Grīnfeldi: «Triāls ir visa mūsu dzīve – esam tajā ievilkti, un mums tas patīk.»
Andas un Alvila Grīnfeldu dzīve pilnībā pakārtota bērniem un viņu interesēm. Dēli Artūrs un Andris ir dedzīgi mototriāla piekritēji – viņu aizraušanās pamazām pāraug profesionālā sportā. 26 gadus vecais Artūrs jau vairākus gadus Latviju pārstāv Nāciju kausā, šogad valsts izlases rindas gatavs papildināt arī jaunākais dēls Andris, kuram būs 15 gadu. Septembrī viņš varēs piedalīties savā pirmajā Nāciju kausā Itālijā, taču līdz tam jāiekļūst Latvijas labāko četriniekā, par ko Andrim daudz galva nesāpot. Mototriālistu sezona parasti sākas aprīlī, tad arī Grīnfeldu ģimene ņem rokās kalendāru un aizkrāso datumus, kas rezervēti triālam, – lai var redzēt, vai kam citam arī laiku plānot. Taču jau kuru gadu grafikā brīva nav gandrīz neviena sestdiena, svētdiena.Dzimtas trumpis – tehnikaGarozā mototriāls nav nekas svešs. Tā vēsture veidojusies vēl kolhoza «Druva» laikā. «Padomju gados komjaunatnes aktīvisti te attīstīja triāla moto sekciju. Mēs ar vīru, būdami jauni un aktīvi, uzņēmāmies šīs aktivitātes organizatorisko pusi. Mūsu idejas toreiz labprāt atbalstīja arī kolhoza priekšsēdētājs Vilis Ļevčenoks, kurš iesākumam ļāva nopirkt vairākus mopēdus «Rīga». Jaunieši nāca, darbojās, organizējām sacensības,» atceras Anda. Jau vairākus gadus mototriāls Garozā atdzimis. Pagājušajā vasarā mežā pie Grīnfeldu mājām «Agarska triāla kluba» puiši izveidoja šķēršļu trasi, kas kalpo gan kā kluba treniņbāze, gan vieta daudz nopietnākām sacensībām. Alvils stāsta, ka Grīnfeldu dzimtā visi vīrieši esot lieli tehnikas cienītāji. Pats un brālis jaunībā braucis autorallijā, arī dēls Artūrs gribējis doties tēta pēdās, bet, lai to darītu profesionālā līmenī, sanākot pārāk dārgi, un Artūrs 12 gadu vecumā sēdās pie motocikla stūres. «Uzreiz nekā gatava nebija – sākām ar paštaisītiem močiem. Nopirkām pāris lietotus triāla motociklus, jaucām tos ārā un likām kopā vienu. Caurām dienām un naktīm ar tēvu pa garāžu dzīvojām, mamma spēja maizītes vien smērēt. Lai nodarbotos ar šo sporta veidu, jābūt interesei par tehniku, labai fiziskajai sagatavotībai un arī galvai jāstrādā pareizajā virzienā. Tas nav motokross vai kas tāds, te visu laiku jādomā ar prātu, kā šķērsli pārvarēt, kā noturēt līdzsvaru,» uzskaita Artūrs. Vēl pagājušajā gadā viņš piedalījās sacensībās zem «Agarska triāla kluba» vārda, bet tad – smaga trauma, un uz brīdi no lielā sporta jāpaiet malā. Tagad Artūrs ir kluba prezidents, jaunizveidotās trases priekšnieks un sacensību tiesnesis, kā arī jaunākā brāļa lielākais padomdevējs un atbalstītājs. Sacensību dalībnieka slogs šogad gulsies uz Andra pleciem. Arī mērķi jaunākajam brālim ir cēli – iekļūt Latvijas izlases rindās un rudenī doties uz Nāciju kausu Itālijā. Brāļi čempioniAndra ceļš uz sportu sākās jau no četru gadu vecuma, kad ar triāla riteni viņš uzvarēja pirmajās sacensībās. Redzot, ka puikam tā lieta iet un patīk, mazajam Andrītim tika īpaši pasūtīts bērnu triāla motocikls, pirmais tāds Latvijā. Sākumā puika tam pat klāt īsti nav gājis, vajadzējis riteni, un viss, atceras mamma. Tad pamazām, pamazām tomēr pārsēdies uz motocikla. «Ģimenei ir vieglāk, ja abi puikas trenējas vienā sporta veidā. Dažreiz visa alga tam vien aiziet, lai gan no motosporta veidiem mototriāls ir viens no lētākajiem. Bet, ja ģimenē brauc divi sportisti, tas tomēr nav lēti,» atzīst Alvils. Desmit gadu laikā uzkrātā pieredze Andrim ļauj demonstrēt skatītājiem asins stindzinošus trikus – uzlēcienus uz šķēršļiem, nolēcienus, dažādus pagriezienus un lidojumus. «Lielākā slodze tiek rokām, un daudz jādomā ar galvu,» viņš paskaidro. Tādēļ paralēli šiem treniņiem Andris ir biežs viesis svaru zālē. Viņa istabā kausiem un medaļām drīz trūks vietas. Spožās trofejas vien sasniedz teju simtu. 2009. gadā 12 gadu vecumā Andris izcīnīja Baltijas čempiona titulu, ieguva astoto vietu Eiropas jauniešu čempionāta posmā, 2010. gadā kļuva par Igaunijas čempionu, bijis arī Krievijas un Latvijas čempions sava vecuma grupā. Pieredzes bagāža ir arī lielajam brālim, kurš bijis gan Latvijas vicečempions, godalgotas vietas ieņēmis vairākās starptautiskās sacensībās, Latvijas izlases piedalījies septiņos Nāciju kausos. Tā nav lielīšanāsMamma un tētis no malas visu vēro šķietami mierīgi. «Sākumā Artūra sacensībās metās zosāda un ļoti pārdzīvoju, bet tad pieradu. Zinu, kā uzvesties, kad pārdzīvot, kad uztvert mierīgi. Abiem puišiem ir svarīgs morālais atbalsts, bet katram tas izpaužas citādi. Zinu, ka Artūram labāk startēt, ja uz viņu īpaši neskatās, nepārdzīvo, bet Andrim tieši otrādi – viņam ir svarīgi, lai sacensībās mēs esam klāt, visu redzam, jūtam līdzi, uzkurinām. Andris ļoti uztraucas, ja jūt, ka mamma pārdzīvo, tāpēc uzlieku melnas saulesbrilles, lai vietās, kur bail skatīties, varu aizžmiegt acis,» smejas Anda. Viņai, tāpat kā Alvilam, ir liels prieks un lepnums par dēliem, un Anda nekautrējas to paust skaļi, lai gan Andrim tā šķiet lielīšanās. «Es tiešām lepojos ar dēliem, ka viņi man ir tādi, kas cīnās, strādā un ļoti mērķtiecīgi tiecas uz priekšu. Kad Andris vēl bija mazs un jau brauca sacensībās, man klāt nāca sveši cilvēki, tieneši, izsakot apbrīnu, ka mamma atbalsta un uzdrīkstas ko tādu ļaut darīt tik mazam bērnam,» stāsta Anda.Ir arī jāgribMototriālistiem Artūram un Andrim nav algotu treneru, kas stāvētu blakus, dzenātu, dotu uzdevumus, pamācītu un sniegtu padomus. «Viss notiek uz puišu godaprāta – pašiem jātrenē fiziskais, jāattīsta līdzsvars, jāremontē tehnika. Zēni brauc sacensībās, vēro, kā to dara citi, mācās. Citām valstīm ir speciālas triāla skolas, komandas, treneri, tehniskie darbinieki, mums – viss atkarīgs tikai no pašu spēkiem,» atzīst Alvils. Viņš aizraujas ar fotografēšanu, iemūžina emocijas un veido vēsturi. Pamazām ģimenē aug jaunā maiņa – par «mocīšiem» interesi sāk izrādīt Daniels. Andris Valsts ģimnāzijā nākamgad beigs 9. klasi. Savu nākotni viņš vēlas saistīt ar tehniskām lietām un labprāt padomu neliegt arī jaunajiem braucējiem «Agarska triāla klubā», kurā šobrīd aktīvi darbojas septiņi braucēji – krīzes laikā vairāki atsijājušies, bet par mototriālu jauniešiem interese esot. «Ar ko sākt? Jāprot braukt ar divriteni un tad klubā var pamēģināt arī ar moci. Četru līdz astoņu gadu vecumā izaugsme varbūt nebūs liela, bet bērns zinās, kas ir mototriāls, ar ko rēķināties. Bet pa īstam sākt trenēties var no deviņiem desmit gadiem. Bieži patikšana ir, bet gribēšanas nav. Ne katrs ir gatavs, piemēram, ik vakaru garāžā vienkārši stundu stāvēt uz moča un attīstīt līdzsvaru,» atzīst Artūrs. Kopīgas intereses, nodarbes un līdzi jušana ir tas, kas vieno un dara stipru Grīnfeldu ģimeni no Garozas. Viņi ir kā smalks mehānisms, kurā nedrīkst iztrūkt neviena detaļa, – tad viss ies gludi. Priežkalnu māju iemītniekiAnda Grīnfelde – LLU Sociālo zinātņu fakultātes Organizāciju un sabiedrības pārvaldes bakalaura studiju programmas vadītāja Alvils Grīnfelds – SIA «Jelgavas komunālie pakalpojumi» valdes loceklisArtūrs Grīnfelds – SIA «Kanclers plus» darbinieksAndris Grīnfelds – Jelgavas Valsts ģimnāzijas audzēknisOksana Grīnfelde – mājsaimnieceDaniels Grinkevičs – Jelgavas 3. pamatskolas skolnieksGunta Pleiere – omīte un mājas labais gariņš
