Sergejs palicis viens ar divām atvasēm, bez darba un iztikas līdzekļiem, bet nākotnē raugās optimistiski.
Pēc sievas nāves Sergejs (vārds mainīts) palika viens ar diviem mazgadīgiem bērniem. Pēc Jelgavas Cukurfabrikas likvidācijas viņš zaudēja darbu, bezdarbnieka pabalsts arī beidzās, un 32 gadus vecais vīrietis atradās lielas neziņas priekšā, kas būs tālāk? Viņaprāt, Jelgavā nav iespējams atrast darbu, bet braukt strādāt uz Īriju vai Angliju Sergejam liedz nepilsoņa statuss. Dzīvo trijatāMeitiņai bija divi gadiņi, bet dēlam – pieci, kad Sergeja ģimeni pāršalca šaušalīga vēsts – pašnāvību izdarījusi viņa sieva un abu bērnu mamma. Toreiz vīrietis pārnācis mājās no darba un sieva bija mēģinājusi izdarīt pašnāvību. Pēc dažām dienām viņa slimnīcā nomira. Kopš tā laika pagājis divarpus gadu, un ģimene pamazām atgūstas. Meita iet bērnudārzā, bet dēls šogad sāks skolas gaitas.«Pēc sievas nāves man nebija ne mazāko domu pamest savas atvases un sākt dzīvi no jauna. Tie taču ir mani bērni… Puika jau liels un saprot, ka mammu vairs nekad neredzēs, jo viņa mirusi, bet meita pagaidām to nejautā, un, kad pienāks laiks, paskaidrošu arī viņai,» stāsta Sergejs un piebilst, ka bērni viņu ļoti mīlot. Visas rūpes un gādību par viņiem uzņēmies tētis. Ar 100 latiem mēnesīĢimene trijatā dzīvo nelielā dzīvoklī Jelgavā. Vakara pasaka mazajiem, sarunas ar bērniem, vakariņas un brokastis ir obligāts nosacījums Sergejam, kuram nu vienam bērniem jāvelta mīlestība un rūpes. «Ir brīži, kad kļūst par smagu, bet tad braucam pie vecmāmiņām. Mums viņas ir divas, kas vajadzības gadījumā palīdz,» stāsta tētis.Ģimenes mēneša ienākumi ir ap simts latu, ko galvenokārt veido bērnu pabalsti, un iztikšana tiek rūpīgi kalkulēta. Sergejs lūdzis palīdzību Jelgavas pašvaldībā, kas apmaksājusi siltumu un bērnudārzu meitai.«Materiālo palīdzību esmu lūdzis arī mācību piederumu iegādei, jo puika sāks iet skolā. Ja nevajadzētu – neprasītu, jo pats kaut kā izdzīvotu, bet jādomā par bērniem,» nopietni teic Sergejs.Darbu atrast neiespējamiViņš secinājis, ka šodien darbu Jelgavā atrast nav iespējams. «Esmu mēģinājis gan ar paziņu, gan draugu starpniecību – bet pagaidām nesekmīgi. Nodarbinātības dienestā vispār nav nekādu cerību. Tāpēc, ja vien ir iespēja, šur tur piestrādāju,» atklāj Sergejs, kurš diemžēl nevar lepoties ar profesiju, jo pēc vidusskolas uzreiz sāka strādāt. Vīrietis meklējis darbu Īrijā vai Anglijā, kur veiksmīgi pelna viņa radinieki, bet nepilsoņiem liegta iespēja doties strādāt uz šīm valstīm. «Esmu aizņēmies naudu un sācis mācīties par apsargu, cerot pēc tam varbūt atrast darbu Rīgā. Bērnus gatavas pieskatīt abas vecmāmiņas, lai tikai man būtu darbs,» stāsta divu bērnu tētis.Nākotnē Sergejs raugās optimistiski, viņaprāt, pēc pāris gadiem Latvija nostāsies uz kājām un dzīvot kļūs vieglāk. Viņš nedomā pamest Latviju, jo te dzimis un dzīvo, te aug viņa bērni. Speciālista komentārsJelgavas Sociālo lietu pārvaldes sektora darbam ar ģimeni un bērniem vadītāja Gunda Balode: Par ģimeni uzzinājām no policijas, kas paziņoja – ģimenē ar diviem maziem bērniem gājusi bojā māte. Devāmies uz norādīto adresi, lai tuviniekiem piedāvātu bezmaksas psihologa palīdzību un novērtētu apstākļus, kādos dzīvo ģimene. Tolaik tēvam vēl bija darbs, tādēļ pašvaldība lielu atbalstu sniegt nevarēja, bet palīdzēja bērnu no privātā dārziņa iekārtot pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādē, lai būtu vieglāk par to samaksāt. Drīz pēc tam Sergejs zaudēja darbu un iestājās bezdarbniekos. Šogad viņam beidzās bezdarbnieka pabalsts, un, tā kā ienākumi uz vienu ģimenes locekli nepārsniedz 90 latu, ģimenei piešķirts trūcīgās statuss. Līdz ar to Sergejs un viņa bērni var pretendēt uz cita veida palīdzību – dzīvokļa un apkures pabalstu, brīvpusdienām skolā un pieprasīt līdzekļus mācību piederumu iegādei. Kamēr bija bezdarbnieka pabalsts, Sergejs palīdzību nelūdza, bet mēģināja iztikt saviem spēkiem. Par tēti varu sacīt tikai atzinīgus vārdus. Viņš ļoti rūpējas par saviem bērniem, drēbes vienmēr ir tīri izmazgātas, dzīvoklis kārtīgs un mājīgs. Sergejs ar visu tiek galā un daudziem būtu lielisks piemērs. Pie mums pārvaldē viņš iegriežas regulāri – pēc padoma vai vienkārši aprunāties. Šķiet, tādējādi viņš smeļas drošības izjūtu, ka tā ir vieta, kur jebkurā brīdī var atnākt un lūgt palīdzību – zinot, ka neatteiks.
