“Kāds cilvēks man reiz teica, ka pēc 50 jubilejas jāsvin katru gadu, jo nevar zināt, vai visas simt sagaidīs. Taču šie 50 gadi bijuši ļoti piesātināti. Gaidot jubileju, esmu kļuvis par vectētiņu, man ir pirmā mazmeita. Ar koncertu esmu izbraucis jau sešas pilsētas, palicis fināls – pirmā būs Jelgava, tad Cēsis un Rīga. Būs svinēts divus mēnešus. Kad ierodas vecie klasesbiedri, salīdzini, kādi bijām kādreiz un kādi esam tagad. Bet nav tādas iekšējas vecuma dzirksts, visu laiku rodas kaut kas jauns,” brīdi pirms jubilejas koncerta “Dzīves motīvs” Jelgavas Kultūras namā svētdien, 13. janvārī, pulksten 15 stāsta tautā mīlētais mūziķis grupas “Baltie lāči” solists Andris Baltacis. Koncertā skanēs labi zināmās mūziķa repertuāra dziesmas “Līdz rudenim”, “Skaidruo volūda”, “Mātēm”, “Pār Baikāla drūmajām stepēm”, “Pacel glāzi priekā” un citas.
– Ar mūziku esat saistīts vairāk nekā 30 gadu. Kā viss sākās?
Mūzika manā dzīvē ir nejaušība. Mājās trinkšķināju ģitāru, man nebija nekādas muzikālās izglītības. Bija muzikalitāte, bet, dzīvojot Aglonā, tai nebija laika. Kāds kungs, klausoties, kā es trinkšķinu, ieteica, ka varbūt vajadzētu aizbraukt pamēģināt padziedāt uz mūzikas vidusskolu. Man to ļoti sagribējās. Tā bija vidusskolas 10. klase, vēl gads, un skola būtu pabeigta. Aizbraucu, mani sagaidīja Terēzija Broka un Viktorija Cīrule, mana nākamā vokālā pedagoģe. Noklausījās, kā es dziedu. Mani ieintriģēja situācija, ka ir jāatsakās no tādām sadzīviskām lietām kā alkohols, smēķēšana un saldējums. Par alkoholu un smēķēšanu tad vispār domu nebija. Saldējums vienīgais mani varēja atturēt no dziedāšanas.
Tajā laikā tikt vaļā no vidusskolas nevarēja tik viegli, tomēr iestājos Daugavpils Mūzikas vidusskolā. Kursabiedri bija trīs gadus par mani jaunāki. Sāku no nulles – bija jāmācās solfedžo, klavieres, mūzikas teorija, mūzikas literatūra, tas viss man toreiz bija nesaprotams. Klasesbiedri teica, ka esmu pats sev bedri izracis. Taču biju panācis labu līmeni cerībā, ka priekšā gaida konservatorija. Bet tas bija 1990.–1991. gads, kad viss apkārt bruka. Man bija konservatorijas periods, bet tad aizbēgu atpakaļ uz Daugavpili mācīties. To (Daugavpils Pedagoģiskā institūta Mūzikas pedagoģijas fakultāti – red.) nepabeidzu.
Meklējot sevi kādā citā ampluā, jo dziedātājs tajā laikā nevarēja nopelnīt, aizgāju strādāt uz televīziju (Latgales televīzija – red.). Nomināli kļuvu par režisoru – mācījos kameras, ko nozīmē televīzija. Devos mācīties uz Pēterburgu – pabeidzu Sanktpēterburgas Teātra akadēmiju, kur ir mācījušies arī daudzi spilgti gan teātra, gan režijas Latvijas talanti. Sanktpēterburga bija ļoti laba dzīves skola. Atgriezos atpakaļ, televīzija pēc gada bankrotēja. Ar sievu izveidojām savu radiostaciju (Radio Latgalei – red.). Sapratām, ka dzīties pēc naudas vairs nav jēgas. Vakaros mājās ik pa laikam paspēlēju klavieres, ģitāru, atzīmēju kādas dzejas rindas. Tad sanācām kopā ar Ati Auzānu, ar kuru mācījāmies mūzikas vidusskolā, un radās “Baltie lāči”.
Pa vidu bija arī ilgs darba periods pūtēju orķestrī “Daugava”. Joprojām strādājam kopā, kaut to vairs nevada diriģents Raimonds Igolnieks, kurš ieguldīja ļoti daudz darba. Ar kapelu “Rakari” 1990. gadā braucām uz Franciju – lai pārnestu visus instrumentus, Berlīnes mūri mums nācās šķērsot astoņas reizes. Tagad, ierodoties Berlīnē, var ar pirkstu parādīt, ka šajā pieturā esam apstājušies.
– Šodien jūs atpazīst kā jau pieminēto “Balto lāču” līderi. Kas jums ir svarīgi, rakstot dziesmas?
Neesmu no tiem, kas var apsēsties un uzrakstīt dziesmu. Tam visam ir kādas sagataves, iesākts teksts. Ja atnāk ciemos mūza, pārlapoju, vēlreiz pārrakstu. Citreiz atnāk melodija, tad iedūcu telefonā, vēlāk paklausos. Pirms gadiem desmit bija periods, kad visā Latgalē katrai pilsētai un novadam vajadzēja savu himnu. Man prasīja, kāpēc es nepiedalos. Nevaru rakstīt pēc pasūtījuma, man ir vajadzīgs personīgais pārdzīvojums. Veidojot dziesmas stāstu, mēģinu iejusties tēlā, ko esmu izlasījis grāmatā, citreiz sajūtu kāda cilvēka sāpi vai pašam gribas izrunāties. Joku dziesmas man padodas ļoti grūti – klausītāji tās tāpat neuztver kā joku, meklē kādu zemtekstu, kaut tās ir radītas viegli un bez nekādas morāles. Katram ir sava formula.
– 2010. gadā tika izveidots “Balto lāču” jauniešu muzikālais teātris–studija. Tas joprojām darbojas?
Darbojas, tikai ne ar jauniešiem. Savā laikā šim projektam bija labs iesākums. Bija periods, kad strādājām kopā ar Daugavpils teātri. Šogad tiek gatavota jauna izrāde, bet pagaidām lai tā paliek noslēpumā. Ir iesākta arī muzikāla dokumentālā filma par kapelu “Dunduri”, ko gribēju pabeigt līdz dzimšanas dienai, bet neizdevās. Tajā būs gan kur izsmieties, gan kur izraudāties.
– Savulaik iesaistījāties politikā, kandidējot pašvaldību vēlēšanās.
Mēģināju iesaistīties, bet ne ar tādu domu, ka man ir vajadzīga vara. Esmu aizgājis ļoti tālu no tā visa, jo domāju un runāju citādi, un daudziem tas nepatīk. Nevaru teikt, ka reģionā esmu ļoti liela personība. Man ir savas domas par latgalisko un latgaliešu valodu. Paaudzei, kas ir mazliet jaunāka par maniem gadiem, pagaidām esmu milzīgs oponents. Latgaliskais neveidosies no tā, ka skaļi bļaustīsies. Latgalisko gadsimtu laikā ir veidojusi katoļu baznīca. Jā, daļa no latgaliskā ir arī valoda, bet tā ir jākopj. Nav pareizi kaut ko veidot piespiedu kārtā. Mācoties latviešu valodu, vienmēr paspēsi apgūt arī latgalisko.
Bieži vien tiek jaukti vārdi “latgalietis” un “latgalis”. Arī daļa šodienas Vidzemes bija latgaļi. Vienmēr esmu teicis, ka pirmkārt esmu latvietis un tikai pēc tam latgalietis. Otrādi nevaru atļauties. Mani senči ir gan ar poļu, gan lietuviešu, gan latviešu un arī latgaliešu asinīm. Būt par latgalieti šodien ir moderni, tikai starpība tā, ka tie klaigātāji vēl nebija izauguši, kad es gan Francijā, gan visā Latvijā, gan Padomju Savienībā jau popularizēju latgaliešu valodu. Daudzi mani uzskata par Latgales kultūras vēstnesi Latvijā. Procentuāli uzstāšanās Latgalē veido varbūt kādu desmito daļu no visiem koncertiem – pārsvarā tā ir Vidzeme, Kurzeme un Zemgale.
– Jubilejas koncertā uz skatuves kāpsiet kopā ar Ati Auzānu. Drīz pēc “Balto lāču” izveidošanas jūsu muzikālie ceļi šķīrās.
Atkal sanācām kopā pirms trim četriem gadiem. Vienojāmies, ka otra radošajai darbībai netraucēsim. Ierakstījām dziesmu “Aizmirst visu” un domājām, kāds būs tas projekts, ko veidosim. Nolēmām atjaunot kādreizējo lauku kapelu “Dunduri”, kas darbojās Daugavpilī. Tur savulaik dziedāja arī Artis Robežnieks. Pieaicinājām vijolnieci Ingu Zeili, kura strādā Daugavpils Mūzikas vidusskolā un darbojas vairākos projektos. Esam trīs no vecā sastāva, bet ir piesaistīti vēl citi mūziķi, arī no grupas “Baltie lāči”, bekvokāls, lai ir kupla un skaista skaņa. Un, lai būtu pavisam skaisti, koncertā dziedās arī Ata vadītais bērnu ansamblis “Domino” no Olaines.
Koncertam atlasījām apmēram 30 dziesmu no gadu gaitā tapušajām. Salikām kaudzē, abi ar Ati apsēdāmies un klausījāmies. Ierakstītas ir ap simt dziesmu, atzīmējām, kas varētu derēt. Atis izveidoja jaunas aranžijas. Finālā uz skatuves mums ir ap 20 cilvēku. Koncertu rīkojot, bija daudz risku. Bija arī kritumi. Bet mūsu darbs ir bijis pareizs – cilvēkiem patīk, mūs negrib laist nost no skatuves. Skatītāju nekad neatstājam sāpīgās pārdomās. Centāmies radīt svētkus – ne tikai manus, bet arī katram savus.
