Jelgavniece Safija sāka pievērsties islāmam laikā, kad notika 11. septembra terorakti.
Ar Safiju, kura, lai vīram būtu ērtāk tikt uz darbu, patlaban gan dzīvo Rīgā, sarunājam tikšanos Raiņa parkā. Kaut arī iepriekš neesam tikušās, uzreiz viņu pazīstu – līdz papēžiem garu svārku kārtas, ap galvu lakats. Kā jau īstai musulmanietei jeb muslimai (kā pēdējos gados kopienā pieņemts saukt) pienākas. Vienojamies, ka bilžu nebūs, jo islāmam piederīgās nemēdz sevi rādīt publikai. Safija lūdz, lai neminam arī uzvārdu, jo varētu rasties lieki jautājumi vai pārmetumi Jelgavā dzīvojošajiem nemuslimiem vecākiem, pie kuriem viņa kopā ar saviem trim bērniem šonedēļ ciemojas. Runāsim par ticību – kā tā formējusi pārliecību un mainījusi dzīvi. – Kā jūs, rietumniece, jauna, moderna, juridisku izglītību ieguvusi sieviete, pievērsāties islāmam?Savus ticības meklējumus sāku 12, 13 gadu vecumā. No dzimšanas esmu kristīta katoļticībā. Taču pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad notika reliģiskā atmoda un parādījās ļoti daudz dažādu kustību, ņēmu mammu pie rokas un gājām tās skatīties. Kur tikai mēs nebijām – gan pie «Jehovas lieciniekiem», gan «Jaunajā paaudzē», gan pie baptistiem, gan krišnaītu organizētajās lekcijās un tā tālāk. Mācījos arī katoļu baznīcas svētdienas skolā. Taču tajā visā man kaut kā pietrūka. Nevarēju arī rast atbildi, kā var tā būt, ka ir viens Radītājs, bet kaut kādu iemeslu dēļ cilvēki pielūdz Jēzu un vēl Mariju. Tas mani mulsināja. Islāmam sāku pievērsties laikā, kad notika 11. septembra terorakti. Padomāju – jā, Korānu es vēl neesmu lasījusi! Arī komponists Imants Kalniņš savās intervijās stāstījis, ka sācis pētīt islāmu tieši pēc šiem notikumiem, lai saprastu, kas tā par reliģiju, kas kaut ko tādu mācot. Korāns tika iztulkots latviski, taču toreiz ne bibliotēkās, ne veikalos to nevarēja dabūt. Sazinājos ar muslimu draudzi, aizgāju tur. Pusgadu lasīju, runājos ar muslimiem, mēģinot saprast, vai tas ir tas, ko meklēju. Islāma sludinātais dzīvesveids un morāle ļoti saskanēja ar manu būtību. Attieksme pret vecākiem. Attiecības starp vīrieti un sievieti, viņu pienākumi. Taču pats galvenais – Dieva izpratne, kas saskanēja ar manu monoteisma uztveri.- Jūs minējāt 11. septembri. Daudzus gluži otrādi šie notikumi atgrūda no islāma, jo teroraktu saknes tika meklētas tieši šajā ticībā.Islāms, protams, nekādā veidā neveicina un neatbalsta terorismu. Turklāt jebkura ticība jāvērtē nevis pēc cilvēkiem, bet Rakstiem. Ja grib iepazīt islāmu, nav jāskatās uz muslimiem, bet gan Korānā un Sunnā. Simtprocentīgi nav arī pierādīts, ka minētajos notikumos vainojami muslimi. – Kā jūs personīgi izjūtat islāmu? Vai tas ko mainījis jūsu dzīvē?Pirmkārt, esmu atradusi sevi. Jūtos stabili, pildot muslimas, sievas un mātes pienākumus Dieva priekšā. Muslimiem ir aicinājums visu savu dzīvi padarīt par pielūgsmi. Daži, kas to nesaprot, domā, ka tas izpaužas no rīta līdz vakaram lūdzot Dievu. Taču pielūgsme izpaužas arī, piemēram, kad gatavoju ēst, aprūpēju savus bērnus un vīru, stiprinu radnieciskās saites un uzturu labas attiecības ar kaimiņiem, pat ja viņi nav muslimi. Arī pildot šīs valsts likumus, ja vien tas nav acīmredzamā pretrunā ar šariatu. Man jābūt iekšējai izjūtai, ka pirmkārt to daru Dievam, zinot, ka saņemšu no viņa atalgojumu. Līdz ar to ir daudz vieglāk dzīvot.Otrkārt, atnākot ticībai sirdī, uz visām dzīves situācijām skatos no citas puses un visu uztveru daudz mierīgāk. Pravietis ir teicis, ka ticīga cilvēka stāvoklis ir apbrīnojams. Ja notiek kas labs, viņš par to pateicas Dievam, un tas nes viņam labumu. Ja slikts – ticīgais panes to ar pacietību, un tas arī nes viņam labumu. Zinot, ka viss ir atkarīgs no Allāha, es ļauju viņam rīkoties. Ja vēlos panākt kādu rezultātu, protams, man jāizdara viss, kas manos spēkos. Taču iznākums ir viņa rokās. Tāpēc arī atbildības nasta sarežģītajās situācijās ir vieglāka. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Korānā, Sunnā un zinātnieku darbos ir smalki aprakstīts, kā jārīkojas katrā vissīkākajā dzīves situācijā.- Vai jūsu ticības galamērķis ir paradīze?Noteikti! Pirms tam man tika iemācīts, ka dzīvē jāizcīna viss iespējamais, nedomājot par pēcnāves dzīvi. Bija bailīga attieksme pret nāvi. Taču tagad bailes ir citādas – nevis, ka šī dzīve beigsies, bet, ka nepaspēšu izdarīt visu, ko Allāhs no manis sagaida. Lai gan visa šī darbošanās – ģimenes aprūpēšana, pareiza komunicēšana ar citiem – ir paradīzei, tā atvieglo dzīvi jau šeit. Viens nenoliedz otru.- Vai bija viegli pieņemt musulmaņu sieviešu «dreskodu» – apģērbu, kas nosedz praktiski visu ķermeni? Kam tas ir nepieciešams?Šim apģērbam ir gan simboliska, gan praktiska nozīme. Sieviete ir vīrietim iekārojama, jo viss sievietes ķermenis ir skaists. Tāpēc arī pieņemts šis «dreskods», lai nekārdinātu citus vīriešus un uzturētu sabiedrībā stiprās ģimenes modeli. Daļa islāma zinātnieku uzskata, ka seja var būt atklāta, bet tomēr būtu labāk to aizsegt, jo seja ir vispievilcīgākā sievietes daļa. Citi zinātnieki uzskata, ka tā noteikti būtu jāaizsedz. Sievietes skaistums paliek viņas vīram. Sākumā man bija grūti pieņemt lakatu, biju tipiska rietumnieku sieviete, strādāju. Taču patlaban esmu pilnībā pieņēmusi šo apģērbu. Dažreiz gan cilvēki pievērš man pārāk lielu uzmanību, jo šis tērps atšķiras, – tādā ziņā es jūtos neērti. Taču man nebūtu problēma nēsāt arī sejas apsegu. Reiz pēc svētkiem biju ar to aizgājusi uz tirdzniecības centru. Interesanta sajūta – īsta brīvība. Sapratu, ka, rādot seju, man tomēr jāspēlē kāda loma, jāvelk maska.Runājot par darbu, man ļoti patīk, ka muslima ir atbrīvota no pienākuma veidot profesionālo karjeru. Esmu atteikusies no tās, lai veltītu sevi ģimenes karjerai. Tas ir galvenais muslimas dzīves uzdevums, un tas dara mani laimīgu. Es varu arī strādāt, ja tas netraucē ģimenes pienākumiem. Taču būtībā vīram ir jānodrošina sava sieva. Situācijas gan mēdz būt dažādas. Kad precējos, mans galvenais noteikums nebija, lai vīrs būtu turīgs. Vairāk skatījos, vai viņš ir strādīgs un saimniecisks, vai rūpēsies par ģimeni.- Kā satikāt savu vīru? Vai tas notika mošejā?Pie mums ļoti reti notiek tā, ka cilvēki tāpat vien sastop viens otru un iemīlas. Parasti mošejas imams vai līgavas un līgavaiņa radinieki zina, ka ir divi cilvēki, kuri vēlas dibināt ģimeni. Tad viņi tiek sapazīstināti kāda liecinieka, parasti tuva radinieka, klātbūtnē. Viņi sarunājas, uzdod sev svarīgus jautājumus par ģimeni. Šādas tikšanās notiek trīs reizes. Tad jāizdomā – jā vai nē!- Tad jau pāra veidošanas procesā ir klāt arī kāds simpātijas vai mīlestības moments?Simpātijas noteikti ir. Es savu vīru izvēlējos vairāk labu rekomendāciju dēļ. Pirms tikšanās parasti pastāsta, kas tas par cilvēku. Man bija svarīgs raksturojums. Mīlestība? Esmu pārliecinājusies, ka tā praktiski nestrādā. Varbūt tā ir klāt kādu laiku, kamēr dzīvo ar «rozā brillēm». Svarīgas citas īpašības. Ticīgs muslims vai muslima nevar būt slikts vīrs vai sieva, ja viņi pilda savus pienākumus, kā rakstīts Korānā. To darot, kā arī cienot otra tiesības, pazūd ļoti daudz problēmu. Turklāt ir labi, ja pirmajā gadā nav tik daudz jūtu, jo uzreiz mēģini dzīvot ar cilvēku, kāds viņš ir.- Sieviešu ierobežošana, terorisms. Kādi vēl, jūsuprāt, ir lielākie mīti par muslimiem?Piemēram, cilvēki uzskata, ka muslimi var būt tikai austrumnieki. Taču tā nav. Jebkuras tautības pārstāvji pieņem islāmu. Kad sāku iet mošejā, tur pārsvarā bija cilvēki no austrumiem. Patlaban vairāk nekā puse ir latvieši un krievi, kas pieņēmuši ticību Allāham. Islāms un muslimi Islāms no arābu valodas nozīmē brīvprātīga padevība Dievam. Ticība pieprasa absolūtu pazemību Dievam. Islāma svētie raksti ir Korāns. Muslimi tic, ka tajā apkopotas Dieva atklāsmes, ko Muhamedam pēc 610. gada darījis zināmas eņģelis Džibrils. Par islāma ticības un prakses avotu tiek uzskatīta arī Sunna, kurā no 7. līdz 9. gadsimtam apkopoti vēsturiski materiāli, pastāsti un dzīves mācība (hadīsi), leģendas un skaidrojumi par Muhameda darbību, izteikumiem un pravietojumiem. Uz Korānu un Sunnu balstās šariats – muslimu reliģisko, ētisko un tiesisko normu kopums, kas nosaka musulmaņa dzīvesveidu. Islāmā ir seši galvenie ticības pamatuzskati – ticība vienam Dievam, ticība Dieva eņģeļiem, Dieva sūtītajiem rakstiem, Dieva praviešiem, nākamajai dzīvei un Dieva varai noteikt realitāti, neizslēdzot cilvēka brīvo izvēli. Lai sevi uzlabotu un attīrītu, islāmā ir piecas pamatprakses – ticības apliecinājums, rituālā lūgšana, žēlastības nodoklis, ramadāna gavēnis un svētceļojums uz Meku. Islāmā Dievs ir vienīgais visa radītājs, uzturētājs, kontrolētājs un pārvaldītājs. Muslimiem ir šokējoša doma, ka Dievs ir cilvēks, kas staigā pa zemes virsu. Muslimi tic, ka Dievs ir piedodošs un Viņam nevajag asinis (arī ne Kristus upuri – red.), lai piedotu. Pietiek ar patiesu nožēlu, nodomu mainīties, sliktā nosodīšanu un, ja iespējams, posta izlabošanu.Avots: bibelesbiedriba.lv, islammuslim.lv
