Šajā dzejas lappusē pārstāvētos dzejniekus vieno viņu dzīvesvieta – Jelgava.
Šajā dzejas lappusē pārstāvētos dzejniekus vieno viņu dzīvesvieta – Jelgava. Pavirši lūkojoties, tā arī šķiet vienīgā kopīgā iezīme, jo dzejnieku vecums, pieredze un pasaules skatījums ir atšķirīgi. Taču laiks ievelk kopīgas zīmes starp dažādu rokrakstu manuskriptu rindām. Šeit vairāk ir vientulības un skumju, nevis prieka un optimisma. Bet arī pasaules ziņās par katastrofām vienmēr stāsta vispirms.
Par laimi, vēl paliek glābējs – sapnis, kura miglā
vispelēkākās un vismelnākās lietas iegūst noslēpumainību. Sapnis ir tilts pie lasītāja. Pasapņosim!
Valdis Bogdanovs
Cik garlaicīgi ir mani draugi
Viņi sūc manas asinis
Kad piedzeras tad guļ
Es slepus sev vēnās ielēju indi
Un tagad es smejos un gaidu
Drīz viņi atnāks
Mēness nezin pats
Ko dara
Tumsā savu vizmu lej
Mēness visu greizi dara
Pašam sāp
Par citiem smej
Mēness slimiem sevi velta
Salūzušiem
Mirušiem
Tiem kas sev ir izrakuši kapu
Tiem kam nav kas aizber ciet
Nav dūmu bez uguns
Bet ezers kūp
Un jūra galvu lauzot
Ir kļuvusi sirma
Nav dūmu bez uguns
Bet labība kūp
Zeltā mirdzošie veļi
Ceļas no laukiem
Un jūrai galvu lauzot
Ir saslimuši nervi
Un es redzēju slimnieci
Nāves gultā
Es redzēju drudzī galva tai kūp
Kad viņa nomira istaba
Palika tukša un bija pilna ar
Dūmiem
Gunta Micāne
Vējš, vientuļais vējš, kas aiz
loga raud,
Draud, apsūdz, nicina, rājas…
Nav miera tam naktī,
Nav pajumtes, mājas,
Nav, kas ar to sarunājas.
Suns neslēpjas būdā, pie žoga
tas stāv,
Smilkst, ilgojas, iekunkstas
žēli…
Nav miera tam naktī
Zem pajumtes mājā,
Nav, kas ar to sarunājas.
Pret rītu viss apklusis,
nezin neviens,
Kurp vientuļnieks aizbrāzies,
skrējis…
Suns saullēktā skatās
Tāds piepildīts, mierīgs.
Suns smaržo.
Smaržo pēc vēja.
Pie tukšas vīna glāzes domāju
par vakardienu.
Tai vēl un vēlreiz lēni cauri
eju
Cik daudz bij piepildītu sapņu
mirklī vienā,
Kad manam vaigam līdzās
tava mīļā seja!
Nu glāze atgādina vakardienu.
Es pati vienaldzīga, tukša
un bez spēka.
Ir labi klusumā. Ir labi atkal
vienai,
No jauna jāstutē kad izturības
ēka.
Tai vārtus sargās pacietība
sīksta,
Pie durvīm maskējusies
vienaldzība stāvēs,
Tik nejautā, vai namā ienākt
drīksti,
Ne aicināt man spēka, ne
ar kavēt.
Noskaņa
Nosapņots dzejolis
Zem Latvijas priedēm
Dzīvnieku dārzā
Japānas dzērves dejo.
Sabožas pūces,
Un iekliedzas gārņi,
Skar pēdējās sniegpārslas seju.
Starp Latvijas priedēm
Dzīvnieku dārzā
Atmodas nojautas staigā.
Pie biļešu kases cerības pārdod,
«Vēl viens pavasaris,»
Tā rakstīja dzejnieks
Ar marta sauli uz vaiga.
Eduards Aivars
Pie skolas
Mēs savas sirdis iestādījām
Pie skolas klases vakarā.
Pēc daudziem gadiem
atgriezāmies,
Lai kaut ko paņemtu no tā.
Uz skolotājas kapu gājām
Un gaišus tostus saucām tur
Par pavasari uzjundīto
Pirms «Gaudeamus igitur».
Mēs aizbraucām ar mazu brūci
Un skumjām latvju
dziesmiņām.
Vai pēkšņi izradušos sūci
Nu viegli aizdrīvēt būs tām?
No mīlas albuma
Mēs tikai divi vien, gandrīz
kā senāk.
Tev atkal mati tā, kā patīk man.
Vēl gribam redzēties, vēl
mīlam gan,
Bet vārdi pāri lūpām kaut kā
nenāk.
Pēc tevis ilgas man kā
varavīksne plūst,
Un sirds kā maza vijolīte skan.
Man gribas, lai tev lepnums
mīlā kūst.
Tev mati atkal tā, kā patīk man.
Jaunībā nav paveicies ar nāvi.
Tikai tādēļ draugi šodien šeit.
Mani atkal dzimumdienā sveic.
Zini, labi ir, ka dzīvoju.
Tikai tādēļ šodien tu te stāvi.
Karstu sirdi cieši tevi skauju.
Rādās, priekšā daudz vēl kauju,
Dievs ar viņu, ar to nāvi.
Kārlis Vērdiņš
Karš
visapkārt kaujaslauks kur
asins līst un Šļakst
hei brašais karavīr velc zobenu
no Maksts
kā pusē cīnīties to izvēlēties
Drīkst
tik kavēties nav brīv tad tevi
Sašķaidīs
šeit visi ienaidnieki visiem acis
Ciet
viens otru uzveiks drīz pie
tevis ķersies Tie
tev trejdeviņas galvas viņiem
Jānocērt
lai paliec dzīvajos bet vai gan
dzīvot Vērts
es uzvarēju tos no manis
glābās Rets
kņud rētas mugurā un vīlēs
sviedri Tek
man acīs ugunsgrēks un sirdī
asins Šļakst
uz pīķa metīšos tad dzisīs
liesmu Raksts
Franči
frančiem dzeja
frančiem smarža
frančiem indoķīna
frančiem polinēzija
frančiem siers
frančiem vīns
frančiem iesnas
nerecenzēju tevi
un atpakaļ neizsniedzu
pasitis tevi padusē
lecu pa bruģi
kliedzu
gaisīgi redaktori
mums pareizo ceļu baksta
mums
diviem eksemplāriem
mašīnrakstā
Līga Lapinska
Atceries tumsā mani, kā kaķa
aci zaļu. Kā lēpi naktī vieglu.
Neburies vērmeļu sīrups
allaž būs vien par saldu.
Viss, ko piemini tukšā; viss,
kas tev pieder ir tumsa.
Labi, ka neesam vis kopā
liktenim arklā jūgušies;
Labi, ka esmu zaļa, labi,
ka arī viegla;
Labi, ka viss ir tā, ja nevar
tapt savādāk.
Ir nakts. Bet cerība staigā
Kā slima kuce bez mājām;
Kā grūta kuce bez piena,
Kam kucēnus neņems neviens.
Uz tava sliekšņa iesmilkstas,
Durvjspraugā degunu
bāzdama.
Kas par to, pūžņo acis,
Toties vēders tai pilns
ar mazajiem!
Ik vārds kā ķieģelis nepietiek!
Plānotā pils jau purvā stieg.
Ik sirds sausa, karsta
nepietiek!
Kā pulksteņi cilvēki vieni iet.
Un, kamēr pulksteņi vieni ies,
Plānotās pilis purvos stigs,
Un virs tā duksnāja,
gadīties var,
Ne cūkas astīte nepaliks…
deins jo
apklust zvaigznes
kā enģeļi
mirst
mirst pārī
pārāk lēni
noskalo vārdus
debesīs
tikai
brīnumi zili
krīt pāri
pārvēršas
karaļi dievos
dievi smiltīs
spēlējas bērni
tikai brīnumi
rotaļās beidzas
rotaļas beidzas
mostas
mākoņu demoni
kā
spārni
bez
spārniem
vakars
pārbiedēts klusums
nemeklē
mēs mānamies
kutini
pirkstu galus
tā
mēs dzīvojam
mirkļi neatkārtojas
