Tuvojoties vēlēšanām, «Ziņas» aizsāk rubriku «Vēlēšanas», kurā aicināsim paust viedokli tiem politisko partiju pārstāvjiem, kuri kandidē Saeimas vēlēšanās no Zemgales vēlēšanu apgabala.
Šoreiz piedāvājam Zaļo un Zemnieku savienības kandidātu skatījumu uz, viņuprāt, svarīgākajām problēmām un to risinājumiem. Sarunā piedalījās trīs deputātu kandidāti – Inga Štāla, Raimonds Bergmanis un Ēriks Zaporožecs.
– Nosauciet, jūsuprāt, galvenās prioritātes, kas Latvijā šobrīd ir aktuālas, lai valsts attīstību ievirzītu stabilā izaugsmes gultnē.
Raimonds Bergmanis: Visa sākums ir izglītība. Manuprāt, izglītības sistēma ir veiksmīgi izveidota līdz pamatizglītības iegūšanas brīdim. Tur viss ir vairāk vai mazāk kārtībā. Bet problēmas sākas ar vidusskolu. Un nemaz nerunāsim par augstskolām – to Latvijā tomēr ir pārāk daudz, turklāt neviena nav pat 1000 labāko pasaules universitāšu vidū. Es negribu noniecināt mūsu augstskolas, tomēr ir diezgan nopietnas šaubas, vai Latvijā tiek sagatavoti profesionāli cilvēki, kuri spēj radīt pasaulē konkurētspējīgus produktus.
Ēriks Zaporožecs: Prioritātes varētu definēt tā – izglītība, fiziskā attīstība, medicīna un veselība. Tā ir sava veida piramīda, bez kuras vispār nav iedomājama valsts attīstība nevienā nozarē. Šodien Latvijā ļoti nopietna problēma ir cilvēku, sevišķi jauniešu, veselības stāvoklis – nez kādēļ skaļi par to neviens nerunā, bet gan sporta skolotāji, gan arī armijas mediķi apliecinās, ka jauniešu veselības stāvoklis un fiziskā sagatavotība ir diezgan vāja. Un atkal visa pamatā ir izglītība, jo tikai zinošs cilvēks pratīs arī rūpēties par savu un tuvinieku veselību.
– Jūsu risinājumi?
Ē.Zaporožecs: Kaut vai tās pašas sporta stundas skolā. Kādēļ mēs atkal atsakāmies no vismaz trim sporta nodarbībām nedēļā? Tieši fiziskā attīstība norūda ķermeni, uzlabo pašsajūtu, un arī veselība bērniem ir labāka. It sevišķi ņemot vērā šodienas bērnu un pusaudžu mazkustīgo dzīvesveidu. Un cilvēks, kurš rūpējas par sevi, pratīs rūpēties arī par valsti kopumā. Sporta panākumu pamatā ir mērķtiecība un neatlaidība. Ja šīs īpašības tiek izkoptas jau bērnībā un pusaudža gados, tad arī turpmākajā dzīvē cilvēks ievēro disciplīnu ikvienā jomā, kur viņš darbojas.
R.Bergmanis: Protams, tas nenozīmē, ka būtu jālauž visa sistēma, tomēr ir ļoti nopietni jādomā, lai izglītības sistēmu padarītu efektīvāku un kvalitatīvāku. Ēku daudz grūtāk ir renovēt, nekā nojaukt to pilnībā un uzcelt jaunu māju vietā. Taču nedrīkst tagad atnākt un visu iepriekšējo sagraut. Ja ko nepieciešams mainīt, tas jādara mērķtiecīgi un soli pa solim.
– Savulaik tika radīta sistēma «Nauda seko skolēnam», lai izglītības sistēmu padarītu efektīvāku un ilgtspējīgāku. Īpaši nešķiet, ka tas ir veiksmīgi izdevies.
Inga Štāla: Es biju viena no šīs idejas izstrādātājām un virzītājām. Sistēmu sāka ieviest 2008. gadā, un faktiski tai bija jāsāk funkcionēt pēc novadu reformas 2009. gadā. Idejiski viss bija pareizi izveidots – katra skola saņem finansējumu proporcionāli skolēnu skaitam skolā. Un attiecīgi tiktu radīta veselīga konkurence starp skolām, lai veicinātu pedagogus sniegt maksimāli kvalitatīvu pakalpojumu izglītības jomā. Ar šo sistēmu arī tiktu sakārtota atalgojuma sistēma skolotājiem. Taču diemžēl saistībā ar krīzi, kā ikvienā nozarē, arī izglītībā pēc budžeta izdevumu nogriešanas krasi tika samazinātas algas skolotājiem – teju par 60 procentiem. Tas labi iecerēto ideju faktiski apstādināja.
Skolotāju ir par daudz
– Vēl jau nopietna problēma ir nesenā mazo skolu slēgšana dažādās pašvaldībās, par iemeslu minot nepietiekamu skolēnu skaitu tajās. Taču reģionu cilvēki par to nav īpaši apmierināti, akcentējot, ka bieži vien tieši skolas ir pagasta kultūras un sabiedriskās dzīves centrs.
I.Štāla: Pašvaldību reformas laikā daudzas mazās pašvaldības atteicās apvienoties lielākos novados – tā teikt – esam mazi, bet lepni. Taču līdz ar šādu lēmumu radās cita problēma – šīs mazās pašvaldības tā īsti vairs nespēja segt visas izmaksas. Un ir vēl viena problēma – skolēnu skaits pēdējo gadu laikā ir būtiski samazinājies – teju par 30 procentiem –, tajā pašā laikā proporcionāli tam nav samazināts ne skolu, ne skolotāju skaits. Varbūt riskēju būt nepopulāra, tomēr esmu gatava atklāti pateikt – jau šodien pedagogu darba samaksa ir adekvāta, ja pareizi tiek sakārtota infrastruktūra un citi ar izglītības nodrošināšanu saistītie jautājumi, tajā skaitā konkurētspējīgs izglītības piedāvājums. Taču pašreizējā situācija, sevišķi mazajās pašvaldībās, liecina par citu. Un to mēs baidāmies pateikt skaļi, lai gan visi apzināmies – mazajās pašvaldībās ar pedagogu darbavietām nelielajās skoliņās savā ziņā tiek risināti sociālie jautājumi, jo mēs baidāmies likvidēt skolu pagastā tikai tāpēc, ka līdz ar to pastāv iespējamība, ka šajā skolā strādājošie paliks bez darba un viņiem nāksies maksāt pabalstus. Taču tas neatrisina pašu problēmas sakni – nodrošināt pietiekamu atalgojumu katram konkrētajam skolotājam. Bet par jūsu pieminētajiem vietējiem kultūras centriem – nu diez vai mēs varam nosaukt māju ar padsmit skolēniem par vietējo kultūras centru. Un vispār – varbūt sākotnēji definēsim, kas tad īsti ir «mazā skola»? Ir taču jābūt kādiem skaidriem kritērijiem, nevis kā pašlaik, kad jebkuru skolu varam tā nodēvēt, lai tikai izraisītu savā ziņā sabiedrības žēlumu un skolu neslēgtu. Bet izglītības līmenis no tā būtiski cieš. Ir jāspēj identificēt lietas kopskatā. Mēs sūdzamies, ka mums budžeta līdzekļu nepietiek, bet patiesībā naudas nav nemaz tik maz. Cits jautājums – vai mēs efektīvi protam to apsaimniekot.
– Gribat teikt, ka mums ir pārāk daudz skolotāju?
I.Štāla: Nozares pārstāvji paši neformālās sarunās atzīst – jā, izglītības sistēmā diemžēl ir pārāk liels darbinieku skaits. Mums tomēr jābūt drosmīgiem un arī skaļi jāpasaka – izglītībā kopējais finansējums faktiski ir pietiekams, taču algas ir salīdzinoši mazas tādēļ, ka pedagogu skaits ir pārāk liels. Beigsim sevi reiz mānīt – esot tādam skolēnu skaitam, mēs nevaram atļauties tik daudz skolotāju. Tā diemžēl ir dzīves realitāte. Jā, paralēli jānodrošina iespēja pedagogiem atrast savai izglītībai atbilstošu darbavietu. Jāveicina iespēja varbūt pārkvalificēties. Un tomēr – mēs vairs nevaram bezgalīgi viļāt pa rokām šo «karsto kartupeli», atliekot gadu no gada skaidri redzamu darbu – jāīsteno skolu tīkla optimizācija. Ļoti precīzi jādefinē, kuras skolas tiek saglabātas, kuras ne. Un cik liels pedagogu skaits valstī ir nepieciešams. Tad būs gan adekvātas algas pedagogiem, gan noteikti paaugstināsies ikvienas skolas konkurētspējas līmenis izglītības tirgū.
Pareizi rēķināt
– Kāds ir jūsu piedāvājums valsts pārvaldes efektivitātes paaugstināšanai? Šis arī ir gana «karsts kartupelis», kas tiek viļāts gadiem?
Ē.Zaporožecs: Primārais ir nodrošināt, lai valdību vadītu cilvēks, kurš saprot lielo laukumu, ko viņš vada. Vienam cilvēkam nevajag (un tas nemaz nav iespējams) uzņēmumā darīt visus darbus pašam. Ministru prezidenta uzdevums nav vienam cīnīties par visām nozarēm. Tāpēc ir izveidotas ministrijas, kuras jāvada nozaru profesionāļiem. Bet premjera uzdevums ir pārraudzīt šo visu sistēmu tā, lai pieejamie budžeta līdzekļi tiktu izlietoti efektīvi, nevis pēc principa – kurš skaļāk vaimanā, tas vairāk dabū. Šādi mēs ilgi neizkļūsim no pašreizējām naudas problēmām.
R.Bergmanis: Mēs varam mūžīgi sūkstīties par to, ka mums trūkst naudas ikvienai nozarei. Būsim godīgi, gan aizsardzības joma, gan arī sports pēdējos gados saņem krietni mazāk no tā, kas būtu vajadzīgs, nekā tas notiek pārējās nozarēs. Un tad, kad tiek izteikti pieprasījumi budžeta veidošanas procesā, bieži rodas situācijas, kad atsevišķas jomas tiek pretnostatītas viena otrai ar domu – lūk, ja mēs tagad iedosim sportam vairāk, tad, piemēram, kultūrai vai izglītībai mums nāksies būtiski mazināt pieškiramo naudu. Bet tas ir absurds! Tieši premjera uzdevums ir skatīties, lai budžeta līdzekļi tiktu izlietoti tā, lai visi būtu vairāk vai mazāk apmierināti un vienlaikus nebūtu pretnostatīšana – ja iedošu viņam vairāk, tad tev nevarēšu iedot vispār.
Ē.Zaporožecs: Šodien budžeta līdzekļu mums ir tik, cik ir. Varam uzskatīt, ka to ir par maz, lai īstenotu visas vajadzības. Tomēr vairāk bažas ir par to, vai mūsu nauda tiek efektīvi un pamatoti tērēta. Jā, nebūs viegli daudziem atteikties no kādiem nelietderīgiem, es pat teiktu, bezjēdzīgiem, tēriņiem, taču reiz tas ir jādara. Esmu pārliecināts – ja mēs visi godprātīgi paskatītos, kurš kurā projektā vai programmā varētu ietaupīt kaut tūkstoti, simtu vai desmit eiro, mēs rastu tik daudz papildu līdzekļu, par ko šobrīd nemaz iedomāties nevaram. Es negribu apgalvot, ka visi valsts tēriņi ir nelietderīgi, tomēr noteikti iespējams ietaupīt daudzās lietās, un tad arī uzradīsies daudz papildu līdzekļu arī pašreizējā budžetā.
R.Bergmanis: Ir jāmaina visas sabiedrības domāšana. Mēs nevaram prasīt tikai no valsts pārvaldes atbildīgumu un taupīgumu, ja paši ikdienā bieži dzīvojam krietni pāri saviem līdzekļiem. Parādiet man vēl valsti, kurā uz ielām redzēsiet tik milzīgu skaitu luksusklases automašīnu! Nevienu! Bet mums ir lepni džipi, limuzīni un vēl visādas luksusa preces. Un vienlaikus bieži tieši šie luksusmantu lietotāji ir tie, kuri kliedz visskaļāk, ka visa kā trūkst.
– Bet viņi nestrādā valsts pārvaldē un tērē savu naudu tā, kā vēlas.
Ē.Zaporožecs: Cilvēks, kurš zina naudas cenu, nemēdz ar to mētāties. Nezinu nevienu īstu uzņēmēju, kuram prioritāte būtu par sapelnīto vispirms nopirkt jaunu džipu. Un līdzīgi ir arī valsts pārvaldē – ja politikā ienāks cilvēki, kuri nekad dzīvē nav izjutuši, ko nozīmē ar savu neatlaidīgu darbu nopelnīt, tad arī pret svešu naudu – faktiski jau mūsu visu kopējo – izturēsies ar tādu pašu attieksmi. Tas ir līdzīgi kā vides jomā – kādēļ daudzās pasaules valstīs jau sen efektīvi darbojas atkritumu šķirošanas sistēma? Tādēļ, ka cilvēki tur ir sapratuši, ka daudzus atkritumus iespējams izmantot otrreiz, tādējādi ekonomējot resursus un saudzējot dabu. Turklāt mums nez kādēļ neviens neiedomājas, ka sašķirotu atkritumu apsaimniekošana izmaksā lētāk nekā nedalītu atkritumu savākšana vienkopus un izvešana uz poligonu.
R.Bergmanis: Būtībā daudzu Latvijas problēmu pamatā ir cilvēku bailes. Bailes no uzdrīkstēšanās, bailes pieņemt lēmumu. Bailes būt nepopulāram. Taču, piemēram, armijā – ja esi pieņēmis lēmumu, tad tas ir nemaināms, jo tu iepriekš visu jau esi apsvēris un izvēlējies, tavuprāt, labāko ceļu. Un tu vienlaikus arī uzņemies atbildību par savu rīcību. Tādai pašai attieksmei jābūt arī valsts pārvaldē – ja jāpieņem sāpīgs vai nepopulārs lēmums, ir jābūt drosmei to arī izdarīt. Ja nepieciešams ko būtiski mainīt, tad to arī darām, nevis skatāmies, kā tas ietekmēs mūsu reitingus. ◆
