Atskatoties atpakaļ – pārejas laikam bija savs burvīgums. Bija idejas, nekas netraucēja tās piepildīt, vajadzēja tikai pašam izdomāt, kā to izdarīt.
Atskatoties atpakaļ – pārejas laikam bija savs burvīgums. Bija idejas, nekas netraucēja tās piepildīt, vajadzēja tikai pašam izdomāt, kā to izdarīt. Bijām pirmā skola Latvijā, kas tika akreditēta. Interesanti, kā radās skolas emblēma, – tika rīkots konkurss, un vienā no iesniegtajiem darbiem bija ideja par Spīdolas skolu, Latvijas Kultūras fondu un Latvijas valsti.
Nākotnē ir jāskatās cerīgi, jo mācību iestāde krīzi ir pārvarējusi, pārbaudījums ir izturēts. Skolā ir jābūt trim svarīgām lietām:
1) jāmācās skolēniem no visas Latvijas;
2) visu laiku kaut kam ir jānotiek, piemēram, dažādiem semināriem;
3) skolēnu pašpārvaldei, kurai būtu jābūt mūsu skolas «precei».
Ir jāveido visu laiku kaut kas jauns, citāds, un – lai mēs būtu pirmie, kas to dara. Svarīgas ir labas attiecības, jo tās var būt tikai starp cilvēkiem, kuri viens otru ciena.
Kā ir ar Spīdolas garu? Pamats jau paliek, pārbaudītas lietas nevajag mainīt. Vecāko klašu skolēnu misija ir savas zināšanas, idejas nodot tālāk. Katram ir jāatrod, ko atstāt savā vietā.
Mans novēlējums – nekad neaiziet no skolas! Katram ir jāatrod savs veids, kā neaiziet!
