Bērniņa gaidīšanas laiks ģimenei parasti asociējas ar skaistiem mirkļiem.
Bērniņa gaidīšanas laiks ģimenei parasti asociējas ar skaistiem mirkļiem. Tikai topošā māmiņa spēj iztēloties, cik vienreizīgi un burvīgi tie ir. Lai cik spēcīga un mūsdienās attīstīta ir medicīna, dabas likumi stāv pāri visam. Pat visveselākajiem vecākiem ideālos grūtniecības apstākļos mēdz notikt neprognozējamais. Sabiedrībā par šīm lietām maz runā, un vecāki, dzīvojot tikai baltajā krāsā, par melno aizmirst. Tādēļ parasti arī nav sagatavoti dzīves pārbaudījumiem, ko liktenis viņiem piespēlējis. Vecākiem, kuru mazuļi pasaulē nākuši pirms laika, ir daudz jautājumu. Kādēļ tieši ar manu bērniņu noticis tā? Vai viņš izdzīvos? Un kas notiks tālāk?
Skaistākais brīdis pēc dzemdībām ir, kad māte pirmo reizi redz savu mazuli, uzliktu viņai uz vēdera. Priekšlaicīgas dzemdības norit pavisam citādi. 22. grūtniecības nedēļā māmiņām sevi jāsaudzē īpaši – nedrīkst uztraukties, būt stresā un nomāktai –, lai izvairītos no bērniņa dzimšanas priekšlaicīgi. Pirms laika dzimis ir bērniņš, kas pasaulē nāk no 22. līdz 37. grūtniecības nedēļai. Par viņa dzīvību perinatālā aprūpes centrā cīnās ārsti, vecāki un, protams, pats mazulis. Latvijā pierādījies, ka ar milzīgu gribasspēku un tieksmi būt šai pasaulē, izdzīvo arī tik mazi bērniņi. Vecākiem jābūt stipriem un pacietīgiem, lai ar savu enerģiju dotu viņiem spēku.
Novembra nogalē Latvijā norisinājās pirmais kongress, kas bija veltīts pirms laika dzimušo bērnu veselībai. To organizēja sabiedriska organizācija Priekšlaikus dzimušo bērnu attīstības atbalsta centrs. Tās vadītāja ir Austrālijā dzīvojoša māmiņa, kuras dēlam Mārtiņam bija lemts šai pasaulē ierasties pirms laika. Pēc pārdzīvotā viņa uzrakstīja grāmatu “Mārtiņa stāsts”, kurā smalki izklāsta savas sajūtas, pārdzīvojumus un emocijas. Grāmatas fragmenti izmantoti arī šajā publikācijā.
Bērni priekšlaicīgi dzimst visā pasaulē, viņu skaits ir ap sešiem procentiem. Katrs gadījums ir individuāls, un dažkārt notikušā iemesls tā arī nav zināms. Dažās ģimenēs tas var būt iedzimts, citās vainīgs ir stress, smags pārdzīvojums vai infekcijas slimība. Skaidrs, ka dabas likumi ir augstāki par visu un tos mainīt cilvēkam tikpat kā nav iespējams.
Jo ātrāk bērniņš nāk pasaulē, jo viņa organisms ir mazāk piemērots dzīvei ārpus mātes ķermeņa. Pirms laika dzimušam mazulim jānodrošina pēc iespējas līdzīgāki apstākļi, kādi tie bijuši mātes miesās, – siltums, klusums, mitrums un tumsa. Mazulītim vajadzīgs ilgs laiks, līdz viņš sasniegs pietiekamu svaru, lai varētu normāli attīstīties, tādēļ līdz tam viņam jādzīvo inkubatorā – speciālā “mājiņā”, kurā nodrošināts nepieciešamais siltums un mitrums.
“Ak, kungs, cik maziņš ir mans dēliņš, cik daudz cauruļu, aparātu, skaņu viņam apkārt, lai uzturētu pie dzīvības. Es tagad tik ļoti gribētu viņu mīlēt un glābt! Agrāk nekad nebiju zinājusi un nebūtu ticējusi, ka tik stipra var būt mātes mīlestība. Pirmajā mirklī es jutu nespēku dēla priekšā, bet tad ātri manī izauga tāds spēks, ka zināju, ka nav nekā tāda šajā pasaulē, ko es nedarītu viņa labā. Dievs mani un Mārtiņu tā mīl, un ar tādu atbalstu mēs pārvarēsim visu.”
Ļoti svarīgs bērna attīstībai ir klusums. Tomēr jāsaprot, ka pēc piedzimšanas šī vārgā dzīvībiņa bez medicīnas izdzīvot nav spējīga. Tādēļ nepieciešama ļoti smalka speciāla aparatūra, kas mazuli spēj uzturēt pie dzīvības. Bērna organisms dzīvei ārpus mātes miesām vēl nav nobriedis. Lai labāk strādātu plaušas, tiek ievadīts surfaktants. Tā kā arī zīšanas iemaņas bērnam vēl nav izveidojušās, mazulīti baro caur zondi. Organisms tiek nodrošināts arī ar speciāliem šķīdumiem, kas satur visas pamatvielas – olbaltumus, taukus, ogļhidrātus. Bērniņa muskulatūra un spēki ir ļoti vāji, un viņš izteikti pretojas gravitācijai, tādēļ parasti guļ vardītes pozā. Ar fizioterapeita palīdzību tiek veikta pozicionēšana – bērniņu “mājiņā” iekārto tā, lai viņš justos pēc iespējas līdzīgāk mātes dzemdei.
Pirmslaikus dzimušiem mazuļiem raksturīgi intraventrikulāri asins izplūdumi, kurus iedala pēc izplatības četrās pakāpēs. Kā nopietnākā komplikācija iespējama hidrocefālija, kad nosprostojas smadzeņu šķidruma ceļi. Šādā gadījumā nepieciešama šuntēšana jeb liekā smadzeņu šķidruma novadīšana. Gadās, ka stipri pirms laika dzimušajiem mazuļiem novērojama arī periventrikulārā leikomānija jeb dobumiņu veidošanās smadzeņu baltajā vielā. Jārēķinās, ka šiem bērniem nākotnē iespējami kustību traucējumi. Pārāk agri dzimušajiem līdz galam nav attīstījušās arī acis. Speciāli apmācīti okulisti tās regulāri pārbauda. Dažreiz nepieciešama lāzerterapija, lai saglābtu tīkleni un apturētu nepareizu attīstību. Arī bērniņa imūnā sistēma līdz galam nav nobriedusi, tādēļ liels risks ir dažādās infekcijas.
“Tur vēl viņš gulēja, tik maziņš. Apžēliņ, cik daudz aparātu viņam apkārt rūc, pīkst, skan, zvana, dimd, skaita un zibsnī nepārtraukti! Cipari uz ekrāniem skraida uz augšu, uz leju. Viss ir tik svarīgs, bet man tik neaptverams!”
Vecākiem jāsaprot, ka pēc piedzimšanas bērniņš tiek pakļauts dažādām invazīvām procedūrām, bez kurām izdzīvošana nav iespējama. Un svarīgi atcerēties, ka katra dzīvība, kas nākusi šajā pasaulē, ir tā vērta, lai par to cīnītos. Katram jādod šāda iespēja. Protams, ne vienmēr rezultāti būs tikai pozitīvi. Cik tas ir smagi, zina tikai vecāki, kas to piedzīvojuši.
“No rīta es iegāju pie dēla un apstulbu no klusuma. Neviens monitors vairs nebija pievienots Mārtiņam. Desmit nedēļas pēc dzimšanas Mārtiņš ir brīvs! Nekas nepīkstēja, neskanēja, neiedegās, cipari vairs nelēkāja. Un mans dēls mierīgi elpoja. Viņa mati jau sāka ataugt pēc operācijas. Pirmo reizi nogriezu viņam nadziņus. Viņš vairāk ēda… Pienāca diena, kad Mārtiņam bija paredzēts piedzimt, bet viņš šajā pasaulē bija jau 12 nedēļas un svēra 2220 g. Diena, kad pošamies uz māju. Es nevarēju noticēt. Mārtiņš slimnīcā bija pavadījis 13 nedēļas. Neticami tālā diena tomēr bija atnākusi, mēs laimīgi izgājām pa nodaļas durvīm. Kas tik nebija pārdzīvots! Kas vēl nebūs ko pārdzīvot un piedzīvot! Bet ceļš iet tikai vienā virzienā – uz priekšu! Sākas cits etaps, cits stāsts. Bet galvenais, ka ar cilvēku palīdzību Dieva brīnums bija noticis.”
Mediķi nekādā gadījumā nevēlas biedēt vecākus par sliktāko, bet jebkuram jābūt gatavam uz visu. Priekšlaikus dzimušo bērnu attīstības atbalsta centrs ir ceļa pašā sākumā, darāmā ir ļoti daudz. Galvenais, ka ir stipri cilvēki, kas runā par šīm lietām un vērš uz tām cilvēku uzmanību. Daudzi vecāki pēc pārciestā noslēdzas sevī, tādēļ viņiem vajadzīgs īpaši liels atbalsts, vismaz morālais. Ar laiku organizācija iecerējusi veidot priekšlaicīgi dzimušo bērniņu un viņu vecāku atbalsta grupu. Taču interesenti jau var rakstīt elektroniskās vēstules ar saviem un līdzīgiem stāstiem pa e – pastu: [email protected].
“Mārtiņam tagad jau ir četri gadi. Kā viņam iet? Arvien labāk. Mums gāja pasmagi ar attīstību pirmajos gados. Staigāt sāka tikai pēc diviem gadiem, vārdi nāca, bet ne teikumos. Tagad attīstība iet uz priekšu neticami ātri. Viņam ir atmiņa, kuras agrāk nebija, viņš ir ļoti muzikāls, runā vairākās valodās, bet vēl viņš neēd cieto barību. Vēl jāstrādā. Vēl viņš ir ļoti tievs un neiet uz podiņa, bet tie ir tikai sīkumi, pie kuriem jāstrādā. Viņš dara visu, tikai savā laikā. Par katru labu pārmaiņu esmu tik laimīga, jo ir bijis smagi jāstrādā, jācīnās un jālūdzas. Viss ir bijis tā vērts, tik ļoti vērts. Es negribētu citādāk.
