Iesaistīšanās Jelgavas Sporta servisa centra komandā līdzdalībai “Skrien Latvija” seriālā, pirmoreiz pieveiktā 21,0975 kilometru distance “Lattelecom” Rīgas maratona sacensībās, piedalīšanās Pasaules strādājošo spēlēs, kur izcīnīta sudraba medaļa 40+ grupā 5000 metru distancē, starts Latvijas Sporta veterānu savienības 54. spēlēs, kur izdevies uzvarēt 3000 metru skrējienā, – tie bijuši Ilzes Sermolītes nozīmīgākie izaicinājumi šovasar. Nākamnedēļ viņas plānos ir taku skrējiens “Stirnu buka” posmā Pokaiņos, bet sezonas kulminācija nepārprotami būšot pēc pāris dienām gaidāmais Jelgavas nakts pusmaratons, ar ko Ilzei ir īpašas attiecības.
“Tā ir – esmu “Bigbank” seriāla produkts,” smaida kārtējā koptreniņā Pasta salā sastaptā Ilze un paskaidro, ka tieši ar Jelgavas nakts pusmaratonu pirms četriem gadiem sākusies viņas skrējējas karjera vai, pareizāk sakot, – aizraušanās. “Kādus pāris gadus jau biju par skriešanu domājusi, kaut vai veselības dēļ, taču pieredzes pašai nekādas, bet bezmaksas treniņgrupas tolaik veidojās tikai Rīgā. Un tad nāca Jelgavas nakts pusmaratons ar “Nike+ Run Club” treniņu piedāvājumu,” atceras Ilze.
Pirmais “Bigbank” atbalstītajā seriālā “Skrien Latvija” togad bija Ventspils pusmaratons, debijai izvēlēta piecu kilometru distance, kas arī pieveikta pat ātrāk, nekā iecerēts.
– Kā tas ir – trešajā gadu desmitā pēkšņi sākt nopietnus treniņus un sacensības ar hronometru? Vai iepriekš bijāt nodarbojusies ar sportu?
Fizkultūras stundās Elejas vidusskolā, protams, kaut ko darīju, bet sportiste – nē, nebiju vis. Sākums līdz ar to bija pasmags, jo ķermenim neierasti, bet es nepadevos. Par pirmo mērķi izvirzīju sasniegt piecu kilometru finišu Ventspilī, un izdevās. Tad nāca Jelgavas nakts skrējiens, kur arī pirmajā gadā skrēju “piecīti”. Un atkal izdevās. Precīzi neatceros, bet rezultāts, šķiet, jau bija labāks.
– Kā redzams šāgada sacensību tabulās, attālumi un ātrumi kopš tā laika krietni auguši, bet neiztrūkstoša koptreniņu dalībniece divas reizes nedēļā esat joprojām. Vai augstāki mērķi neprasa arī vairāk individuāla darba?
Pirmajā gadā kopīgie treniņi bija tikai reizi nedēļā – sestdienās – un pēc sacensībām arī beidzās. Tad gan pēkšņi parādījās tukšuma sajūta – ko tagad? Bet trenerītes Aļona Fomenko un Nataļja Gorškova bija devušas pamatus, un es turpināju – pa divām trim reizēm nedēļā līdz pirmajiem sniegiem. Ziemā iesaistījos grupu vingrošanā, gāju arī peldēt, bet ar manām prasmēm to varētu drīzāk saukt par “atrašanos ūdenī”. Toties pavasarī atkal atgriezās kopānākšanas iespēja, kas, šodien varu teikt, manu dzīvi ir padarījusi krāšņāku. Tie nav tikai fiziskie treniņi, kas dod spēku un izturību. Tās ir abu treneru personības. Tā ir iespēja sastapt domubiedrus un smelties pieredzējušu skrējēju padomus. Kad atnāk pie mums tāds Raitis Kraslovskis vai Edgars Simanovičs, gribas ieklausīties vai katrā viņu vārdā.
– Raitis, nesen sastapts, atzina, ka mērķis nopelnīt ātrākā jelgavnieka balvu pusmaratonā pērn ir labai skrējiena sajūtai patraucējis, tāpēc šogad tas nebūšot priekšplānā. Cik svarīgi jums ir izvirzītie mērķi?
Mans mērķis parasti ir kaut kas sasniedzams. Protams, rezultāts nav mazsvarīgs, bet pirmām kārtām skrienu savam priekam.
– Vai šo prieku var vairot arī pati sacensību norises vieta?
Savā ziņā noteikti. Tā no “Skrien Latvija” sacensībām man mīļākās joprojām ir Ventspilī, jo tur skrēju pirmoreiz, un Jelgavā, kas ir mājas ar savām izjūtām un līdzjutējiem. Citās pilsētās savukārt šķiet interesanti, ja trase aizved pa vietām, kur nav būts, un domā – o, šeit ir vērts pēc skrējiena atnākt! Stadiona celiņš gan laikam man nav patīkamākā skriešanas vieta, kaut kāds psiholoģisks diskomforts.
– Vai kolēģi Jelgavas slimnīcas Dzemdību nodaļā zina par jūsu aizraušanos? Varbūt esat kādu pievilinājusi skriešanai?
Zina, zina, bet pievilinājusi gan vēl nevienu neesmu.
– Un ģimene – vai ir un būs atbalstītājos?
Vīrs un meita manu vaļasprieku atbalsta. Kvēli jūt līdzi arī tētis ar mammu. Gan jau būs vakarā klāt un skatīsies.
– Šogad skrienat 10 kilometrus. Tas komandas interesēs vai arī pašai pa prātam?
Iekļaušana komandā nenoliedzami ir palielinājusi atbildību, un klāt nākušas jaunas izjūtas. Bet 10 kilometri – tā ir distance, kurā pašlaik jūtos vislabāk. Nesaku, ka kādreiz negribēsies pieveikt arī ko lielāku, bet tas lai vēl paliek prātā.
– Nakts skrējienam šogad jauna apļa trase, ko sakāt par to?
Būs interesantāk. Lai gan arī pagājušajā gadā un iepriekšējos tā ir bijusi burvīga. Ceļš ved caur Jelgavas pils pagalmu – skaisti!
– Līdzjutēji bauda arī izklaides programmu, kā tas ir sportistiem?
Nākšu atbalstīt mazākos radus bērnu skrējienā, Lielupē būs motorlaivu sacensības. Pēc skrējiena, protams, gaidīsim, kad finišēs visi mūsējie. Izbaudīšu pasākumu no sākuma līdz beigām.
