Vasaras smarža un garša pamazām ienākusi arī Jelgavā. Loki, dilles, salātlapas un citi lauku labumi pilsētnieku vēderus priecē jau kādu laiku, un, pieliekot degumu pie buntītes, nekļūdīgi var pateikt, vai dille augusi Latvijas saules apspīdēta vai dienvidu zemēs sildījusies. Nepacietīgākie ļaudis teju ik dienu mēro ceļu līdz tirgum, lai palūkotos, vai nav parādījušās pirmās pašmāju ogas. Varbūt būtu bijis labāk, ja ceļš vestu uz paša mazdārziņu? Cik pilsētniekiem tagad ir zemīte, kur vēderpriekam izaudzēt zemenes, salātus, lokus? Agrāk teju katrai ģimenei bija savs dārza pleķītis un bērni zināja, kā iestādīt kartupeli, ravēja, palīdzēja, lasīja ogas. Šodien tam visam nav laika, bet varbūt ir vērts padomāt? Šermuļi uzmetas, atceroties, kādas ķīmijas mucas redzēju pie plašajām Norvēģijas tomātu siltumnīcām. Līdzīgas audzēšanas metodes ir arī pašu mājās, bet – kāda bauda ēst pašu rokām stādītu tomātu! Ar zemenēm noteikti pagaidīšu, jo, esot Latvijas preces piekritēja, cenšos priekšroku dot šeit audzētām ogām un dārzeņiem – tikai katram savs laiks, tāpēc nedaudz jāpaciešas. Tikmēr uz tirgus galdiem plašā izvēlē sakrauti lekni rabarberu kāti, kas noteikti noderēs sestdienas plātsmaizei. Svaigi izcepta, tā garšos labāk par lielveikalu apnicīgajiem apelsīniem, āboliem vai Spānijas ķiršiem. Pašlaik ir īstākais skābeņu laiks, no kurām vārīta zupa ir aromātiska un garda. Brīvdienas ar Latvijā audzētiem produktiem – garšīgi, patriotiski un galvenais – veselīgi, turklāt saglabājas apziņa, ka, atbalstot vietējo preci, savu naudu atstājam Latvijā. Vēl tikai pāris nedēļu, un bez pašu zemenēm varēsim ēst arī citiem vitamīnu avotiem – burkāniņus redīsus, kartupeļus.
