Latvijas sieviešu volejbola izlase, kuras sastāvā iekļautas arī VK “Jelgava” spēlētājas Linda Liniņa (libero) un Kristīne Dzierkale (pirmais temps), svētdien Zemgales Olimpiskajā centrā aizvadīja savu otro mājas spēli Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā, piekāpjoties Rumānijas izlasei ar 0:3.
Cīņā par tiesībām startēt nākamā gada Eiropas čempionātā Latvijas valstsvienības konkurentes apakšgrupā ir Spānija, Bosnija un Hercegovina un Rumānija, kas pēc 3:0 (25:11, 25:18, 25:22) uzvaras pirms četrām dienām savās mājās bija ieradusies Jelgavā uz atbildes maču. Pēc spēles, kurā mājinieces šoreiz pa setiem spēja tikt vien līdz 13, 13 un 15 punktiem, galvenā trenere Inguna Minusa atzina, ka izbraukumā padevušās agresīvākas serves un līdz ar to labāks sanācis arī pašu veidotais uzbrukums. Jelgavā rumānietes pārliecinoši dominēja visos spēles elementos un ar trešo uzvaru četrās spēlēs nostiprināja savas līderpozīcijas apakšgrupā.
Eiropas čempionātam kvalificēsies grupas divas labākās komandas. Mūsu valstsvienība ir vienīgā, kas pirmo apli noslēdza bez uzvarām un joprojām palikusi bez punktiem. Turnīra pēdējās divas spēles norisināsies janvārī, kad Latvija vispirms savā laukumā uzņems Bosniju un Hercegovinu, bet pēc tam izbraukumā spēlēs pret Spāniju. “Strādāsim un gatavosimies,” teic galvenā trenere, pastāstot arī, ka izlase atkal kopā nāks decembrī un, iespējams, tai būs vēl kāds papildinājums.
Vērtējot mūsējo sniegumu kvalifikācijas turnīrā uz trīs konkurentvienību fona, viņa uzsver, ka sāncenšu komandās pārsvarā spēlē volejbolistes no profesionāliem klubiem, kur ziemā intensīvi tiek strādāts arī fiziskās un tehniskās sagatavotības treniņos. “Ar izlasi līdzīgi strādājām no jūnija, un darbs deva rezultātu, bet ar to bija par maz,” secina trenere.
“Klubā mums fizisko treniņu sanāk tik, cik katrs pats to vēlas un var atļauties. Visas jau trenējamies ne profesionāli, bet no darba brīvajā laikā,” apstiprina arī jelgavniece Kristīne. Valstsvienības kandidātes kopā sākušas nākt jau no aprīļa beigām. “Jūnijā, jūlijā un augustā jau darbojāmies pa divām trim stundām divas reizes dienā,” izlases debitante atzīst, ka tik vispusīga un intensīva treniņslodze līdzšinējā volejbolistes karjerā nav piedzīvota. “Vienojos, kā šajā laikā iekārtot darbu. Meitenes ņēma parastos vai bezalgas atvaļinājumus. Visas bija apņēmības pilnas,” par aizvadīto posmu runādama nu jau pagātnes formā, viņa tūlīt arī apņēmīgi bilst, ka šīs izjūtas un uzvaras griba nav zudušas: “Vēl divas spēles atlikušas. Gatavosimies, centīsimies.”
– Jelgavu, šķiet, pirmām kārtām izvēlējies par savu studiju vietu. Vai lēmumā ievērtēji arī iespējas nodarboties ar volejbolu? Kur un kā sākās tava iepazīšanās ar šo spēli? – jautāju slaidajai sportistei, kas ar līdzdalību Eiropas līmeņa turnīrā, vienā no mačiem izceldamās arī kā komandas rezultatīvākā spēlētāja, spodrinājusi mūsu pilsētas vārdu.
Biju rīdziniece. Tur, skolā, tas varēja būt astotajā klasē, sporta stundā atnāca treneris un jautāja, vai negribam nodarboties ar volejbolu. Sporta stundas mums notika Rīgas Volejbola skolā, bet Jāņa Rubeņa treniņgrupa darbojās Bolderājā. Tā arī sāku braukāt uz Bolderāju. Pēc vidusskolas tiešām pētīju, kurā augstskolā ir volejbols, un atnācu uz grāmatvedības specialitāti Lauksaimniecības universitātes “ekonomistos”. Šogad būšu maģistrantūras pēdējā kursā, līdz ar maģistra studijām sāku arī strādāt grāmatvedības birojā. Tā nu esmu kļuvusi par jelgavnieci. Turklāt ne tikai es – būs jau divi gadi, kopš uz šejieni pārcēlusies visa mūsu kuplā ģimene ar jaunākajām māsām un brāļiem.
– Būsi grāmatvede “ar grādu”, vai studiju laiks ko deva arī sportiskajā izaugsmē?
Noteikti. Laiks LLU komandā, ar kuru aizcīnījāmies līdz Nacionālās līgas čempionu medaļām, man ļoti patika. Foršas meitenes, visas viena vecuma, pa Jelgavu kopā bijām arī brīvajā laikā. Patika trenere Marina Cīrule – viņas rūpes arī par meiteņu fizisko sagatavotību, lai neiedzīvotos traumās, un vērtīgie padomi spēles laikā. Dzirdēju, ka LLU varētu būt “Jelgavas“ fārmklubs, tad varētu spēlēt abās komandās. Patiesībā gan vienā, gan otrā pietrūkst spēlētāju, un apvienojoties, iespējams, sanāktu kaut kas labāks.
– Kā un kāpēc tad pārgāji uz “Jelgavu”?
LLU bija treniņi divas reizes nedēļā, un sākumā gribēju vienkārši vairāk patrenēties. Kad treneris jautāja, vai varētu pievienoties komandai, ilgāk padomājusi, piekritu. Jāatzīst, ka gribēju arī pamēģināt, kā ir spēlēt Baltijas līgā.
– Mēģinājumu krietni saīsināja iedzīvošanās traumā.
Tas bija pagājušā gada aprīlī Latvijas čempionāta pusfinalā pret “RSU” – pārrāvu ceļa krustenisko saiti.
– Sportistu vidū laikam populāra trauma.
Jā, un nepatīkama. Vēl kādām pāris izlases meitenēm bijusi iepriekš. Pilnīgai saārstēšanai vajag kādus deviņus mēnešus. Es pēc operācijas visu vasaru vingroju, ar septembri jau sāku iet zālē un pamazām arī iesaistījos spēlē. Sākumā uz servi un tādā bezkontakta variantā. Tāpēc arī biju jo vairāk pārsteigta, kad decembrī saņēmu Ingunas Minusas uzaicinājumu uz izlasi.
– Vai trauma iespaido arī tavu spēles laiku laukumā – pārsvarā esi nākusi trešajā setā?
Kaut kādā mērā droši vien jā. Pēc draudzības spēles pret Dāniju trenere, ieraudzījusi man kājā atkal ortozi, jautāja, vai nenodaru sev pāri. Ortozi nopirku, kad ātrāk gribējās atsākt treniņus, un palaikam tagad arī izmantoju – “drošības pēc”.
– Kā ir iziet uz maiņu trešajā setā, kad pirmie divi izdzīvoti malā?
Grūtāk ir, nekā sākt no pirmā seta. Ej kāda vietā, kurš spēlējis, un jāparāda, ka esi labāks. Bet tas sets paiet tik ātri…
– Pirmā tempa uzbrukums un serve ir tavi trumpji, bet bloks ne vienmēr sanāk. Vispār komandai šis elements, šķiet, sagādā lielākās problēmas.
Tā varētu teikt. Pirms spēles ar Rumāniju Jelgavā skatījāmies iepriekšējo viesos. Pētījām viņu uzbrukumu un, protams, arī mūsu bloku. Redzējām, ka viņas sit, it kā tā nebūtu. Mana bloka sajūta arī, varbūt dēļ tā ceļgala, kaut kur pazudusi. Jāteic gan, ka, salīdzinot ar iepriekšējo spēli Krajovā, rumānietes Jelgavā izskatījās krietni spēcīgākas – gluži kā cita komanda.
