“Nekad nevajag sevi salīdzināt ar pārējiem, maksimāli nekoncentrēties, ko par mums padomās citi, un sportot, lai justos labi un būtu veselīgs, – pie tā vajadzētu pieturēties katram,” saka fitnesa treneris Toms Zaķevics, rosinot ikvienu atrast sev piemērotu veidu, lai kustētos un dzīvotu aktīvi, nepakļaujoties depresīvam pagurumam. Sarunā ar “Ziņām” viņš stāsta, kā pats nonācis līdz trenera arodam un cik svarīgi ir būt aktīvam.
– Kā nonāci līdz fitnesa trenera amatam? Ar ko nodarbojies pirms tam?
Mācījos Jelgavas 4. vidusskolā mūzikas novirziena klasē. Kādu laiku bija arī sava rokgrupa. Pēc tam “Turībā” apguvu uzņēmējdarbību, gandrīz arī pabeidzu tur studijas, taču tā sanāca, ka jau mācību laikā sāku nodarboties ar biznesu un, kā tas mēdz gadīties, augstskola palika otrajā plānā. Man kopā ar vēl vienu partneri bija kokzāģētava Valmiermuižā, kur pamatā ražojām produkciju Somijas tirgum. Kā jau jauniem čaļiem notiek, mūsu uzņēmējdarbības ceļi ar laiku pašķīrās. Kad beidzās tas bizness, nāca citi projekti. Kādu laiku es strādāju Vecrīgā bārā. Divu gadu garumā piedzīvoju kārtīgu tusiņu laiku. Tad pa dienām sanāca gulēt, vakaros strādāt. Paralēli man radās ideja, ierosmi aizgūstot no Somijas, veidot polsterus autostāvvietām. Bija vēl visādi biznesa projekti. Un tad vienā brīdī es sapratu, kas viss, ko daru, man nesagādā prieku un piepildījumu. Bija iestājies periods, ka īsti nezinu, ko gribu, ģimenē arī bija pārdzīvots pasmags posms. Tas rosināja pieņemt lēmumu dzīvē kaut ko krasi mainīt, tā nonācu pie domas doties uz ārzemēm, respektīvi, uz Austrāliju. Biju jau izrunājies ar onkuli, kurš agrāk bija dzīvojis šajā valstī, sāku kārtot nepieciešamos dokumentus. Tad pienāca kāds vakars, ko uzskatu par liktenīgu. Es aizbraucu pie māsas, ar kuru mums ir ļoti labas attiecības. Māsa apraudājās, ka es braukšu prom, un teica, ka tomēr ģimenei vajadzētu turēties kopā. Viņa uzdeva man jautājumu: “Kas ir tas, ko tev patiešām patiktu darīt?” Uz to es īsti nevarēju atbildēt – nezinu, nekas mani nesaista. Tā vārdu pa vārdam māsa mani rosināja padomāt, sakot: lai arī cik grūti būtu gājis, tu nekad neesi atmetis ar roku sportam un treniņiem, varbūt tas tevi interesētu? Tas bija kā ar bomi pa galvu, es sapratu – jā, es gribētu trenēt citus!
– Tātad sports tev jau tad nebija svešs?
Jā, paralēli citām nodarbēm vienmēr biju trenējies. Skolas laikā spēlēju basketbolu, nodarbojos ar dažādiem cīņas sporta veidiem, piemēram, sākumā karatē, vēlāk bija kikbokss un bokss.
– Tātad māsa nospēlēja būtisku lomu tavā turpmākās karjeras izvēlē?
Jā, tieši tajā vakarā es sapratu, ka tas mani interesē. Uzreiz meklēju informāciju, kur varētu mācīties par treneri. Un tieši Sporta izglītības aģentūra bija izsludinājusi, ka vēl tikai nākamajā dienā var pieteikties kursiem, lai apgūtu fitnesa trenera amatu. Sagatavoju dokumentus, iesniedzu un apguvu fitnesa trenera mācību programmu. Uzskatu, ka šī pusgada programma bija ļoti veiksmīga – ļoti labi pasniedzēji, daudz padziļinātu zināšanu. Kaut kādi līdzekļi bija iekrāti pašam, daļu aizņēmos un iepirku nepieciešamo inventāru, lai sāktu trenēt. Toreiz vēl tik ļoti nebija modē ārā treniņi, kā tas ir tagad, un es biju izdomājis, ka varētu vadīt šādas nodarbības Ozolniekos. Uztaisīju tādu promo treniņu, kur sadabūju 30 brīvprātīgus dalībniekus. Pirmo gadu vai divus pamatā cilvēkus trenēju ārā pie Ozolnieku ezera. Ziemā biju sarunājis puszāli treniņiem, bet dažkārt mums tika ierādīta tikai zāles mala gar tribīnēm. Tagad atceroties, liekas drusku smieklīgi – pa vidu notiek basketbola treniņš, un mēs gar zāles malu vēl ar fitnesu nodarbojamies. Taču tas tik ļoti patika, ka bijām gatavi piemēroties. Tomēr tas lika saprast, ka ir jāmeklē telpas, lai attīstītos un turpinātu piedāvāt treniņus biežāk un kvalitatīvāk. Tajā laikā es, šķiet, paņēmu visus iespējamos kredītus, lai varētu izremontēt un uztaisīt zāli treniņiem. Tik ļoti ticēju, ka tas izdosies, ka biju gatavs naudu aizņemties visos iespējamajos veidos.
– Vai vēl arvien pie tevis trenējas arī kāds no tiem laikiem, kad sāki?
Jā, no pirmajiem treniņiem ir pāris cilvēki, kuri nāk pie manis joprojām, piemēram, skrējējs Edgars Bukšs.
– Kā cilvēki nāk uz treniņiem – vairāk uzplūdiem vai tomēr noturas ilgi?
Gads pamatā sadalās divās daļās – no septembra vidus līdz apmēram aprīlim, varbūt maijam, un tad vasaras periodā nāk uz pusi mazāk. Šogad gan bija dramatiski mazāk, jo “Covid” dēļ kopš marta treniņi vispār nevarēja notikt. Šis pēdējais pusgads bija īsts pārbaudījums. Es gan uzskatu, ka kaut kādā ziņā tas arī ir nācis par labu. Tas ļāva pašam izvērtēt, kā protu tikt galā ar grūtībām.
– Pēc taviem novērojumiem – sportot izvēlas kāda viena sabiedrības kategorija vai tomēr trenēties nāk ļoti dažādi cilvēki? Nav tā, ka vienai daļai ir bail apmeklēt fitnesa treniņus?
Uz treniņiem iet ļoti dažādi cilvēki, bet, jā, daļa baidās nākt. Nereti tās ir bailes, ko par mani padomās citi. Ja jautājums ir, kāpēc vispār jāsporto, manuprāt, visa pamatā būtu jābūt veselībai. Ja novēro pastiprinātu nogurumu, depresīvu noskaņojumu, ir jāsāk kustēties. Tieši mazkustīgais dzīvesveids nereti ir dažādu mūsu problēmu pamatā, gan fizisku, gan mentālu.
– Ja cilvēks jūtas saguris, viņš drīzāk izvēlēsies mierīgi atpūsties, nevis kustēties.
Tā diemžēl mēdz būt. Taču, ja cilvēks jūtas saguris, tieši vajadzētu pasportot, pavingrot, aktīvi pakustēties, piemēram, doties pastaigā. Jāpiespiež sevi kustēties. Jā, no sākuma liekas, ka ir grūti saņemties, grūti iekustināt sevi, bet, to izdarot, pēc tam būs divreiz vairāk enerģijas. Ja, piemēram, svētdienas vakarā pastaigājas, kaut vai ļoti lēni, kādu stundu vai divas, pirmdien ir vieglāk uzsākt darba nedēļu, lai gan mums varbūt liekas otrādi, ka jāpaguļ un jāatpūšas.
– Vai mūsdienās, esot pieejamai dažādai informācijai par veselīgu dzīvesveidu, sabiedrība ir kopumā sportiskāka? Dažādi pētījumi gan pierāda, ka neesam īpaši kustīgi.
Kad vēl mācījos par treneri, atceros, ka mums stāstīja par pētījumu datiem, kas apliecināja, ka Latvijā iedzīvotāji ir kritiski mazkustīgi. Pēdējos gados, manuprāt, ir kāpums ne gluži kopējos datos, bet sportot aktīvāk ir sākuši tie, kas iepriekš to darīja minimāli. Ir loti plašs dažādu amatieru sporta pasākumu piedāvājums – skriešana, rogainings, riteņbraukšana un tamlīdzīgi. Diemžēl ir arī cilvēki, kam, piemēram, padomju laikos sporta stundas ir iedzinušas uzskatu, ka tas ir kaut kas briesmīgs.
Diemžēl arī mēdzam būt skopi pret sevi, savu veselību. Mums nav problēmu aiziet uz veikalu un iztērēt kaudzi naudas par dažādiem niekiem un pārtiku, bet nelabprāt gribas ieguldīt to savā veselībā. Vēl ļoti izplatīts, ka cilvēki, kļūstot vecākiem, saka – ko tad es vairs! Gluži otrādi – jo vecāks esi, jo vairāk jācenšas kustēties. Bērni jau parasti ir enerģiski un daudz kustas, pat ja tieši nenodarbojas ar sportu.
– Mūsdienās gan norāda arī uz jaunākās paaudzes mazkustīgo dzīvesveidu, daudz laika pavadot pie viedierīcēm.
Jā, tur liela atbildība jāuzņemas arī vecākiem. Turklāt nepietiek ar vienkārši bakstīšanu. Bērni kopē pieaugušos. Ja sencītis mājās sēž dīvānā, skatās filmu un dzer aliņu, bet bērnam saka – ir jāsporto, tas nebūs īpaši iedarbīgi.
– Nereti nākas dzirdēt kritiskas atsauksmes par sporta stundām arī tagad, ne tikai padomju laikos.
Skolu sistēmai būtu vairāk jāmainās. Protams, daudz kas ir atkarīgs no skolotāja, bet es negribētu te kādu kritizēt. Domāju, arī sporta stundu pasniegšanas veids ir ierūsējis. Kad paklausos, ko dažkārt stāsta jaunieši, kas atnāk pasportot, man jāaizdomājas – kāda no tā jēga.
Tie, kas grib, lai nodarbojas ar specifiskiem sporta veidiem un apmeklē treniņus, bet parastai sporta stundai skolā vajadzētu maksimāli nodrošināt, lai skolēni izkustina visas muskuļu grupas. Nav nepieciešamība katram bērnam iedzīt kaut kādu specifisku sporta veidu tehnikas izpildi. Galu galā katram padodas dažādas lietas un mērķim būtu jābūt veselīgām kustībām. Tāpat nedrīkst salīdzināt un likt, piemēram, visiem noskriet vienā tempā, tie arī ir ierūsējuši pieņēmumi.
– Kāda ir sportotāju vecuma amplitūda?
Jaunieši nāk maz, bet tas ir saprotami. Pirmkārt, viņiem ir sporta stundas skolā, otrkārt daļa kaut kur trenējas. Vēl arī tas, ka līdz 20 gadu vecumam lielākā daļa nepievērš īpašu uzmanību ne veselībai, ne sportam, un tas ir pilnīgi normāli, jo tad vēl par to nedomā. Kad cilvēks kļūst vecāks, mēdz nākt arī izpratne, ka savas veselības uzturēšanai ir jāvelta laiks. Es teiktu, ka pamatā trenēties nāk cilvēki no 30 gadu vecuma un uz augšu. Tā jau ir vecuma grupa, kura saprot, ka ir jākustas.
– Pamatā tie ir cilvēki ar pieredzi? Vai arī tādi, kas nav sportojuši?
Trenēties nāk gan cilvēki ar pieredzi, gan bez. Tā kā treniņi pa dienām ir sadalīti gan zemākas, gan augstākas intensitātes uzdevumos, tad katrs atrod sev piemērotāko. Kad trenēties atnāk kāds bez pieredzes, protams, trenerim vairāk uzmanība jāpievērš viņam. Jāparegulē, kā uzdevums tiek izpildīts, lai tas notiek tehniski pareizi, tāpat jāpievaktē, lai netiek pārforsēts ar slodzi. Protams, paskatoties internetā video un ieraugot, kā visi zālē sporto, var likties, ko tad es tur darīšu, tur jau visi lieli sportisti, bet tā noteikti nav. Padoties mazkustīgumam noteikti ir daudzkārt vieglāk nekā saņemties un doties darīt.
– Vai, strādājot šajā jomā, tev nešķiet, ka tagad modē ir galējības – mesties no viena grāvja otrā un pēkšņi visu darīt veselīgi augstākajā pakāpē?
O, jā! Galējības ir tik raksturīgas cilvēkiem. Es zinu, pašam tā ir bijis. (Smejas.) Pats esmu meties galējībās, piemēram, divus gadus anormāli aktīvi nodarbojos ar jogu, vispār neēdu gaļu, saldumus, nelietoju alkoholu. Jā, šajā laikā piedzīvoju dažādas atklāsmes, sakārtoju galvu, tomēr tās ir galējības. Ar to var nodarboties vienreiz gadā Tibetas kalnos, bet ne ikdienā. Sapratu, ka ar galējībām sevi pārāk jālauž un jāmoka, vajag vairāk ieklausīties savā ķermenī. Tomēr vienlaikus ir jāsaprot, ko tev vajag un ko tev gribas, jo tās nereti ir divas dažādas lietas! Tev gribas uzēst eklērīti, bet diez vai tev to vajag (nu vismaz ne bieži). Kad biju jaunāks, es arī noteikti ne vienam vien teicu, ka jāēd rīsi un vista ar dārzeņiem, bet, kad jau uzkrāta pieredze un zināšanas par cilvēka psiholoģiju, organismu un citiem procesiem, saproti, ka viss nav tik vienkārši. Es esmu par to, ka nevajag ieslīgt galējībās. Es noteikti esmu par to, ka ir jākustas, jāsporto, citādi paliec slinks, apātisks un nomākts, bet nevajag arī to pārspīlēt. Katram vajag arī brīvdienu atpūtai un grēciņiem.
Kopumā man ir prieks, ka mūsdienās ir plašākas iespējas, lai dzīvotu veselīgāk. Varam gan veikalos nopirkt produktus, gan ēstuvēs pasūtīt maltīti tā, lai ēstu veselīgi.
Tomēr slikti, ka šajā informācijas periodā, kad sabiedrība daudz laika pavada, lasot sociālos tīklus, pārāk liela uzmanība tiek pievērsta ārējam veidolam. Cilvēki šķirsta ierakstus instagramā un visu laiku redz savā priekšā tos perfektos ķermeņus, bet tam ir jābūt pašam pēdējam iemeslam, kāpēc sportot. Nekad nevajag sevi salīdzināt ar pārējiem, maksimāli nekoncentrēties, ko par mums padomās citi, un sportot, lai justos labi un būtu veselīgs, – pie tā vajadzētu pieturēties katram.
– Ar ko sākas tavs rīts?
Vai nu es braucu uz upi peldēties, vai nodarbojos ar jogu. Tā arī ir viena tāda lieta, kas man ļoti patīk. Jogas un elpošanas vingrinājumi dod pamatīgu enerģiju turpmākajai dienai. Es noteikti rekomendēju katram atrast mirkli no rīta, lai iekustētos, pavingrotu, pastaigātu. Tas padara darbadienu daudz vieglāk aizvadāmu. Es ceļos agri – ap pieciem no rīta – un tad stundu pusotru veltu sev. Nereti problēma ir tā, ka ceļamies par vēlu un tad kavējam, esam stresā. Manuprāt, agrā celšanās ir kaut kas maģisks.
