Viņš ir iekšā sportā «līdz matiem» – par Rolandu Baranovski saka Ozolnieku novada Domes priekšsēdētājs Māris Ainārs.
Viņš ir iekšā sportā “līdz matiem” – par Rolandu Baranovski saka Ozolnieku novada Domes priekšsēdētājs Māris Ainārs, atcerēdamies laikus, kad tagad visā Latvijā pazīstamā sporta nama vietā līdzās stadionam atradusies inventāra novietne un “tur viņš bija”.
Arī pats Rolands savas sešdesmitās jubilejas priekšvakarā piekrīt, ka gandrīz visu savu mūžu bijis saistīts ar sportu un tā tas acīmredzot paliks turpmāk.
Ideju ģenerators un realizētājs
“Sporta nama būve, Veselības taka, Slēpošanas taka, BMX trase, ko diemžēl pārmaiņu laikā neizdevās pabeigt, – visas šīs idejas un to realizācija saistās ar Rolandu,” atzīst Domes priekšsēdētājs. “Tagad viņš nodibinājis firmu “Rolsports” un esam tai eksperimenta kārtā uz gadu nodevuši sporta namu nomā.”
“Meklēju, kā izdzīvot,” savu pēdējo ideju – pārvērst sporta namu par Latvijas mēroga sporta centru invalīdiem – pieticīgi vērtē R.Baranovskis. Taču šo meklējumu rezultāts jau acīm redzams – Ozolnieki ir vienīgā vieta Latvijā, kur cilvēkiem ar kustību problēmām pieejama lieliska sporta bāze ar visām nepieciešamajām palīgtelpām.
Tās pašas “izdzīvošanas” nolūkā uz treniņnometnēm Ozolniekos tiek aicinātas dažādu sporta veidu komandas no Latvijas un pat no ārzemēm, bet ieguvums ir abpusējs – viesi aizbrauc gandarīti, savus atpūtas un sportiskos mērķus sasnieguši, ar vēlmi atgriezties citugad.
Obligāti, bet ar prieku
Tas bijis sešpadsmit gadu vecumā, kad Rolands Baranovskis no Spartaka ciemata iekļauts “Vārpas” riteņbraucēju izlasē, un kopš tā laika viņa dzīvē sports ieņēmis visnozīmīgāko vietu. Vēlāk sekojusi Latvijas izlase, tad dienests armijā, uzvara Krasnojarskas apgabala meistarsacīkstēs un sporta meistara normatīvs. Nākamais solis – uz Maskavu, lai dienētu sporta rotā un startētu galvaspilsētas izlasē. “Maskavas spartakiādē ieņēmu trešo vietu,” tagad Rolands var atcerēties savu augstāko sasniegumu, jo pēc atgriešanās Latvijā drīz vien lielajam sportam teiktas ardievas. “Nodibināju ģimeni, sāku strādāt par sporta darba metodiķi Ozolniekos meliorācijas uzņēmumā, kas gadu gaitā vairākkārt mainīja nosaukumus, bet ne sportiskās tradīcijas.
Lai arī var teikt, ka spiestā kārtā, tomēr sporta attīstībai tolaik tika pievērsta liela vērība. Īrējām zāles treniņiem, nodrošinājām transportu. Kādas tik sacensības nerīkojām – komandu maratonus, slēpju braucienus ar lāpām, tūrisma pārgājienus –, simtiem cilvēku piedalījās,” Rolands nenoliedz, ka vajadzējis arī cilvēkus dažādiem paņēmieniem pierunāt, taču, kad atnākuši, tad nav trūcis ne prieka, ne jautrības.
Divi koferi bez roktura
Tas tiesa, Rolandam no padomju laikiem netrūkst jautru stāstu. Arī par tām reizēm, kad sporta nama būvniecības labā braukts pie Maskavas kungiem ar pižikiem un ādas jakām dāvanai. Lai nu kā – iecerētie paraksti vienmēr sadabūti, un tas arī bijis galvenais, lai varētu gan uzlabot celtniecības projektus, gan iepirkt labākus materiālus un darbs ietu uz priekšu.
Vienlaikus augstā līmenī uzturētas arī pašmāju sporta komandas.
“Piecpadsmit reizes esam vinnējuši rajona sporta spēlēs,” sarēķinājis kādreizējais meliorācijas uzņēmuma un savā ziņā arī visa vēlākā pagasta sporta dzīves vadītājs.
Tagad viņa pārziņā palikušas divas jomas – sporta nama uzturēšana un saimnieciskie jautājumi volejbola komandā “Poliurs/Biolar”. “Kā divi koferi bez roktura,” viņš smej. “Grūti panest, bet nevar arī pamest.” Taču rezultāti liecina, ka nesējam vien zināmā veidā “koferi” tomēr tiek uz priekšu. Vīru volejbola komanda, kurai, pēc Rolanda vārdiem, ļoti paveicies ar sponsoriem, pēc gada pārtraukuma šogad atkal izcīnījusi Latvijas čempionu medaļas un zeltu Latvijas pirmajā olimpiādē. Sporta namā šajās dienās tiks nodotas kārtējās invalīdu vajadzībām pielāgotās konferenču un atpūtas telpas. Ar pateicības vārdiem treniņnometni noslēguši “Rīga 2000” hokejisti, savukārt sporta bāzes iespējas jau iemēģina basketbolisti no Himkiem.
“Esmu pateicīgs savai sievai Dainai, savam brālim Jurim, kas visu mūžu bijis man palīgs, bērniem Ivo un Lindai,” jubilārs teic, ka ģimene, ko nu jau papildina arī trīs mazbērni, pirmām kārtām bijusi dzīvesprieka, darba prieka un enerģijas avots. Un vēl – patriotisms: viņš vienmēr bijis un būšot Ozolnieku patriots.
