Jelgavā svinēja Pilsētas svētkus. Skaļi tos reklamēja pa radio un laikrakstos.
Jelgavā svinēja Pilsētas svētkus. Skaļi tos reklamēja pa radio un laikrakstos. Svētki sākās 29. maijā, kad līksmojās bērni, bet 30. un 31. maija dienas vairāk saistīja pieaugušos. Cilvēki priecājās. Pasākumi bija interesanti, jauki un iedzīvotājiem vajadzīgi. Paldies rīkotājiem!
Diemžēl svētku laikā notika arī kāds bēdīgi «atraktīvs» pasākums, kurā piedalījās invalīdi un gados veci cilvēki. Laikraksts «Zemgales Ziņas» publicēja aicinājumu jelgavniekiem 30. maijā no pulksten 16 līdz 20 centrālajā laukumā pārbaudīt savu kaulu veselību. Cilvēki pie kultūras nama rindā sāka stāties jau ap pulksten 14. Īsi pirms noteiktā laika no kultūras nama kāds iznāca un paziņoja, ka mašīnas šodien nebūs, lai cilvēki ierodas nākamajā rītā pulksten 10. Daļa gaidītāju aizgāja, bet ļoti daudzi palika. Tad pēc brīža visi barā devās aiz kultūras nama. Protams, tie, kurus kājas ātrāk nesa, nokļuva bara priekšgalā. Es ar savu kruķi, gausi ik sāpošo soli sperdama, pārējos panācu pēdējā. Kāds izteica domu, ka laikam tur pieraksta rītdienas rindai. Bet tad bars atkal devās tālāk un sastājās ap vajadzīgo mašīnīti, tikai arī no turienes bija jāpārvietojas, jo «gudrā» mašīna mainīja vietu. Beidzot kaut kāda rinda sāka veidoties ar lielu pūli tās galvgalī. Tie, kuriem ātrākas un veselākas kājas, stipri elkoņi, aplenca autobusiņu un tika pieņemti. Smaidoši policisti vēroja notiekošo. Tad paklīda runas, ka pieņemti un izmeklēti tiks tikai piecdesmit cilvēki. Tikai!? Neviens tam lāga neticēja. Rindā bija ap simts stāvētāju. Varbūt gribētāju bija apmēram divi simti – atnāca, pastāvēja, paklausījās minējumos un aizgāja.
Tādi nezinoši un nomākti tur stāvējām. Jaunu cilvēku starp mums nebija. Šī «uzjautrinošā atrakcija» bija domāta invalīdiem un veciem cilvēkiem. Daudzi balstījās uz spieķīša, kruķiem, citus kāds tuvinieks balstīja zem rokas. Kur apsēsties nebija, un nevarīgākie satupa uz trepītēm. Vispirms tika izdalītas lapiņas, kurās bija uzrādītas desmit osteoporozes diagnostikas kabinetu adreses. Tikai cenas nebija minētas, par tām savā pieredzē dalījās gaidītāji, kas šos kabinetus bija apmeklējuši. Cenas svārstījās no 9 līdz 15 latiem. Cik invalīdu maciņā naudas, to pat Repšes kungs nezināja, bet, kad uzzināja, dikti jau pārsteigts jutās. Ja maciņos būtu kāds lieks «auderīts», tos kabinetus mēs prastu atrast bez speciāli izsniegtām lapiņām.
Vēl mums izdalīja IVF vienas minūtes osteoporozes testa lapu un bukletiņu, lai paši uzzinātu, kas ir osteoporoze un kā tai pretoties. Cilvēki pacietīgi stāvēja un gaidīja, jo ziņai, ka izmeklēs tikai 50 cilvēku, negribējās īsti ticēt. Ap pulksten 18 rindu pāršalca ziņa, ka vairāk par 30 gribētājiem nepieņems. Ap autobusa durvīm drūzmējās vairāk, un kur nu vēl rinda. Cēlos no trepītēm un sāpošām kājām devos uz autobusa pieturu. Sēžot un nervozējot jau sāka gurt sirds. Man cerību iekļūt to laimīgo vidū, kurus izmeklēs un konsultēs ārsts, kā laikrakstā lasīju, nebija.
Nezinu, kam jāpateicas par šo «jautro» pasākumu, kuru mums, veciem un slimiem, sagādāja tieši Pilsētas svētku reizē. Kas notika ar cilvēkiem, kas ieradās sestdienas rītā?
Nākotnē organizējot līdzīgas akcijas, rīkotājiem būtu jāizvērtē, kam tās adresētas un kā tās novadīt.
Nelda Kraukle, 2. grupas invalīde
