Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma mūsu pilsētas mākslinieka Ulda Zutera gleznu izstāde, kas sabalsota ar viņa 70 mūža gadiem.Laimīgi ir tie cilvēki, kuri ātri atrod savu vietu pasaulē, savu dzīves piepildījumu. Daudzi atrod to krietni vēlu vai pat nemaz. Ar U.Zuteru ir citādi. Tēva gribas iespaidots, viņš kopš 12 gadu vecuma mēroja ceļu no Sidgundas un mācījās Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā, pēc tam Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā un sekmīgi to beidza. Apmeties uz dzīvi Jelgavā, strādāja par pedagogu vairākās skolās un bija mākslinieks noformētājs dažādās iestādēs, gleznojis, taču glezniecības garšu sajutis tikai pēdējos 20 gadus. Tātad dzīves aicinājums atrasts agri, bet, ja izmantojam līdzību ar ziediem, uzplaucis mūža otrajā pusē, izveidodamies par savdabīgu gleznotāju ar izteiktu un neatkārtojamu rokrakstu, tikai viņam vien piemītošu.Kā apliecinājums apdāvinātībai ir izstādē eksponētās pirmās eļļas skices, kas atklāj, ka U.Zutera talants, viņa smalkā krāsu izjūta parādījās jau 14 – 15 gadu vecumā. Viņa skolotājs Arnolds Griķis Rīgas Mākslas vidusskolā deva puisim svētīgas mācības un padomus, kas iespaidojuši jubilāra daiļradi visa mūža garumā. Kādreiz U.Zuters par sevi pasmējās, ka viņš nav moderns, bet gan tradicionālists. Mākslinieks labprāt dodas dabā, uz plenēriem un mīļuprāt glezno ainavas, arī klusās dabas. Un tomēr Jelgavas nomales skati, jūras tēlojumi, necili meža nostūri ir tie, kur U.Zutera talants izpaužas visskaidrāk.Zināma lietišķība un konkrētība gleznotāja darbos saliedējas ar maigu krāsu tonālo realizējumu. Viņam ir vitāli nepieciešami strādāt pie konkrētu vietu attēlojuma, kur nav jāizfantazē, kā tur nav. Tad var pa īstam nodoties gleznošanas priekam. Vienkāršas lietas nav tīši jāsarežģī, dzīve un māksla jāpieņem tāda, kāda tā ir. U.Zuters nemeklē populārus dabasskatus, kas kolēģus ierosina gleznošanai. Visā, arī pussagruvušā šķūnītī vai sniega pieputinātā meža takā, ir noteikta romantika, savs slēpts skaistums un vērtība – pavadītā mūža vēsture. Tad gan ieskanas kāda skumjāka nots, taču – tāda ir dzīve.Mākslinieks savās ainavās nemeklē īpašu skaistumu. Gleznotājs atrod ko ievērības cienīgu aizaugušā pamestā Langervaldes parka nostūrī, nejauši ieraudzītā krūmājā vai miglas ietītā malkas kaudzē. Šie motīvi mijas kā ar Jelgavas pils attēlojumu, tā ar žibulētāju iemūžināšanu uz Lielupes ledus vai Tatru kalnu atainojumu. Brīžiem pat liekas, ka pats motīvs U.Zuteram nav tik svarīgs, cik būtiska ir viņa paša noskaņa. Viņam patīk gan pavasara vai rudens krāsainība maigi saulainā laikā, gan jūras klāja mierīgais pelēkums kā vēstījums par pastāvību un spēku. Bet šķiet, ka gleznotājam vislabāk padodas rēna, miglaina novakara vai rīta gaidpilnā gaisotne – nakts tikai tuvojas vai saule vien drīzumā pamodīsies un kliedēs pelēko mākoņu segu debesīs. Tad mākslinieks var izmantot savus smalka tonālista dotumus un gleznot pelēkos vai zilganīgos toņos, pieskaņojot tiem zaļganīgās, brūnīgās nokrāsas. Lai cik spēcīgi tad iešalcas vējš piekrastes smilgās, lai cik rezignēts ir noskaņojums, katrs U.Zutera darbs ir pilns harmonijas un iekšēja spēka, kas apliecina nodzīvotā mirkļa vienreizīgumu, piesātinātu ar vīrišķīgu, apvaldītu poētiku.
