesiju un jebkuru citu pēc dzimuma noteiktu diskrimināciju atcelšana».
Kurš saprātīgi domājošs cilvēks noliegs šīs prasības?! Bet kāpēc tad sieviete līdz šim laikam ir spiesta karot par savām tiesībām?
Lieta ir tā, ka bieži feministiskās kustības saturu reducē uz šādu lozungu saturu. Paliek bez uzmanības dziļi sabiedriskie procesi, kas izraisīja feminismu. Dažkārt feminisms vispār tiek novērtēts kā sieviešu kārtējais izlēciens vai kaprīze.
Socioloģijā un filosofijā starp sabiedriskajiem megaprocesiem eiropeiskās demokratizācijas robežās apzīmē individualizācijas un autonomizācijas procesus. Neatgriezeniskums sakarā ar to izraisa acīm redzamu ģimenes institūta sairumu. Centieni saglabāt ģimeni tās klasiskajā, viduslaiku veidā uz mūsdienu fona ir salīdzināmi ar centieniem ierobežot zobu sukas lietošanu tehniskiem mērķiem.
Šodien vīrietis necenšas rūpēties par sievieti, apskraidīt un uzturēt to, viņš tiecas redzēt viņā patstāvīgu cilvēku. Mūsdienu sievietes intereses neaprobežojas ar noslēgto ģimenes pasauli. Šodien sieviete tiecas aktīvi ņemt dalību tajās dzīves jomās, kas vēl pirms simts gadiem bija tikai «vīriešu» jomas. Šo centienu traucēkļi galvenokārt ir «stereotipi», «arhetipi», cieši iesakņojušies kā vīriešu, tā arī sieviešu zemapziņā, un pat līdz šim laikam tie nepadodas skaidrai analīzei. Tādējādi vīriešu un sieviešu feminisma kustības galvenais darba mērķis ir šo stereotipu noskaidrošana, atbrīvošanās no tiem un piemērotāku aizstājēju izstrāde.
Sievietes feministes, izsakot neapmierinātību ar savu pašreizējo stāvokli sabiedrībā, norāda, ka sociālā pasaule ir patriarhāla (Keitas Miletas raksts «Seksuālās politikas teorija»). Tas ir, tiek uzskatīts, ka vīrietis ieņem un notur savā varā galvenās lomas visās pamatjomās: domā – dzīvē – darbībā (politika, zinātne, ražošana utt.). Turklāt nereti cilvēces vēsture feminisma teorētiķiem šķiet kā cīņa starp diviem poliem, kur vienmēr augšā ir noturējies vīrietis. Turklāt nez kāpēc tiek uzskatīts, ka vēsturiskie procesi pakļaujas cilvēka gribai. Šādu priekšstatu dēļ rodas aizspriedumi, it kā no padomju laikiem iemantoti, par to, ka tam, kas ir pie varas, tam ir labi. Vēsturiski sievietes stāvoklis salīdzināms ar verga stāvokli. Tai laikā, kad mūsdienu filosofiskās domas sasniegumi (Karls Popers un Frīdrihs Hajeks) māca mums uztvert sabiedriskos procesus nevis kā izslēdzoši mākslinieciskus vai izslēdzoši dabīgus, bet kā mākslinieciski dabīgus. Tā, piemēram, ģimene (un lomu sadalīšana tajā) izpaužas nevis pēc vīrieša pavēles, bet kā neapzinātu meklējumu rezultāts cilvēku adekvātai apgūšanai. Adekvāta ģimene bija tajos laikos, kad vīrieša – ieguvēja – karotāja loma un sievietes – pavarda sargātājas loma bija aktuāla. Kaut arī Amerika ir mūsdienu feminisma kustības dzimtene, kur, lai cik dīvaini būtu, pastiprināti kultivējas ģimenes dzīves ideoloģija, tā mūs līdz šim pārsteidz ar lielu skaitu ģimeņu, kas uzskata, ka «labajam» vīrietim – varonim, kas nosit visus «sliktos», nemainīgi finālā jāiegūst brīnišķīgā sieviete – varone (maskulinizācija un feminizācija).
XX gadsimtam raksturīga agrāk neskartu dzīves un gara apvidu apzināšana. Tas attiecas arī uz ģimenes institūtu. Varoņa tēls mūsdienu vīrietim nav dabīgs un adekvāts. Karš ir pārstājis būt viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa, bet pārvērties par profesionālu jomu. Rietumeiropā var novērot tendenci lokalizēt cīņu uz biznesa sfēru. Plašas sociālā atbalsta programmas ļauj cilvēkam maksimāli pasargāt sevi arī no tirgus cīņām, nepieciešamības konkurēt. Tas nevar stiprināt ģimeni. Divu cilvēku attiecības no pastāvīgas abpusējas konkurēšanas un dzīves telpas aizsardzības no apkārtējās, naidīgās vides mūsdienās pārvēršas par bezjēdzību. Šīs bezjēdzības apraksti, tukšums pazīstams līdz anekdotiskumam: vīrs vakarā pārnāk mājās no darba, ēd, caur avīzes sienu pārmij ar sievu pa retam vārdam, skatās televizoru, iet gulēt. Tas saucas «blakus, bet ne kopā». Un uz tā fona neskaitāmi sieviešu žurnāli numurs aiz numura publicē bezpalīdzīgus padomus, veidu, «kā noturēt vīru», mainot drēbes un bagātinot ēdienkarti ar jauniem ēdieniem.
Mūsu laikam kopīgā tendence – apzināties uzvedību – noved, piemēram, pie aprēķina laulībām, kas plaši tiek praktizētas Rietumos. Pats fakts, ka laulības noslēgšanas brīdī tiek paredzēta šķiršanās un iztēlotas tās sekas, profanē un novājina ģimeni tās institucionālajā veidā. Turklāt ir ļoti nepatīkami un aizvainojoši mūsu meiteņu dēļ, kas bezatbildīgi tiecas pēc ģimenes nodibināšanas, kas beigās noved pie dzīves traģēdijas un tukšuma. Smagos dzīves apstākļos jauna sieviete redz laulību kā visu problēmu labāko risinājumu, neparedzot savu dvēseles stāvokli pēc dažiem gadiem. Tātad kā feminisma kustības rašanās galveno priekšnosacījumu mēs redzam plaisu starp ģimeni un realitāti, t.i., plaisu starp to ģimenes veidu, kas noveda sabiedrību pie tā, kādos procesos šodien ir ierauts katrs cilvēks atsevišķi.
Feminismā ir pausts sievietes (galvenais ģimenes balsts) viedoklis. Viņa zaudējusi vietu un jēgu savas enerģijas izmantošanai un meklē jaunu kārtību. Civilizācijas mērogos feminisms iekļaujas vēstures gaitā un atrod analoģijas un paralēles arī citās sfērās. Jāatceras, ka XX gadsimts ir filosofijā pazīstams ar darbības apzināšanu. Vīrietis vairs nejūt ražošanas, apgūšanas, bezgalīgās attīstības pašpamatojamību. Vēsturiskā darbības izvēršana noveda pie atsvešinātības izjūtas no radītā, pie absurda izjūtas tās klasiskajā aprakstā (Albērs Kamī). Cilvēkam sāk riebties pati attīstības ideja, kas Rietumos izpaudās postmodernisma idejās. Tādā situācijā vīrietis, vēsturiski ierauts darbībā un spēlēdams tajā galveno lomu, meklē jaunas esamības izjušanas formas. Uz šā ceļa viņš nonāk kopā ar sievieti, un pēc būtības viņi atrodas vienādā situācijā.
Feminisma kustības prasībās ir jāredz tās laikmetīgais pamatojums un jāreaģē uz tām atbilstoši. T.i., nav jādomā, ka runa ir par formālo taisnīguma atgūšanu, pieņemot citus likumus. Turklāt daudzas demokrātiskās valstis jau paspējušas mainīt likumdošanu, bet tas nav atrisinājis feminisma problēmas.
Abas feminisma kustības – gan vīriešu, gan sieviešu – neizvirza kaut kādu noteiktu ideālu vīrieša un sievietes attiecībās, bet apliecina līdzīga dialoga nepieciešamību, atkal nepieļaut jaunus, nepamatotus stereotipus.
Skaidrs tikai, ka sievietei tagad ir vajadzīgs lielāks atbalsts nekā vīrietim. Šeit minētas galvenokārt vēsturiski izveidojušās meiteņu audzināšanas īpatnības. Meitene ir pakļauta brīvības ierobežošanai daudz lielākā mērā nekā zēns, nākamās ģimenes sievietes tēls viņai tiek uzspiests jau agrā bērnībā.
Kā saka feministiskās literatūras klasiķis, «par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst».
