Kā karstu kartupeli gadiem ilgi mētājusi, šonedēļ Aigara Kalvīša vadītā četru partiju koalīcija beidzot lēmusi, ka Latvijai pienācis laiks ratificēt Eiropas Padomes Vispārējo mazākumtautību tiesību aizsardzības konvenciju.
Kā karstu kartupeli gadiem ilgi mētājusi, šonedēļ Aigara Kalvīša vadītā četru partiju koalīcija beidzot lēmusi, ka Latvijai pienācis laiks ratificēt Eiropas Padomes Vispārējo mazākumtautību tiesību aizsardzības konvenciju. Jāteic, ka 1998. gada februārī spēkā stājušos konvenciju Latvija jau ir parakstījusi, tāpēc tai jāiziet pēdējā juridiskā formalitāte – apstiprināšana valsts parlamentā. Turklāt jāņem vērā, ka daļa valstu, kas jau ratificējušas šo dokumentu, to darījušas, tam pievienojot specifiskas atrunas un deklarācijas.
Līdz šim lielākie šķēršļi konvencijas ratifikācijai mūsu valstī bijuši saistīti ar jautājumu: kas Latvijā ir nacionālā minoritāte? Līdz šim to politiķi, zinātnieki un plašsaziņas līdzekļi traktējuši katrs pēc savas izpratnes, jo ne Latvijas likumos, ne starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos nav sniegta vispārēja nacionālās minoritātes definīcija. Vairumā gadījumu katra valsts, kas ratificējusi nacionālo minoritāšu konvenciju, uzskata, ka definīcijas sastāvdaļas ir tādas objektīvas pazīmes kā minoritātes skaitliskais lielums un tās uzturēšanās valsts teritorijā. Dažas valstis gan norādījušas, ka jāņem vērā arī tāda subjektīva pazīme kā nacionālās minoritātes identificēšanās mītnes zemes sabiedrībā.
Kā skaidro ārlietu ministrs Artis Pabriks, paredzēts, ka nacionālā minoritāte valdības koalīcijas priekšlikumā definējama kā mūsu valsts pilsoņi, kas šeit dzīvo jau vairākās paaudzēs un ir integrēti sabiedrībā, taču tā neattieksies uz imigrantiem, kas šeit ieradušies padomju okupācijas gados. Jāpiebilst, ka vairākās valstīs, piemēram, Ungārijā, Norvēģijā, noteikts, ka ilgstoša dzīvošana attiecīgajā valstī ir vismaz simts gadu. Šāda definīcija nav pretrunā ar Eiropas Padomes pašreizējo nostāju – katra dalībvalstis var noteikt to personu loku, ko tā atzīst par minoritāšu konvencijas subjektiem. Turklāt daudzas valstis vēl nemaz nav ķērušās pie šā dokumenta ratifikācijas, vairāk nekā desmit valstu to darījušas ar īpašām atrunām.
Ratifikācijas gadījumā pie mums tas notiks ar vairākām būtiskām atrunām konvencijas ieviešanā. Pirmkārt, tas saistīts ar minoritāšu konvencijas 10. pantu, kurā noteikts, ka “… nodrošināt minoritāšu valodu izmantošanu attiecībās starp nacionālo minoritāšu personām un varas iestādēm tajās teritorijās, kur tradicionāli vai lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm, pēc šādu personu lūguma…”. Atruna paredzēs, ka latviešu valoda obligāta būs visās valsts pašvaldībās. Otrkārt, paredzēta atruna, kas ierobežos minoritāšu konvencijas 11. pantā noteikto “… ņemot vērā savus specifiskos apstākļus, izvietot sabiedrības informācijai tradicionālos vietvārdus, ielu nosaukumu un citus topogrāfiskus apzīmējumus arī minoritātes valodā teritorijā, kuru lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālās minoritātes, ja ir pietiekams pieprasījums izvietot šādas norādes”.
Tiktāl par valdības lēmumiem mazākumtautību konvencijas ratifikācijas sakarā. Paliek arī neatbildēti jautājumi. Viens no tiem – kā spēsim pieņemto realizēt? Iespējams, ka pieņemtās atrunas normas, neskatoties uz starptautiski pieņemto atrunu praksi, tiks apstrīdētas Satversmes tiesā. Skaidrs, ka tiks iekustinātas diskusijas arī par to, kā Latvijā tiek saprastas tādas konvencijā minētās frāzes kā “ja nepieciešams”, “iespēju robežās”, “ievērojamā skaitā” un “pietiekams pieprasījums”. Turklāt nav šaubu, ka jebkurā gadījumā jābūt gataviem, neskatoties uz ratifikāciju, arī turpmāk dzirdēt neapmierinātā austrumu kaimiņa burkšķēšanu. Viss jau būs kā bijis – pa vecam.
