Uldis Rozenvalds. Kas ir šis sirmais kungs, kas laiku pa laikam lēnītēm kāpj uz mūsmājas otro stāvu un ienāk «Ziņu» redakcijā?
Uldis Rozenvalds. Kas ir šis sirmais kungs, kas laiku pa laikam lēnītēm kāpj uz mūsmājas otro stāvu un ienāk «Ziņu» redakcijā? Līdzi viņam – ik reizi citur neredzētas fotogrāfijas un kārtējais raksts par pirmās brīvvalsts un pat vēl senākiem laikiem Jelgavā. Jāatzīst, līdz šim arī paši redakcijā neko daudz par viņu nezinājām, tāpēc vienā rītā, varbūt pat zīmīgi, ka tas bija Lāčplēša dienas rīts, devāmies apciemot savu ārštata korespondentu.
Mājas
Sameklējām savu kolēģi paša uzbūvētā namā Kalnciema ceļā. Bet tās pirmās, īstās un galvenās mājas Uldim Rozenvaldam, tāpat kā viņa tēvatēvam, tēvam, brālim un māsai, bijušas tagadējā Mazajā ceļā 19. Te viņš bērnībā slidojis pa aizsalušo, vēl neaizbērto Hercoga Jēkaba kanālu. Te sēdējis līdzās tēvam, kad tas rakstījis korespondences «Zemgales Balsij». No šejienes soļojis mācībā uz pirmsskolu (Slimnīcas ielā, kur tagad šoferu kursi), pēc tam – uz paraugskolu Skolotāju institūtā. No šejienes – uz Svētdienas skolu Nikolaja baznīcā. Katru dienu kāds gājiens un kāda priecīga atgriešanās. Kādā 1939. gada jūnija dienā gājiena mērķis bijis Jāņu tirgus. Un tur, pie Trīsvienības baznīcas, viņš pirmoreiz ieraudzījis krievu tankus. Vēl pēc diviem gadiem sākās karš, kas uz visiem laikiem pārvērta kādreizējo Jelgavu tolaiku iedzīvotājiem vēlāk nepazīstamā pilsētā.
«Kamēr Jelgava dega, bijām tēva dzimtenē Zaļeniekos. Tur bija lazarete, ar tēvu rakām mirušos. Atceros, kā pēc tam nācām mājās pa Elejas šoseju. No gaisa tilta redzam – ā, Jāņa baznīca smuki stāv! Paejam tālāk – viens klajums. Ejam pa Vaļņu ielu – rau, slimnīca izglābusies! Un Mazais ceļš arī viss vesels, nav nodedzis!» tas tad arī esot bijis laiks, kad Uldis Rozenvalds sācis interesēties par bijušām lietām un vēstures liecībām.
«Mūsu mājā bija iemitinājušās divas māsiņas. Krievietes ar milzīgām krūtīm – tādas es nebiju redzējis. Daļa no tēva lielās bibliotēkas bija kārtīgi sanesta šķūnīti, pārējās grāmatas turpat līdzās samestas. Bet visapkārt grāmatu kaudzei – «mīnas», tā teikt, turpat papīrs pa rokai, nav tālu jāiet.» Lielu daļu tādējādi sabojāto grāmatu nācies iznīcināt. Pārējās saglābtas, un vēlāk tās sadalījuši abi dēli – Imants un Uldis.
Uldis jau dzīvojis ar savu ģimeni Kalnciema ceļā, kad pēc tēva nāves mamma atnākusi mūža nogalē uz šejieni. Un nu arī te ir Rozenvaldu dzimtas mājas, kur godu reizēs sanāk Ulda dēli ar vedeklām, meita ar znotu, kur gandrīz ik dienu ir klāt četrgadīgais mazdēliņš Rūdolfs, bet skolas brīvdienās atbrauc arī sešgadīgā Paula un desmitgadnieks Kristaps. Tēvs gan tad necenšoties pārāk uzbāzties ar stāstiem no dzimtas un Jelgavas vēstures. Klusībā viņš pukojas, ka pat tādās reizēs jaunajiem deguns televizorā, taču atceras un saprot arī to, ka atmiņām nāk savs laiks. Kad tas pienāks Ulda Rozenvalda atvasēm, viņām priekšā būs albumi ar dzimtas koka aprakstiem un fotogrāfijām par katru no pagātnē pārskatāmajiem senčiem, būs bibliotēka ar grāmatām, avīžu un žurnālu sējumiem. Viņiem būs māju un savu sakņu izjūta.
Darbs
Skolotāju institūtu Uldim Rozenvaldam pirms kara tā arī neizdevies pabeigt, bet 1947. gadā viņš beidzis tā vietā izveidoto pedagoģisko skolu. Norīkots darbā 1. septiņgadīgajā skolā. Mācījis fizkultūru, dziedāšanu, vadījis kori un bijis arī militārais audzinātājs. Piecdesmitajos gados pārgājis uz 2. vidusskolu, kur līdz 1953. gadam bijis pionieru vadītājs un arī pasniedzis stundas tā dēvētajās palīgklasēs. Tad viņam «piedāvāts» stāties partijā, un, tā kā viņš šo piedāvājumu nav gribējis pieņemt, nācies pāriet darbā uz citu skolu. Tā bija 5. septiņgadīgā, kur vēlāk izveidojās palīgskola un kur Uldis Rozenvalds tā arī nostrādāja, līdz pensijai pasniegdams audzēkņiem amatu mācību.
Kā tu, tāds patriots, varēji par pionieru vadītāju strādāt? – dažs viņam vēl tagad jautājot. «Es galvenokārt piegāju tai romantiskajai pusei. Mākslīgos ugunskurus aktu zālē «dedzinājām», dziesmas dziedājām, pārgājienos gājām, novadpētniecības materiālus vācām. Vienugad bijām labākā pionieru vienība Latvijā, kā balvu instrumentus pūtēju orķestrim saņēmām. Bet tur bija arī liels citu skolotāju nopelns. Mācīdams palīgklasēs, iepazinos ar skolotājiem, kam tikai tur atļāva strādāt: bijušo pulkvežu, mācītāju sievas. Tā bija atslodze no «sarkanā darba».»
Darbs – tas bija arī kopš bērnības gadiem laukos pie tantēm gūto iemaņu lietojums. Tāpēc varēja būt amatu mācība. Tāpēc arī paša celtā māja. Tagad gan tās sētā esot tikai viena otra vista, četras kazas, divi suņi, viens kaķis un lielākiem saimniecības darbiem vairs nepietiekot spēka.
Rakstīšana
Arī tā Uldim Rozenvaldam nemaz nenākot tik viegli: «Lai neuzrakstītu muļķības, visur jāskatās, viss jāsalīdzina un jāpārbauda.» Bet nerakstīt arī nevar: «Jelgava – jauna pilsēta, tik daudz studentu, gribas, lai viņi arī kaut ko zina par to, kas bijis agrāk. Gribas arī, lai fotogrāfija būtu klāt – lai tie nākamie cilvēki zinātu, ko iepriekšējie darījuši, kādi izskatījušies. Raksts ar fotogrāfiju vienmēr būs interesantāks – man kā avīzes lasītājam arī tā liekas.» Palaikam viņš aizstaigājot pie brāļa un šo to palūkojot viņa bibliotēkā, tad liek kopā savu joprojām diezgan labo atmiņu ar rakstu avotiem un, kad ir gatavs, nes uz «Ziņām».
Rakstīšana avīzē laikam gan ir cilvēkam kāds īpašs aicinājums. Tāds tas bijis arī Ulda Rozenvalda tēvam Kristapam, pirmskara «Zemgales Balss» korespondentam. Savulaik skolā beidzis četras klases, viņš strādājis slimokasē par kontrolieri, bet visu brīvo laiku veltījis pašmācībai – grāmatu lasīšanai. Korespondences avīzei rakstījis galvenokārt par kultūras lietām. Tolaik par rakstiem labi maksāts, un viņš visu tā papildus nopelnīto naudu atkal ielicis grāmatās.
Protams, tas, ko pārmantojam no saviem vecākiem, paliek Dieva ziņā. Rozenvaldiem starp citām vairāk un mazāk slavējamām īpašībām tikusi arī kāre uz skološanos un skološanu. Par skolotājiem kļuva gan Uldis, gan viņa brālis un māsa, skolotājiem pilni visi turpmākie dzimtas koka zari. Bet Uldis Rozenvalds nu pamanās skolot arī mūs visus – «Ziņu» lasītājus un rakstītājus – par īstiem jelgavniekiem.
