Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs līdz 5. februārim aicina apmeklēt tekstilmākslas izstādi «Tekstils.LV».
Pagājušā gada oktobris un novembris Rīgā pagāja tekstilmākslas zīmē: Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas katedra svinēja 50 gadu pastāvēšanas jubileju.1961. gadā nu jau leģendārais Rūdolfs Heimrāts (1926 – 1992), pārvarot organizatoriskas grūtības un šķēršļus, Latvijas Mākslas akadēmijā nodibināja Tekstilmākslas katedru un bija tās pirmais pedagogs, visu savu mūžu palikdams tās dvēsele, iedvesmotājs un audzinātājs. Kopš 1967. gada, kad pirmie desmit absolventi ieguva augstākās izglītības diplomu, šo katedru jau beiguši pāri par 300 audzēkņu.Bez šaubām, kopš katedras dibināšanas daudz kas ir mainījies. Līdz ar valstiskās neatkarības atgūšanu un kapitālisma ienākšanu Latvijā vairs tikpat kā nav pasūtījumu, muzeji nevar iegādāties jaunus darbus. Savukārt radošajā jomā ienākušas jaunās tehnoloģijas, mākslinieki nevar atļauties tikai aust lielus gobelēnus, kas skatītājus allaž priecēja, jāmeklē citi materiāli, citas pašizpausmes formas. Tas tomēr nenozīmē, ka latviešu tekstilmāksla atrastos pagrimuma stāvoklī. Par spīti ekonomiskajām grūtībām, tā tomēr joprojām pastāv un pamazām iekaro savu vietu pasaulē.Jubilejas reizē tika sarīkotas vairākas izstādes, no kurām nozīmīgākās bija Tekstilmākslas asociācijas izstāde «Sešpadsmitā» Svētā Pētera baznīcā un «Zelta griezums» Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē «Arsenāls». Pēdējo sadalīja vairākās izstādēs, un viena atceļojusi arī līdz Jelgavai.Gribot negribot nākas salīdzināt šo skati ar mūsu tekstilmākslinieces Mārītes Leimanes izstādi, kas bija skatāma pirms šīs. Tā mums atgādināja lietišķās mākslas nozares uzplaukuma periodu, kad auda lielus gobelēnus, laiku pa laikam strādāja arī sietspiedē. Jaunā mainīgā ekspozīcija uzbur gluži citu ainu mūsu tekstilmākslā. Tā izceļas ar ļoti plašu tehniku daudzveidību.Ar klasisko aušanu nodarbojas maz autoru, kā izcilākais darbs jāizceļ Dzintras Vilks gobelēns «Piebalga. Pavasaris». Arī Antra Saliņa auž, bet, izmantojot auduma strēmeles, panākot gandrīz vai glezniecisku efektu gobelēnā «Māja.IV». Turpretim Jānis Bankovičs savā divpusīgajā darbā ar latviešu rakstiem «Pa saulei austošs» aužot vilnas vai citu dabīgo materiālu vietā izmantojis sasmalcinātu papīru. Kā pierāda Elīnas Vojevodas «Šķērsgriezums», arvien populārāks kļūst digitālais gobelēns.Izsenis latviešu tekstilmākslā ir iecienīta aplikācija, ko papildina ar izšuvumiem, bižutēriju, kā to dara Daina Dagnija («Laima – baltu dieviete») un Andra Kurzemniece («Vientuļnieka arhipelāgs»). Aplikācijas darina, ne tikai piešujot atsevišķos auduma gabalus, bet arī dažādi līmējot, kas novērojams, piemēram, Rutas Linītes darbā «Divi vien». Savu darbu «Centrs» Aija Baumane veikusi, tikai šujot. Daudz autoru iecienījuši vilnas velšanu un filcēšanu un šo tehniku paveidus (Maija Začeste, Signe Žeļezņaka).Brīžiem liekas, ka atsevišķi darbi ir visai tālu no ierastās tekstilijas, kādēļ arī šā vārda vietā lieto citu jēdzienu – «šķiedru māksla». Uz Jelgavu atceļojuši Rolanda Krutova «Enerģijas dārzi», kuru darināšanai izmantota plēve, sietspiede un tikai atsevišķi mohēras gabaliņi. Starp citu, šā mākslinieka tekstilminiatūra «Lūgšanu teritorija» Itālijā pagājušajā gadā ieguvusi pirmo godalgoto vietu.Jāpiebilst arī tas, ka mūsdienās tekstilijām ir ne tikai telpu rotājošā loma. Tās kļūst arvien tēlojošākas un aktīvi iesaistās dažādu sabiedrisku problēmu risināšanā. Piemēram, pieminētā Ruta Linīte sava darba «Divi vien» anotācijā raksta par demogrāfijas situāciju Latvijā un par nepieciešamību to labot.Runājot par jauno izstādi, nevar neminēt tās iekārtotājas Mārītes Leimanes delikāto darbu izvietojumu, ievērojot ļoti jūtīgo tonālo saskaņojumu un radot elegantu visas ekspozīcijas kopiespaidu.Bez šaubām, tradīcijas nepazūd, tās iegūst jaunus vaibstus. Tā laikam tam jābūt – nekas nepaliek uz vietas, viss mainās, tikai nevar zināt, vai attīstības līkne iet uz augšu. Mūžīgs kāpums vienmēr arī nevar būt. Visu izvērtēs laiks.
