Šovasar aktuāls kļuvis jautājums par pašu elementārāko pieklājības normu ievērošanu pilsētās.
Šovasar aktuāls kļuvis jautājums par pašu elementārāko pieklājības normu ievērošanu pilsētās. Es ar to domāju sēdēšanu, gulēšanu, sauļošanos un pie viena arī alus dzeršanu zālājos, iespēju jebkurā pilsētas vietā atkorķēt un dzert alu, braukāt ar skrituļslidām un skrituļdēļiem iedzīvotāju pulcēšanās vietās.
Ne jau sēdēšana un gulēšana zālājos nodara pašu lielāko ļaunumu. Uzmanība ir jāpievērš estētiskajai pusei. Man patīk zaļš mauriņš daudzdzīvokļu mājas priekšā un arī pilsētas parkos un laukumos. Bet pēc pusaudžu zvilnēšanas mauriņā paliek iztukšotas, dažreiz pat sasistas alus pudeles un līdzīga draza.
Pavasarī, tiklīdz iestājās silts laiks, arī Jelgavā Hercoga Jēkaba laukuma zālājos parādījās «pirmie pavasara ziediņi». Tiklīdz beidzās mācības skolā, laukuma zālājos ar alus un limonādes pudelēm parādījās skolēni. Vēlāk aiz viņiem palika tukšas pudeļu un drazu kaudzes. Pēc dzeršanas sākās garāmgājēju aizskaršana.
Te nu es mazliet gribu pievērsties «Ziņu» 5.jūlija numurā publicētajam Jāņa Kovaļevska rakstam «Atā, iemīļotais mauriņ!». Vai tad alus nav alkoholisks dzēriens, vai, dzerot alu, neapreibst? Kā var alu salīdzināt ar kefīru? Ja izdzer divas pudeles alus vai vienu pudeli vīna – apskurbuma rezultāts būs gandrīz tas pats. Kādēļ pusauga skolnieki dzer alu, bet nevis kādu minerālūdeni vai sulu, ja nu tā slāpst? Acīmredzot viņi tomēr grib apreibināties. Kamdēļ pusaudžiem jāļauj apreibināties ar alu? Vai to paredz skolēnu noteikumi?
Un vēlreiz par sēdēšanu zālājos. Ne jau nu ārzemju ekskursanti, kā to min J.Kovaļevskis, tajos sēž. To dara mūsu pašu pusaudži, kuri ir dzirdējuši kaut ko par demokrātiju un tai pielīdzina arī visatļautību. Ja ko aizliedz, tad tev vēl ir «sociālistiska domāšana». Tā pateica kāds pusaudzis. Bet arī J.Kovaļevskis savā rakstā nonāk pretrunās. Jautājumā par skrituļslidotājiem un skrituļdēļu braucējiem viņš atzīst, ka tie ir ekstrēmie sporta veidi. Tomēr viņam nav skaidrs, kādēļ jauniešiem būtu jāaizliedz skrituļot tā sauktajās «pieminekļu apskates zonās». Mēs visi (arī ārzemju tūristi) gribam skatīt šos pieminekļus un gūt estētisku baudu. Bet, ja man visu laiku jāseko un jāuzmanās no šiem skrituļotājiem, tad no baudīšanas nekas neiznāks, varbūt dabūšu tikai zilumu. Tādēļ uzskatu, ka pilsētas domes vīriem vajadzētu izlemt par jauniešu atpūtas vietām, kur nodarboties ar līdzīgu sportu.
Lai nu šā vai tā, bet es personīgi esmu pret staigāšanu, gulēšanu, sauļošanos pilsētas zālājos, arī pret alus dzeršanu jebkur un jebkad. Manuprāt, nemaz nebūtu arī grūti kontrolēt kārtību. Nav jau policistam nepārtraukti jāsēž Hercoga Jēkaba laukumā, Raiņa vai Alunāna parkā, pietiktu, ja reizi pa reizei mobilās patruļas pārbaudītu šīs vietas, brīdinātu vai sodītu pārkāpējus (gan mūsējos, gan ārzemniekus, ja tādi būs).
Vēlreiz gribu uzsvērt, ka visatļautība nav demokrātija. Ne vienmēr Eiropu, kur, pēc J. Kovaļevska domām, var piemēslot zālājus, var ņemt par piemēru. Mums pašiem ir savas tradīcijas, neskatīsimies vienmēr uz ārzemju paraugiem: kaut vai neieviesīsim daudzsievību, asinsatriebību, nelegalizēsim narkotikas.
