Laikā, kad pilnā sparā norisinās gatavošanās skolēnu dziesmu un deju svētkiem, savu varēšanu vēlas apliecināt arī mūzikas skolu kolektīvi, kas tajos nepiedalās.
Laikā, kad pilnā sparā norisinās gatavošanās skolēnu dziesmu un deju svētkiem, savu varēšanu vēlas apliecināt arī mūzikas skolu kolektīvi, kas tajos nepiedalās.
Jo patīkamāk, ka sasparojušies tieši zemgalieši. Iecavas, Dobeles un Jelgavas mūzikas skolu koru koncerts 5. maijā plkst.15 Jelgavas Mūzikas koledžā, kurā dzirdēsim tautas dziesmu apdares un garīgo mūziku no Lieldienu repertuāra, varētu izvērsties par Zemgales mūzikas skolu sadziedāšanās tradīciju.
Kolektīvu vadītājas Dace Laure, Karīna Zandersone un Dita Cēbura vienlaikus mācījušas Jelgavas Mūzikas koledžā. Viņas neslēpj, ka šādi koncerti ne tikai sniedz muzikālo baudījumu klausītājiem, bet ir arī viens no veidiem, kā rosināt bērnos muzicēšanas kāri, ieinteresēt nākamos mūzikas skolu audzēkņus un, protams, vecākus, jo tieši no viņiem atkarīgs, vai lolojums septiņus gadus ik pārdienas pēc stundām mēros ceļu uz mūzikas skolu.
– Gribētos, lai vecāki saprastu, ka mācīšanās mūzikas skolā nav tukša laika nosišana, bet ir ļoti nozīmīga bērnu attīstībai, – atzīst Karīna, kuras vadītais Dobeles zēnu koris ir unikāls kolektīvs visas Latvijas mērogā.
Savukārt Dita ir pārliecināta, ka muzikālās nodarbības, divvientulība ar mūzikas instrumentu atver bērnam citu emociju pasauli, turklāt palīdz mācībās, ieaudzina pienākuma apziņu un prasmi koncentrēties. Tomēr jāatzīst, ka «agrāk nebija pat domas, ka bērns varētu atnākt uz stundu nesagatavojies». Mazākie esot apzinīgāki. Mūzikas skolās tiek uzņemti visi, kam vien ir kaut mazākās muzikālās dotības, tomēr nav viegli saglabāt audzēkņu interesi septiņu gadu garumā. Apkārt taču notiek tik daudz kā interesanta…
– Mēs cīnāmies par katru bērnu. Nav noslēpums, ka mūsu laikos no audzēkņu skaita ir atkarīga pedagoga alga, – atzīstas Dace. Līdztekus darbam Iecavā ar kori, kas pastāv jau trīs gadus, viņa pilda arī mācību daļas vadītājas pienākumus.
– Pret bērnu nevar izturēties kā pagadās. Stundām jābūt ļoti pārdomātām, – kolēģei piekrīt Karīna.
Lielākie nemiera gari esot vieni un tie paši bērni. Daži no viņiem apgūst vai visus mūzikas skolas priekšmetus, turklāt piedalās ārpusklases pulciņos. Iecavas Mūzikas skola konkurējot ar Sporta skolu.
Mūzikas skolās tiek gatavoti ne tik daudzi topošie mūziķi, bet gan mūzikas entuziasti, kas kops mājas muzicēšanas tradīcijas. Šajā ziņā īpaša nozīme ir koriem, jo dziedāt var visi audzēkņi neatkarīgi no mūzikas instrumenta spēlētprasmes, turklāt apgūstot dziedāšanu no lapas. Dobeles Mūzikas skolas uzdevums esot audzināt nākamos dziesmu svētku dalībniekus jeb «kārtīgus sabiedrības vīrus». Karīna ar gandarījumu atzīmē, ka Dobeles korī «Viesturzeme» nule sākuši dziedāt vairāki skolas absolventi.
Lai gan pamatfinansējumu mūzikas skolām nosaka Kultūras ministrija, daudzu saimniecisku jautājumu risināšana atkarīga no pašvaldības pretimnākšanas. Dobelnieki un iecavnieki par to sūdzēties nevarot. Pašvaldības darbinieki ne tikai rūpējas par mūzikas skolu vajadzībām, bet arī bieži apmeklē koncertus.
Grūtības sagādā vienotu mācību programmu trūkums. Vispārizglītojošo skolu sistēma esot daudz sakārtotāka, regulāri tiek izdotas jaunas mācību grāmatas. Turpretim pirms diviem gadiem apstiprinātās mūzikas skolu programmas jau novecojušas.
– Vairs nevaram pusaudžiem likt dziedāt par taurenīšiem, – piezīmē Karīna.
Pārmaiņas mūzikas augstskolu programmās vieš bažas, ka mūzikas koledžās, iespējams, netiks gatavoti mūzikas skolu pedagogi. Tomēr rosīgajām pedagoģēm patīkami vērot, ka mūzikas skolās atgriežas to absolventi un, par spīti grūtībām, «viss notiek». Skolotāji vēlas strādāt pēc savas iniciatīvas, negaidot norādījumus no augšas.
Dace, Karīna un Dita sevi uzskata par entuziastēm un priecājas, ka var darīt darbu, kas sniedz gandarījumu.
