Poēma «Straumēni» par Edvarta Virzas savdabīgu «literāro vizītkarti» kļuva jau viņa dzīves laikā, taču, 27. decembri un Virzas 120. jubileju gaidot, netrūkst daudz citu vienlīdz pieminēšanas vērtu viņa daiļrades un biogrāfijas tēmu.
Poēma “Straumēni” par Edvarta Virzas savdabīgu “literāro vizītkarti” kļuva jau viņa dzīves laikā, taču, 27. decembri un Virzas 120. jubileju gaidot, netrūkst daudz citu vienlīdz pieminēšanas vērtu viņa daiļrades un biogrāfijas tēmu. Virza kā izcils franču lirikas atdzejotājs, mīlas, nāves un varoņu patētisks apdziedātājs, personība, kuras temperaments izpaudās visās viņa dzīves jomās, – par to sarunā ar Latvijas Universitātes asociēto profesoru Virzas daiļrades pētnieku Viesturu Vecgrāvi.
Edvarts Virza kā dzejnieks veidojās franču romantiķu, simbolistu, parnasistu ietekmē. Uzsverot viņa veikto franču 19. gadsimta lirikas atdzejojumu nozīmīgumu, savulaik esat piebildis, ka tieši šā veikuma vērtību un ietekmi latviešu 20. gadsimta sākuma dzejā atzina pat viņa literārās pozīcijas nesamierināmi pretinieki. Vai, vērtējot Virzas ieguldījumu latviešu dzejas attīstībā, šī viņa daiļrades daļa liekama pirmajā vietā?
Domāju, ka – jā. Pagājušā gadsimta sākumā latviešu dzejai bija pienācis laiks vairs nepalikt tikai vācu un krievu lirikas atdzejojumu ietekmē, bet izzināt arī citu Eiropas kultūrtautu tradīcijas. Franču dzejas latviskošana nebija viegls uzdevums. Un Virza, nešauboties jāteic, bija pirmais latvietis, kas (atdzejojumu grāmatiņā “Franču lirika 19. gadsimtā”) spēja apvienot divas pretējās īpašības: no vienas puses, latviešu valodā iedzīvināt simbolistiem (sevišķi Verlēnam) raksturīgo melodiskumu, no otras, – Parnasa skolas gandrīz dzelžaino skaniskumu un poētiskā tēla, metaforas, izteiktu vizualizāciju, uzskatāmību.
Cik iznācis lasīt recenzijas, tiešām – pat Virzas oponenti (vienalga – sabiedriskās vai literārās darbības) atzina šo tulkojumu milzīgo nozīmi. Lai arī padomju gados iznākušajā “Latviešu dzejas antoloģijas” piektajā (“buržuāziskās” Latvijas laika dzejas) sējumā Virzas dzejas nebija, Arvīds Grigulis priekšvārdā bija spiests atzīt viņa atdzejojumu milzīgo nozīmi jaunu tradīciju rosināšanā latviešu dzejā.
Vai mīlestību uz franču dzeju Virza atveda no Maskavas, kur skolojās pirms kara?
To apgalvot būtu pārāk kategoriski, bet nav noliedzams, ka ar franču liriku Virza vairāk vai mazāk iepazinās, lasot atdzejojumus krieviski. Tie bija kolosāli liriķi – Brjusovs, Baimonts –, un šos atdzejojumus vēl tagad vērtē augstu. Man liekas, ka tas varēja būt pirmais impulss. Bet, tā kā Virza tajā laikā franču valodu vēl neprata, viņu gaidīja diezgan ilgs darbs “Billītēs”. Piecos sešos gados viņš kā autodidakts apguva franču valodu un jau ap 1910. gadu sāka sūtīt atdzejojumus periodiskajiem izdevumiem. Otrs faktors ir dziļi personisks, intīms, jo viena no pirmajām Virzas dziļi mīlētajām sievietēm bija Zemgaliešu Biruta [dzejniece un proziste romantiķe; 1906. gadā izdarīja pašnāvību]. 1906. gadā viņa vairākus mēnešus pavadīja Parīzē, diezgan labi prata franču valodu. Iespējams, arī viņa mudināja Virzu pievērsties franču valodas apguvei un franču dzejas latviskošanai.
Ar ko Virzas dzejā sākas patriotiski heroiskā tematika?
Manuprāt, Latvijas patriotisms un latviešu heroizācija Virzas dzejā sākas ar lokālpatriotismu. Ar zemgalisko ainavas, dabas ciklu izjūtu. Daudz dzejoļu tam veltīts otrajā krājumā “Dievišķās rotaļas”. Tas ir nākamā heroisma pirmais pamats. Acīmredzot pietika Virzam redzēt Pirmā pasaules kara ainas, latviešu strēlnieku varoņdarbus, sevišķi lielas strēlnieku daļas nosliekšanos uz kreisajām pozīcijām, lai patriotiskums un heroiskums lavīnveidīgi ielauztos viņa dzejoļos. Tas labi redzams, sekojot tematikas maiņai 1916. un 1917. gadā. Sākumā latviešu heroizācija ir diezgan atturīga, vairāk paustas sāpes par kritušajiem. 1917. gadā Virzu aizrauj gan februāra revolūcija, gan sākotnēji arī oktobra apvērsums (galu galā viņam ir dzejoļi arī par sarkano karogu). Un tikai tad, kad viņš dzīvē redzēja, ko nozīmē pirmās tā saucamās Padomju Latvijas valdības, iskolata, politika, latviešu nacionālo jūtu diezgan liela ignorēšana, 1917. gadā, kā jau teicu, viņā lavīnveidīgi, vulkānveidīgi pēkšņi pamodās varbūt daudzās paaudzēs akumulētā enerģija apliecināt savu latvisko identitāti.
Kādā mērā Virzas vēlāko atbalstu autoritārajam režīmam noteica Ulmaņa personība, kādā – principiāli teorētiski apsvērumi par labu autoritārismam kā tādam?
Arī tas, manuprāt, bija vairāku gadu jautājums. Latvijas valsts sākumposmā Virza nebūt neakcentēja autoritāro iekārtu kā labāko un pareizāko. Viņa turpmākā attieksme, protams, veidojās, redzot Saeimas sašķeltību, visas politiskās dzīves ambivalentumu, pretstatīgumu. Taču lielākoties viņu ietekmēja otrs faktors – iepazīšanās ar autoritāri noskaņotu franču autoru darbiem divdesmitajos gados.
Kādi, jūsuprāt, ir paliekošākie vaibsti, ko Virzas portretā iezīmē daudzās un dažādās laikabiedru atmiņas, pašportretā – viņa dzeja?
Cauri visam mūžam tajā iezīmējas divas tēmas: mīlestība un nāve. Gan “Biķerī”, gan pēdējās dzejās tās abas izskan ar lielu spēku. Eross un Tanatoss [nāves dievs sengrieķu mitoloģijā] iet cieši blakus. Virzas raksturs reizumis varēja izpausties arī ļoti neganti, kategoriski. Piemēram, Paula Jēgere – Freimane ir atstājusi nebūt ne glaimīgas atmiņas par Edvartu Virzu – lipīgu piesūcekni, kas ar varu gribējis viņai uzbāzties. Virza bija dinamisks, temperamenta cilvēks, kura dzīvē nozīmīga vieta bijusi daudzām sievietēm. Dinamisms, azartiskums, kategoriskums izpaužas arī citās jomās. Anšlavs Eglītis un citi laikabiedri raksturojuši Virzu kā tādu, kas stundām spējis deklamēt no galvas gan savus, gan citu mīļāko dzejnieku dzejoļus. Perfekta atmiņa, perfekta vārda izjūta. Laikabiedri uzsvēruši arī to, ka gadījumos, kad Virza deklamējis citu autoru dzejoļus, viņš deklamācijai piešķīris virzisku aromātu, virzisku garšu. Viņā noteikti palika nerealizējies aktiera potenciāls.
“Virziskā aromāta” sinonīms droši vien ir patoss, kas caurstrāvo visu viņa daiļradi – no dzejas līdz monogrāfijām un avīžrakstiem.
Bez šaubām, un, ja atceras monogrāfijas par pulkvedi Kalpaku un Kārli Ulmani, – tur, protams, šis patoss brīžam jau pārkāpj labas gaumes robežas. Virza jau arī bieži vien neievēroja patiesa un izdomāta fakta atšķirību. To, ka reālo dzīvi viņš jauca ar vīzijām, savās atmiņās ļoti labi uzsvērusi Ilona Leimane.
Pats Virza patētisko izteiksmes veidu, ko monogrāfiju rakstīšanā pretstatīja sausu faktu apkopošanai, uzskatīja par vienīgo iespēju paust autora atbildību un māksliniecisko individualitāti: atlasīja to, kas visērtāk ļāva iejusties aprakstāmās personas ādā, tādējādi to cenšoties iedzīvināt lasītāja acīs.
Piekrītu par simt punktiem – tas bija Virza. Varbūt tur arī slēpjas viņa neatkārtojamība.
