Svētdien pulksten 13 no pilsētas kultūras nama aties speciāls autobuss uz 1991. gada Rīgas barikāžu vietām.
Svētdien pulksten 13 no pilsētas kultūras nama aties speciāls autobuss uz 1991. gada Rīgas barikāžu vietām. Starp braucējiem droši vien vairāk būs vecāku vīru, jaunajiem laika mazāk arī svētdienā. Pasākumā piedalīties domā arī emeritētais profesors Aloizs Strods. Viņa mūža darbavieta ir Filozofijas katedra Lauksaimniecības universitātē. Arī tagad savos septiņdesmit astoņos gados viņš labprāt iegriežas pie kolēģiem un ar savām konsultācijām spēj būt noderīgs mācību darbā. Bet kādi profesoram bija un ko mācīja notikumi pirms vienpadsmit gadiem? Par to pilī Sociālo zinātņu fakultātes ceturtajā stāvā risinājās Aloiza Stroda stāstījums.
Dzīvā ķēde
Kā es saprotu, barikādes bija Tautas frontes mēģinājums aizšķērsot tankiem ceļu uz Vecrīgu, valsts svarīgākajiem objektiem. Toreiz aktīvi darbojos Tautas frontē un, jau dodoties uz lielo 14. janvāra mītiņu Daugavmalā, paņēmu līdzi maizītes, jo no frontes vadības bija saņemts rīkojums, ka būs jāpaliek un jāveido aizsardzība. Divas diennaktis pavadīju Doma laukumā, kur sēdējām pie ugunskuriem un gaidījām trauksmes signālu, pēc kura mums vajadzēja skriet stāties dzīvā ķēdē, kas apņemtu parlamentu vai radionamu. Tādā laikā jo īpaši gribējās ieiet Dievnamā. Doma baznīca bija atvērta cauru diennakti, tur bija arī atļauts solos pagulēt, atpūsties. Labā atmiņā palicis sprediķis, desmit Dieva baušļu skaidrojums, ko runāja mācītājs Modris Plāte. Viņam ir tāda iespaidīga, uzlādējoša aura, brīnišķīga valoda. Es, baznīcā sēdēdams, pat šo to no sprediķa piezīmēju.
Atceros, kā Tehniskās universitātes studenti turpat blakus metināja «ežus», kas bija domāti aizsardzībai pret helihopteriem. Laucinieki tos apklāja ar salmiem, ko vajadzīgajā brīdī bija gatavi arī aizdedzināt.
Rītā pēc pirmās barikāžu nakts it kā viss bija mierīgi, es aizdevos pie saviem Rīgas radiem paēst. Taču nākamajās dienās to vairs nevajadzēja darīt. Lielos katlos barikāžu sargiem veda siltu ēdamo un dalīja to, nevienam naudu neprasot. Kad saviem barotājiem jautāju: «Kas jūs tādi?» Man atbildēja, ka no skolu ēdnīcām Jēkabpilī vai Skrīveros vai citur – kā nu kuro reizi.
Profesor, kad jūs melojāt?
Vairāki Veterinārmedicīnas fakultātes puiši uz sardzi brauca ar portfeļiem. Kad jautāju: «Kas jums tur iekšā ir?», viņi attaisīja vaļā un parādīja cirvi. Būtībā aukstais ierocis. Pats visu šo laiku staigāju ar mednieka jostu, kurai klāt bija medību duncis. Domāju, ja mani kāds nosit no kājām un velk, tad man ir iespēja tikt vaļā.
Es vēl aizvien apbrīnoju toreizējo cilvēku laipnību. Ej garām, tevi pilnīgi sveši paaicina kopā ēst. Reiz tā naktī pastaigājos pa Zaķusalu. Klusums, skatos tālāk – uzrakstīts «Ķekavas rota». Pie ugunskura sēdēja vīri, un pēkšņi viens mani sauca vārdā. Izrādījās agrākais students. Viņš teica: «Tas ir mans profesors, kas jau pirms desmit gadiem par šo te runāja.» Saņēmu ārkārtīgi lielu komplimentu. Kaut arī tolaik filosofijas kursā bija marksisms – ļeņinisms, studenti jau redzēja tam cauri, un mēs parasti sapratāmies labi. Tas gan bija pēc barikādēm, kad seminārā kādā Tehniskās fakultātes grupā puisis, kurš bija audzis Aglonas internātskolā un kuram bija ass, pretrunu plosīts prāts, man jautāja: «Profesor, kad jūs melojāt? Padomju laikā vai tagad?» Saruna mums ilga deviņdesmit minūšu. Teicu, ka esmu bijis PSKP biedrs 32 gadus, maksājis partijai biedra naudu. Taču tūlīt arī paskaidroju, kā es sapratu okupācijas apstākļos izveidojušos tautas situāciju. Mana autoritāte ir kādreizējais Lietuvas kompartijas līderis Antans Sņečkus. Viņš savulaik tautiešiem teicis: «Stājieties partijā un ieņemiet Lietuvā visus vadošo amatus, lai šeit nebūtu vietas migrantiem!» Ir taču acīmredzami, ka lietuvieši kā tauta ir pārvarējusi šo okupācijas laiku par mums labāk. Puisis, kas bija uzdevis aso jautājumu, mani pēc šīs sarunas sveicināja, un es arī augstu vērtēju viņa izzinošo dabu.
Laimīgās beigas
Par barikādēm domājot, atmiņā nāk trīs apmēram divdesmitgadīgi lauku puiši no Balvu rajona. Viens no viņiem runāja latviski, divi tikai krieviski. Teica, ka visu darbus fermā esot apdarījuši, ka varējuši atbraukt. Mājās tādā laikā nevarot nosēdēt. Tā kā man no universitātes civilās aizsardzības štāba bija paņemtas divas liekas gāzmaskas, tad atdevu tās viņiem.
No vēsturiskās attīstības viedokļa ņemot, barikāžu pieredze bija kaut kas unikāls. Ar laiku visas impērijas ir sabrukušas, bet katra ir arī centusies sevi aizstāvēt. Es sapratu, ka Padomju Savienībai ir ļoti daudz ieroču, ko tā varētu likt lietā. Taču šajos impērijas sargos ierunājās kaut kas cilvēcisks. Zināma loma varbūt bija arī tam, ka Irāka, kas lielā mēra bija bruņota ar padomju ieročiem, 1991. gada Persijas līča karā tika sasista lupatās. Uzskatāmi parādījās, ka tehnoloģiski Rietumu pasaule ir augstākā līmenī. Es to nezināju un tolaik vēl ļoti baidījos, ka mums var iznākt liela asinsizliešana. Taču nebija!
