Kristīnes Kodes piedzīvotais reģionālajā projektā Eiropai un Āzijai «Jauniešu iesaiste un vadība» no 25. jūlija līdz 12. augustam Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV).
«Tas bija 22 dienu garš ceļojums, bet man ir sajūta, ka esmu bijusi projām pusgadu, jo tā Kristīne, kas aizbrauca, noteikti nav tā, kas atgriezās. Nebraucu atpūsties, bet pieredzes apmaiņā,» Jelgavas novada pašvaldības jaunatnes lietu speciāliste Kristīne Kode sāk savu lielo stāstu par iespēju, ko viņai pēc gadu ilgas atlases un izvērtēšanas piedāvāja ASV Valsts departaments. Līdz «ūkai» piesātinātā programma, kuras laikā 18 eiropiešu (jaunatnes darbinieku arī no Polijas, Ukrainas, Bulgārijas, Bosnijas, Serbijas, Kosovas, Albānijas, Grieķijas, Kipras, Turcijas, Austrijas, Čehijas un Spānijas) delegācija apceļoja Vašingtonu, Losandželosu, Demoinu un Bostonu, bija veltīta jauniešu iesaistes un vadības tēmai. Lūk, Kristīnes piedzīvotais!
Sola apciemot Latviju
Kad ar draugiem runājām par ceļošanu un kādas valstis gribētu apmeklēt, sacīju, ka noteikti vēlos apceļot pasauli, bet Amerikas Savienotās Valstis būs pēdējās. Tāpēc man no šī brauciena nebija īpašu gaidu. Par ASV zināju tikai vispārīgus faktus, un no filmās redzētā bija palicis iespaids, ka šī valsts ir ļoti ārišķīga.
No Latvijas izlidoju dienu vēlāk, jo Frankfurtes lidostā streikoja. Kā smējās mani draugi, tas notika tāpēc, ka nemaz nebiju gatava doties ceļā, jo esmu pārāk dziļi ielaidusi savas saknes Latvijā! Taču lidot man patīk. Esmu to darījusi arī viena, bet vēl nekad tik tālu, kad gaisā bija jāpavada septiņas stundas. Jau Frankfurtes lidostā, stāvot pie vārtiem, iepazinos ar cilvēkiem, kuri pastāstīja gan par Vašingtonu, gan par Ameriku. Īpaši mans blakussēdētājs – ebreju izcelsmes kungs, kurš ar ģimeni dzīvo un strādā ASV. Viņš ir sociālo zinību profesors, tāpēc daudz diskutējām un runājām arī par Latviju. Tikko biju atgriezusies no pasaules latviešu jaunatnes «2×2» nometnes, tāpēc man līdzi bija daudz stāstu un fotogrāfiju. Runāju par mūsu saknēm, saistību ar dabu, rādīju bildes no Jāņu svinībām, kas viņam kā sociālo zinību profesoram bija ļoti interesanti. Noslēgumā mans līdzbraucējs sacīja: «Kristīne, caur tevi esmu iepazinis Latviju, par ko mans priekšstats bija kā par tipisku postpadomju valsti ar bloku mājām un lielu pelēcību.» Viņš solījās atbraukt uz Latviju.
Tramps nav populārs
Visu programmas laiku mums līdzās bija trīs atbalsta personas – neitrāli amerikāņi, kas gatavi pavadīt dalībniekus arī brīvajā laikā. Vašingtonā mūs sagaidīja Dženifere – fantastiska sieviete, kas darbojas izglītības jomā.
Pašu programmu ievieš nevalstiskā organizācija, kurai ASV Valsts departaments piešķir finansējumu. Tāpēc vispirms devāmies tikties ar šīs organizācijas, kurā lielākoties strādā jauni cilvēki, vadību. Ieejot telpā, protams, priekšā ir liels galds, pie kura jāmeklē kartīte ar savu vārdu. Tāpat stāv kaudzīte ar dažādiem materiāliem, vizītkartēm, tālruņiem ārkārtas situācijās – viss nostrādāts līdz pēdējam sīkumam, kas ļāva justies, ka tevi patiešām gaida. Programmā gan nepatīkami pārsteidza, ka visās organizācijās, kur viesojāmies, bija ļoti daudz prezentāciju, bet palika ārkārtīgi maz laika mūsu jautājumiem. Amerikāņi arī ļoti ievēro laiku – ja sākas pulksten 9, tad sākas, un, ja beidzas pulksten 14, tad beidzas!
Man ļoti patika, ka programmā bijām tik dažādi dalībnieki ar atšķirīgu pieredzi.
Pirmajā nodarbībā mums stāstīja par ASV politiku, kad sajutos gluži kā augstskolā. Bija uzaicināts profesors, politikas diktors, kurš stāstīja gan par štatiem, gan karogu, gan valdību. Protams, pirmais jautājums, kas uzjundīja arī mūsu auditoriju, bija par novembrī gaidāmajām ASV prezidenta vēlēšanām, kur par amatu cīnās republikānis Donalds Tramps un demokrāte Hilarija Klintone. Amerikāņi daudz runā par abiem kandidātiem, bet atklāti savu izvēli neizpauž. Taču skaidrs, ka inteliģencē Tramps ir sliktais tēls. Arī šī programma strādā ar organizācijām, kas darbojas ar imigrantu, bēgļu un dažādu nacionalitāšu grupu iesaisti vietējā sabiedrībā. Viņi nav ieinteresēti aģitēt par Trampu, jo izteikti ir par demokrātiju, līdztiesību un iesaisti.
Vēlēšanu tuvošanos ASV tiešām jūt, īpaši Vašingtonā, kur vide pati par sevi ir ļoti politiska. Dienā lielā tempā apmeklējām četras piecas organizācijas, un katrā tika pieminēts šis jautājums.
Latviski Vašingtonas ielās
Ļoti pozitīvi pārsteidza ziņa, ka latviešu puisis Guntis, ar kuru iepazinos Latvijā «2×2» nometnē, ir atgriezies Vašingtonā un gatavs man izrādīt pilsētu. Tas radīja vēl lielāku piederības sajūtu, cik mēs, latvieši, esam izkliedēti, bet tomēr vienoti. Guntis izrādīja pilsētas centru, aizveda līdz Baltajam namam. Biju tik lepna, kopā ar viņu ejot pa Vašingtonu un runājot latviski! Guntis pastāstīja par latviešu kopienu Vašingtonā, kas vismaz reizi nedēļā sanāk kopā, dzied latviešu dziesmas, sarunājas, gatavo vakariņas. Diemžēl intensīvās programmas dēļ man neizdevās apmeklēt šo vakaru. Taču ticu, ka noteikti vēl būs iespēja satikt Vašingtonas latviešus.
Vēl Vašingtonā sajutu, cik ļoti amerikāņiem svarīgi, ka viņi ir lieli – lielas ēkas, automašīnas. Karogs divreiz lielāks par mūsu un tiek izkārts jebkur. Pat pie jaunbūves ceļamkrāna. Tas lika uzdot jautājumu – kas slēpjas aiz šīm lielajām celtnēm? Šķiet, amerikāņi nejūtas pārāk droši pasaules kontekstā. Diskusijās vietējie organizāciju pārstāvji diezgan atklāti atzīst, ka visi dzīvo uz kredīta. Tas nozīmē, ka cilvēku kontrolē sistēma. Tad nodomāju – mēs dzīvojam tādā paradīzes ielejā, kur ir vārda brīvība un, lai gan politika dara savu, ir ļoti liela iespēja uzņemties iniciatīvu un ieviest pārmaiņas. Ja mūsu NVO sektors un iedzīvotāji vien apzinātos, cik daudz mēs paši spējam ietekmēt! ASV kopiena ir ļoti liela ar ārkārtīgi daudzām interešu grupām. Mēs krietni vairāk varam paust savu viedokli, ja, piemēram, kāds vēlas būvēt zaļajā zonā. Amerikāņi dabu īpaši nespēj aizsargāt, jo pa priekšu iet bizness un nauda.
Uzticas organizācijām
Palika arī sajūta, ka ASV valda izteikta birokrātija, kā arī daudz tiek domāts par drošību. Ejot pa ielu Vašingtonā, šķiet – laikam notiek kāds liels pasākums, ka lidinās helikopteri. Taču tā viņiem ir ikdiena. Vakaros, ar grupu pārrunājot dienas iespaidus, simpatizēja, ka mūsu domas sakrīt. Arī par «Hello! How are you?!» (no angļu valodas – Sveiki! Kā tev klājas?), kas ir plika pieklājības frāze.
Ļoti patika tikties ar organizācijām, kas strādāja ar jauniešiem. Viņiem ir ļoti liela brīvība dažādu programmu ieviešanā. Piemēram, kad mēs iesniedzam projektu, ir milzīga kontrole par katra centa tēriņu un katras aktivitātes jēgpilnību. Amerikā otrādi – vai valsts programma, vai biznesa sektors piešķir līdzekļus, bet nav šīs pārmērīgās kontroles. Viņi uzticas, lai gan apzinās, ka korupcijas risks ir visur, kur apgrozās nauda. Tas organizācijām ļauj strādāt ar zināmu vieglumu. Mums Eiropā tas vēl jāmācās. Taču no cilvēciskā viedokļa Eiropā ir saknes katrai videi, kopienai un valstij. Mums ir dažādas valodas, arhitektūra, cilvēki, un šī dažādība ir dabiska. Protams, ASV ir iespēju zeme. Taču pati valsts ir mākslīgi veidota.
Man ir slikti!
Losandželosā piedzīvoju savu pirmo kultūršoku. Sākotnējais iespaids – milzīga satiksme un sastrēgumi. Ar to arī nācās saskarties visas piecas dienas, kamēr uzturējāmies šajā pilsētā divu Latviju lielumā. Tuvojoties centram, milzīgajām stikla celtnēm, jaunbūvēm, sastrēgumiem un cilvēku kņadai uz ielām, iestājās tāds – stop, kas tagad notiek?! Sajūtot šo lielo, aktīvo dzīvi, sirds sāka pukstēt straujāk un šķita, ka vēl neesmu tam gatava. Līdzīgas sajūtas bija arī citiem no mūsu grupas. Puisis no Kosovas ar kustību traucējumiem tā arī pateica: «Man ir slikti!» Spriedām, vai nepalikt viesnīcā, taču sapratām, ka esam komanda un mums visur jāturas kopā. Devāmies vakariņās.
Par amerikāņu ēdienu arī ir savs stāsts. Draugi jau smējās, ka dabūšu ēst tikai burgerus un sviestmaizes un dzert kolu. Jā, tas tur bija – ātrās ēdināšanas iestādes uz katra stūra. Arī kafejnīcās un restorānos vienmēr var to visu dabūt. Taču Amerikā ļoti iecienītas ir arī citu valstu virtuves, īpaši itāļu, meksikāņu un Āzijas restorāni. Pirmās dienas vienmēr brīnījāmies, kādu ēdienu mums atnesīs. Ātri vien sapratām, ka mazā porcija ir liela, bet lielā – milzīga. Ūdens restorānos, kafejnīcās un viesnīcās ir par velti, bet ar hlora piegaršu. Tāpēc pirku to veikalā, bet ēstuvēs pasūtīju sulas un citus dzērienus. Piemēram, ledus tēju. Mums tā asociējas ar saldu dzērienu ar citrona garšu, bet atnesa lielu krūzi ar īstu melno tēju un ledu.
Parasti ēdu maz, tāpēc šķīvis nepalika tukšs. Vienmēr par to pārdzīvoju, jo tik daudziem pasaulē vispār nav ko ēst. Amerikā pārtika tiek patērēta lielos apmēros, kā arī mesta ārā. Tāpat pastāv eko veikali un produkcija, kas attiecīgi maksā, jo ātrā dzīvošana un informācijas aprite ir paķērusi līdzi arī ātro ēdināšanu un noietu sabiedrībā. Esot Losandželosā, man bija ļoti patīkami apmeklēt jauniešu organizāciju, kuru veidojuši afroamerikāņi, kas skolās māca veselīgu dzīvesveidu un eko domāšanu. Viens no tās aspektiem ir savu dārzu veidošana. Šai organizācijai ASV tas ir liels izaicinājums.
Turpinājums nākamajā
«Ziņu» numurā
