Janīna Kursīte: «Mums ir jāiemācās kunkstēt iekšēji, nevis uz āru».
Literatūrzinātniece un folkloriste Janīna Kursīte šā gada sākumā Austrālijā ciemojusies pie vecās emigrācijas pēctečiem, pērn bijusi Īrijā, kur apmeklējusi lielākos latviešu centrus. Ceļojumi ļāvuši viņai izdarīt secinājumus par aizbraucējiem.
«Pat melnākajos sapņos nevarējām iedomāties, ka no Latvijas tagad aizbrauks projām tik cilvēku, cik paņēma Otrais pasaules karš. Situācija ir traģiska. Kas vajadzīgs, lai tie latvieši, kas aizbraukuši, atgrieztos? Ko darīt, lai tie, kas atbrauc un nav latvieši, tomēr nepaliktu te vai vismaz vairumā nepaliktu? Tikos ar cilvēku, kurš Rīgā strādā par taksistu, bet pirms tam desmit gadu dzīvojis Norvēģijā. Pienācis laiks bērnus laist skolā, tāpēc ģimenei bijis jāizšķiras, ko darīt. Viņi atgriezušies Latvijā, apzinoties, ka Norvēģijā dzīves līmenis ir nesalīdzināmi labāks. Aizbraukušie latvieši masveidā tomēr neatgriežas, tāpēc ir jādomā, kā nepazaudēt saiknes. Personiski ar saviem aizbraukušajiem tuviniekiem mēs saikni uzturam, bet ir jādomā valstiski.
Tikai neliela daļa no aizbraukušajiem izvēlas savus bērnus vest uz latviešu skolām. Bērniem pašiem nav izvēles. Pagājušā gada novembrī apbraukāju Īrijas latviešu centrus, bet šogad mani ciemos uzaicināja Austrālijas latvieši. Austrālijā ir vecās trimdas latvieši, kas atraduši veidus, kā jaunajā paaudzē saglabāt latviskumu,» stāsta J.Kursīte. Būdama Zviedrijā, viņa novērojusi labu piemēru, kad vecā trimda un tagadējie aizbraucēji spējuši saliedēties, jo parasti tās ir divas puses, kas nesatiekas. «Vecie uzskata, ka jaunos interesē tikai naudas pelnīšana, bet ne kultūra. Jaunie savukārt domā, ka vecie ir iedomīgi un vēlas savu kārtību,» piebilst J.Kursīte.
Kādā veidā saglabā latviskumu?
Viņa domā, ka šodienas aizbraucējiem ārzemēs viegli neklājas. Tā ir tikai poza – laba peļņa un dzīve uz nebēdu. Būdama Īrijā, J.Kursīte pārliecinājusies – ne visi atbraucēji apzinās, ka ir jābiedrojas, tāpēc daļa cieš klusībā. Nopelna naudu, to krāj, sūta uz Latviju vai nodzer. Ir daļa, kas sapratuši, ka ir vieglāk piederēt latviešu kopienai, kam ir savs nams, kur pulcēties, ir savas institūcijas.
«Latviešu bērnu, kuri ārzemēs apmeklē latviešu skolas, skatiens nav laimīgs, jo viņi tiek raustīti starp divām kultūrām. Man bija sajūta, ka atrodos bāreņu namā. Savulaik latvieši aizbrauca uz ārzemēm ar domu atgriezties, ar domu par zaudēto dzimteni. Tagad liela daļa turp dodas ar rūgtumu par to, ka ekonomiskā rocība salīdzinājumā ar Rietumeiropas zemēm Latvijā nav tāda. Ir mainījušās aizbraucēju paaudzes, tāpēc jārunā par latviskuma saglabāšanu. Cilvēka labsajūtai daudz nozīmē tas, kādi ir viņa ieradumi no paaudzes paaudzē. Dzimtenē esot, mēs varam paciest daudzas neērtības, jo mums apkārt ir pazīstama vide. Aizbraucot projām, labākajā gadījumā blakām ir ģimene. Pat tad, ja tā ir latviešu kopiena, katram pašam jādomā par izdzīvošanu. Līdz ar to dzīves jeb mītnes vieta iegūst milzīgu nozīmi, tāpēc aizbraucēji vēlas, lai tajā būtu kaut kas latvisks. Tās ir grāmatas, krūzītes, jostas, spilventiņi un kas cits, kas kalpo kā stresa novadītājkanāls. Pazīstu latviešus, kuri, būdami Īrijā, no Latvijas pārveda baļķus un uzbūvēja koka guļbūves ēku. Latvijā mēs īsti nenovērtējam arī savu koka saimes galdu, solus, māla traukus, bet ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem tie ir kā svētums.
Īrijā apciemoju arī vecos trimdiniekus, kuri savulaik rakstījuši dienasgrāmatas, lai pārvarētu vientulību un svešā vietā nepazaudētu saikni ar Latviju. Starp viņiem liela daļa ir Latvijas inteliģence, kas svešumā varēja palīdzēt ar latviešu grāmatu drukāšanu un tamlīdzīgi. Latviski tika izdotas latviešu grāmatas, notika dziesmu svētku dienas, teātra izrādes. Arī šodien, ieejot vecās trimdas latviešu mājokļos, redzēsiet latviskās zīmes. Ja svešumā veidojas sabiedrība, tad daudz ko ir vieglāk izturēt un saglabāt saikni ar domu par iespējamo atgriešanos dzimtenē,» norāda J.Kursīte. Viņa uzsver, ka pirms došanās uz ārzemēm rūpīgi jāizpēta konkrētas valsts ierašas, prasības un likumi, lai aizbraucēji nenonāktu depresijā, kriminālo aprindu ietekmes lokā un tamlīdzīgi. Viņa domā, ka no Latvijas valsts līdzekļiem būtu jāizstrādā informatīvi materiāli par šiem noteikumiem.
Mūsu tauta – kā koalas
Literatūrzinātniece latviešu tautu salīdzina ar koalām, kas spējuši izdzīvot un modināt sevī dzīvotgribu. Viņa uzskata, ka cilvēka dvēseles stāvokli nenosaka bagātība vai nabadzība. «Ir nabags – optimists, ir bagāts – pesimists. Vienmēr ir neapmierinātie ar pasauli, paši sevi, tuviniekiem. Mēs šobrīd atrodamies uz bīstama sliekšņa, jo Latvija paliek tukša. Īpaši austrumu pierobeža. Likvidējot mazās skolas, cilvēkiem laukos nav ko darīt. Ņemot vērā latviešu sabiedrības novecošanos, skaidrs, ka Latvijā jāieplūst cilvēkiem darbspējīgā vecumā. Jautājums – kādiem un kam? Izveidojusies situācija, ka Eiropai jāpārgremo kaut kas tāds, kas nav pārgremojams, jo katram organismam ir noteikta lieluma kuņģis. Mēs varam pieprasīt, lai no arābu zemēm mums sūta kristiešus. Mēs neesam pret to, ka Latvijā visiem jābūt ar baltu ādas krāsu. Jāapzinās, ka skaistā Eiropas daļa Latvija tukša nepaliks. Tomēr, ja nespējam tikt galā ar kristiešiem, kā tiksim galā ar musulmaņiem? Viņus «sagremot» diezin vai spēsim, jo pārāk daudz un lielu atšķirību. Viņu ticība un paražas, uzvedība ietilpst viņu ticības kompleksā. Būtiski, vai šie cilvēki atbrauc un ievēro mūsu valsts tradīcijas vai diktē savus noteikumus. Ir jārunā par ļoti dažādām kultūrām. Piemēram, musulmaņiem vajag tuvumu. Mēs esam distancēti,» saka J.Kursīte. Viņa norāda, ka musulmaņu kultūra ir gadu tūkstošos izstrādāta klejotāju tautu kultūra. Ja viņi apmetas vienā vietā, tad šo vietu piegružo un dodas tālāk.
«Kāda ir mūsu izeja? Izejas nav. Latvijas priekšrocība, runājot par imigrantiem, ir tā, ka neesam starp bagātākajām Eiropas valstīm. Tie, kuri atbrauc, pārsvarā aizbrauc. Es negribu, lai Francijā ir tāda situācija kā pašreiz, bet pārtikušajā Eiropā kļūst nemierīgi. Ja tā turpināsies, tā nogrims. Vai Latvija kā neliela saujiņa spēs saglabāties? Nezinu. Tomēr šoreiz nabadzīgāki dzīves apstākļi ir mūsu glābiņš vismaz uz kādu laiku. Mūs var noturēt tikai tradicionālā sadzīves, ornamentu, zīmju kultūra. Latviskā kultūra. Man ir tāda sajūta, ka pēdējo divdesmit gadu liberālisma politika ir novedusi mūs ne tikai purvā, bet bezdibeņa malā,» uzskata zinātniece.
Vizītkarte
– Janīna Kursīte dzimusi 1952. g. 2. martā Preiļu rajona Arendolē
– Mācījusies Līvānu 1. vidusskolā
– Studējusi Tartu Universitātē un Latvijas Valsts universitātē, bijusi Filoloģijas fakultātes dekāne
– No 1978. līdz 1982. g. – Latvijas Zinātņu akadēmijas Literatūras, folkloras un mākslas institūta aspirante
– 2007. g. apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni
– Daudzu grāmatu un vārdnīcu autore
– No Nacionālas apvienības ievēlēta par 12. Saeimas deputāti
