Kompleksajā valdības deklarācijā dažviet skaidri, dažviet tikai gaiši iztirzātajai valdības rīcības programmai nudien sakarīgas runas par karot beigšanu un ķeršanos pie dakšām rada dažādi dzirdīgas ausis.
Kompleksajā valdības deklarācijā dažviet skaidri, dažviet tikai gaiši iztirzātajai valdības rīcības programmai nudien sakarīgas runas par karot beigšanu un ķeršanos pie dakšām rada dažādi dzirdīgas ausis. Tāpat mēles raisīšanai. Vairāk tāpēc, ka tā runāja tieši Šķēle – pēc visa, kas bijis vai arī kā dažam tautstāvim Saeimā – bijis, nebijis. Jo dakšas cilāt un muti brūvēt it kā nu visi prot, bet, varas lauciņos rušinoties, labāk noderēs īpašas maņas. Īpaši, kad abām nodarbēm jānododas vienlaicīgi, kā pēdējā laikā redzams, daudz lemjot, kam un kā andelēt Latvijas kuģus gadījumā, ja kāds tos noskatījis. Turpretim valdībai flagmaņi un citi «Kuģniecības» labumi – prāva daļa no desmitās tiesas Augstākā labuma, kas joprojām skaitās kroņa manta, – lieti noderētu, lai «nosistu» kādu procenta daļu nākamā tūkstoša pirmā gada budžeta deficītā. Arī tas līdzētu nebojāt attiecības ar Starptautisko valūtas fondu un ļautu «cierēt» pēc investīcijām, bez kurām vēl pirms partijām nobeigsies ne tikai «Kuģniecība», bet arī pati valsts.
No lemšanas sestdien Privatizācijas aģentūras (PA) valdē tik vien tapa skaidrs, ka «Kuģniecības» privatizācija vēl ilgi paliks, kā pieņemts teikt, politisks process. Turklāt jau četrus gadus kopš – kā sev raksturīgā manierē TV precizēja ekonomikas ministra priekštecis Šlesers, kuram šopavasar, spītējot «pelēkajai varai», cita starpā tie paši kuģi maksāja ministra portfeli.
Turpretim no labklājības ekonomikā pārdzimušajam Makarovam pagājušonedēļ «maksāja» pēc citiem nopelniem. Skarbi vai citādi, bet «Vladimira jociņi» par PA valdes cienīgajiem kukuļiem ar uzticības kredītu segumu bija pietiekami bezkaunīgi, ja ne stulbi, tādēļ privatizācijā otrais galvenais – Naglis – tikpat bezkaunīgi atjokoja, ka balsi pret ministru necelšot: sak, sanervozējās. Šķēle, kuram neesot par ko karot, bet ir par ko nervozēt, gan atzina, ka tā vis nevarēs. Un Makarovs, kurš šovasar daudz darījis, lai koalīcijas deklarētā «privatizācija gada laikā» paliktu «uz papīra», no ministra pārdzimtu atpakaļ par pilnvarnieku, ja vien pie dakšām neķertos pati «Tēvzeme» un tie, kuri aizmirsuši, atcerētos, ka ekonomikā pilnvarota un kompetenta nav jau kaut kāda tur Jēpīšu partija. Taču tas, ka Ministru kabinets nepalika bez «Tēvzemes» un ekonomika bez Makarova, protams, nenozīmē, ka ar dakšām tagad rok, nevis karo, bet nozīmē, ka mūsu jaunās, nezin kā lobētās un tāpēc dumji lecīgās partijas pašlaik grib vismaz izlikties gudrākas. Vājš, bet tomēr mierinājums.
Tieši no tādām piejaucēšanas prātulām vistiešāk izriet 2000. gada budžets, kuram līdz ar nule tapušajiem «Kuģniecības» privatizācijas noteikumiem secen ies kādi 40 miljoni. Makarovs, piemēram, to atzīst par labu esam: mazāk dabūs, mazāk tērēs. Protams, tas būs slogs finansu, nevis ekonomikas ministram, kura tālu daudzinātā atbildība, lai valsts dižuzņēmumu neiztirgotu par sviestmaizi, vienlaikus aizdomīgi atbilst dažu Tēvzemes kuģu jeb Ventspils uzņēmumu cerībām «Kuģniecības» akcijās pārvērst savas sertifikātu kaudzes. Likumsakarīgi cerībās pieņēmies Lembergs, kuram, kā zinām, sviestmaizes vērts ir ne vien Šķēle, bet ikviena valdība, ja tā nav tāda kā iepriekšējā. Un Lembergam ir pamats būt cerībās, jo, nerunājot par stratēģisku reformu finansējumu, valdība izmisīgi meklē naudu tādiem «sīkumiem» kā pedagogu algu dubultošana, studentu kreditēšana, reģionālās attīstības programmas, Prezidenta kancelejas tēriņu segšana, bezmaksas medikamentu nodrošinājums, skolu stutēšana un tā bez gala.
Slikti, ka valdība uztur spēkā tradīcijas budžetu lāpīt uz uzņēmumu privatizācijas rēķina, bet vēl sliktāk, ka šoreiz tas valsts finansēs var izrādīties pēdējais salmiņš, ar kuru itin veikli var iebakstīt visās acīs.
No otras puses – atzinums, ka privatizēt «Kuģniecību» pašlaik nav izdevīgi globālā kuģbiznesa krīzes dēļ, kā rezultātā kuģniecību akcijas nekur nekotējas, galvenokārt izriet no «Latvijas kuģniecības» priekšsēdētāja Kļaviņa prognozēm, ka pēc dažiem gadiem tās ņems un kotēsies vismaz divtik, tas ir, divreiz mazāk nekā Krištopana laikā noteiktā nominālvērtība. Turpretim Starptautiskajam valūtas fondam, kura prognozēm krietni lielāka nozīme, tiek izvirzītas prasības privatizāciju paātrināt, kas reāli nozīmē – forsēt. Loģiski, ka tas atspoguļojas arī valdības deklarācijā un politikā – pat sviestmaize reizēm ir valstiska nepieciešamība.
Tātad, par spīti visam, valdība pašlaik paliek vairāk vērta nekā visi «Kuģniecības» miljoni un tās krišana, kā pareizi izteicās «Ceļa» Panteļejevs, ir attaisnojama tikai, ja koalīcija nespēj vienoties par budžetu, bet citos gadījumos norāda par idiotisma pazīmēm. Tad nu atliek vien parūpēties, lai par idiotiem nepataisītu gan sevi, gan koalīcijas partnerus, vēl vairāk – lai idiotismu neattaisnotu ar nesaskaņām budžeta jautājumos. Pietiek jau, ka ar bardaku nākamā gada saimniekošanas plānos neatkarīgi no iznākuma draud pensiju referendums, kas visticamāk notiks. Turklāt tuvākajā laikā privatizējami divi citi «Kuģniecības» analogi, un, protams, atkal atradīsies ministri, kuriem izdevīgi, lai visi kanāli saplūst pīļu dīķī, ko kvalificēt kā kārtējo «pelēko sektoru» vai «politisko procesu».
Sākot lemt par budžetu, diezin vai kādam, kurš nav ne ministrs, ne deputāts, kļuva skaidrs, kādas krīzes vai velna pēc Saeimai nākamgad jārod papildus miljons.
Vēl bez koalīcijas un politiskās gribas ļodzīšanās pietiekami daudz «riska faktoru» atrodami arī Finansu ministrijas nostādnēs, piemēram, aizdomīgais ieņēmumu īpatsvars saistībā ar vairāku nodokļu ieņēmumu prognožu palielināšanu. Tas pats attiecas uz daudzajiem likumdošanas maiņas rezultātā noteiktajiem nodokļiem, kuros administrēšanas mehānisms, saprotams, nav iestrādāts, vai arī, lai kompensētu zaudējumus, ko valstij radīs godīgas uzņēmējdarbības veicināšanai noteiktie nodokļu atvieglojumi un daudz citu faktoru, nerunājot par sociālo sfēru un birokrātiskā aparāta uzturēšanas izmaksām, kas budžeta projekta apspriešanā būs uzmanības centrā.
Protams, ka budžets valdībām viegli cauri neiet, taču šoreiz visu izšķirs tas, vai saimnieciskās attīstības augsne tiks iezīmēta un apstrādāta ar vienu kopēju vai trim – finansu, ekonomikas un satiksmes – dakšām. Otrajā gadījumā kāda no tām noteikti lūzīs, jo tikai mēles ir gana lokanas.
