Uz sarunu par savu jaunāko romānu «Mātes piens» Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā svētdien pulksten 14 aicina Nora Ikstena.
– Lasot jūsu romānus un stāstus, tajos jūtams dzīves skaudrums un īstums. Pieļauju, ka pēdējais arī ir tas, kas uzrunā lasītāju. Sevišķi jaunākais romāns «Mātes piens» šķiet ļoti personisks – jo vairāk tāpēc, ka sarakstīts pirmajā personā. Cik tajā ir jūsu pašas pieredzētā?
Intervijās man sanāk taisnoties, tas ir vai nav personisks stāsts, cik daudz tajā ir no manas un ģimenes pieredzes. Tas ir romāns, kā angliski teiktu «fiction» (latviešu val. – daiļliteratūra, izdomājums), bet, protams, balstīts diezgan spēcīgā personiskā pieredzē. Vēsturisko romānu sērijas doma bija, ka mēs rakstām par kādu konkrētu periodu. Mums bija jāizstāsta «patiesā vēsture» caur personisko piedzīvojumu. «Mātes piens» man bija iecerēts jau ļoti sen, galīgi nebiju domājusi, ka tā būs šīs sērijas grāmata. Kad Dace Sparāne un Gundega Repše izstāstīja par ideju, sapratu, ka varu iekļauties sērijā.
Grāmata iznāca 22. oktobrī, ir pagājuši trīs mēneši, bet par «Mātes pienu» jau ķīpas sarakstītas. Man ir vairāk nekā 20 gadu stāžs literatūrā un iznākušas daudzas grāmatas, bet kaut ko tādu es tiešām neatceros. Ja tā turpināsies, man būs jāizdod «Post Scriptum «Mātes piens»», ko vispār vajadzētu darīt. Tas, kā cilvēki lasot pārdzīvojuši, kā dalījušies savos pārdzīvojumos un pieredzē, – var just, ka grāmata ir iekustinājusi kādu sniega bumbu. Romāna vēsturiskais redaktors Vents Zvaigzne teica – viņš domā, tas ir tāpēc, ka šī ir pirmā sērijas grāmata, kura runā par laiku, ko esam piedzīvojuši. Kaut gan, piemēram, manas krustmeitas paaudze, kas arī ir grāmatas fani, jau to laiku nepazīst. Kā teica mana redaktore Gundega Blumberga, kura man nekad neļauj sajusties slavas augstumos, – vispār jau tas romāns ir prasts kā zirga deķis, bet tur ir tāda enerģētika, ko nevar izskaidrot, un tas darbojas uz lasītājiem. Lietojot Gundegas vārdus – romāns ir vienkāršs, tur nav metaforu pinumu un mežģīņu, tas ir vienkāršs stāstījums pirmajā personā un varbūt tāpēc tik spēcīgi arī iedarbojas.
– Arī iepriekš esat rakstījusi par vienas dzimtas sieviešu likteņiem, sākot jau ar savu pirmo romānu «Dzīves svinēšana».
Domāju, ka esmu kādu loku apgājusi. «Dzīves svinēšanu» uzrakstīju pirms 17 gadiem, principā tur arī aizsāku to tēmu, kas man bija ļoti svarīga. Izejot cauri dažādiem žanriem, acīmredzot tā tomēr ir manas rakstīšanas svarīgākā tēma. «Mātes pienā» es pie tās neglābjami atgriezos un domāju, ka esmu šai tēmai pielikusi punktu. Cilvēki man ir rakstījuši kaudzēm īsziņu – ārprāts, pēc «Mātes piena» neko vairs nevarēsi uzrakstīt. Nezinu, varbūt uzrakstīšu pasaules sēņu grāmatu, kad dabūšu bagātu sponsoru, ar kura palīdzību varēšu braukāt pa dažādām vietām, sēņot un pētīt sēnes, kas ir manas dzīves liela kaislība. Nav jau jāuzliek tāds uzstādījums, ka tev atkal ir jāuzraksta kaut kas augstāk vai tālāk – priecājos, kā Gundega Blumberga teica, ka pēc «Mātes piena» palikām dzīvas.
– Ne jau vienmēr, izvirzot mērķi radīt kaut ko izcilu, tas arī izdodas.
Kad sākas radošais process, tu jau nezini, ar ko tas viss beigsies. 2018. gadā Latvija būs viesu valsts Londonas grāmatu tirgū, tāpēc decembrī tikos ar desmit britu izdevējiem, kuri gribēja uzzināt par «Mātes pienu». Seši no viņiem pēc tam izrādīja vēlmi to izdot, un, iespējams, grāmata pārkāps Latvijas slieksni. Lasītājiem, kas par padomju periodu neko nezina, tas ir interesants.
Romāna darbība notiek padomju Latvijā no 1969. līdz 1989. gadam, bet tas patiesībā ir par to pašu būra situāciju, cīņu par personisko brīvību, par kuru kādreiz rakstīja Alberts Bels. Tā ir bijusi svarīga ne jau tikai manai paaudzei vai iepriekšējām paaudzēm, kas pabijušas aiz dzelzs priekškara, bet arī tiem, kas dzīvojuši tā saucamajā brīvībā un labklājībā. Varbūt ārējie apstākļi ir labvēlīgi, bet tu vienalga jūties kā būrī.
– Vieni no pirmajiem spēcīgajiem vārdiem «Mātes pienā» – man nebija bail no atomkara, man bija bail no savas mātes, kurā cīnās dēmoni ar eņģeļiem.
Tur ir noslēpts stāsta dramatiskais pieskāriens. Mātišķība ir simbols, ar ko mums saistās tas, ka māte ir tavs patvērums, tu pie viņas vienmēr atradīsi mieru, viņa būs tā, kas tevi glābs. Romāna varonei ir pavisam cita pieredze – viņa savu māti ļoti mīl, bet tajā pašā laikā arī ļoti baidās no viņas, tāpēc ka tā enerģētika, kas no mātes plūst, ir gan dzīves ūdens, gan nāves ūdens. Būdama mazs bērns, galvenā varone to varbūt neapzinās, bet pieaugot viņa to saprot. Ja nebūtu šī dramatiskā konflikta, nebūtu romāna. Silvija Brice man teica, ka romāna mātes tēls viņai asociējas ar Raudupieti. Māte jau tāpat ir mīlestības pilna pret savu meitu, vienkārši viņā darbojas spēki, kas neļauj saprast, to, ka mātes mīl un aizstāv savus bērnus. Viņa to cenšas darīt visiem spēkiem, tāpēc arī paņem bērnu pie sevis, zinot, ka labāk viņai klātos pie vecvecākiem.
Mātes tēls ir universāls, tas ir visa pirmsākuma tēls. Kad savai izdevējai un redaktorei teicu, ka grāmatas nosaukums būs «Mātes piens», viņas uztraucās, vai tikšu galā. Tas uzstādījums bija ļoti nopietns, bet man tā piena metafora bija svarīga. Pati esmu mocījusies ar pienu – nekad neesmu pārbaudījusi, bet, iespējams, man pret to ir alerģija. Īpaši grūti bija padomju laika bērnībā, kad visu laiku kāds teica, ka tas ir vislabākais dzīvības dzēriens, bet man no tā dzīvības dzēriena bija slikti. Varbūt tāpēc, ka man ir tādas personiskas atmiņas, metafora ir izdevusies. Ir tas riebums pret dzīvības dzērienu, bet tajā pašā laikā turies pretī un tevī iekšā ir milzīgs dzīves spars.
– Nodaļa par obligāto piena glāzi skolā man ir viena no mīļākajām. Bet tai klāt nāk arī dziļāka jēga par izvēles brīvību – ja pats vari izvēlēties dzert vai nedzert pienu, izrādās, ka tik traki laikam nav.
To nodaļu uzrakstīju vienā elpas vilcienā. Un esmu no tik daudziem cilvēkiem dzirdējusi, ka viņi to visu izjutuši fizioloģiski. Tas nozīmē, ka daudzi mocījušies ar drausmīgo nepatiku pret pienu. Bet, kad rāda padomju propagandas filmu, kur visi bērni kolektīvi godīgi dzer pienu, liekas, viss ir tikai labi. Un vēl aktuāls ir nodevības moments, kurš iziet cauri paaudzēm.
Romānā kultūras vēstures pulciņu vadīja skolotājs Blūms – tāds skolotājs Blūms patiešām bija. Viņš man uzrakstīja vēstuli, ka pēc romāna pirmo reizi mūžā jūtas reabilitēts. Tad es atvainojos, ka nesaskaņojot izmantoju viņa īsto uzvārdu, taču tam ir tādas alūzijas ar Blūmu no Džeimsa Džoisa «Ulisa», ka to nevarēju mainīt. Rakstnieki jau nevar vispirms paprasīt atļauju un tad izmantot kā dokumentālu tēlu savā grāmatā. Bet man prieks, ka viņš to tā uztvēris, jo šai epizodei ir autentisks pamats. Interesanti, kā šo romānu uztvers, kad laikabiedru vairs nebūs.
Vissmagākais stāsts attiecībā uz grāmatu, man bija ar manu māsu, kura sākumā vienkārši nevarēja atiet no tā, ka viņa romānā redzēja daudzas epizodes no dzīves. Romānam iegūstot publisku skanējumu, viņa teica, ka nespēj nošķirt mani kā māsu no manis kā rakstnieces. Bet viņai tas ir jādara. Ja Jaunā Rīgas teātra izrādēs Baiba Broka nenošķirs sevi no Aspazijas, «Latviešu stāstiem» vai «Garās dzīves», tad jau viņai jāsajūk prātā. Tas ir autonoms mākslas darbs. Ja tas iedarbojas uz cilvēka pieredzi, emocionālo fonu, dvēseli, tad laikam savu mērķi ir sasniedzis.
– Un tomēr, lai stāstītu tik atklāti, kā to esat darījusi daudzviet «Mātes pienā», ir vajadzīga drosme.
Piekrītu, jo zinu daudzus rakstniekus, kuri, dzīvojot ar vienu dzīves pieredzi vai emocionālo pārdzīvojumu, cenšas savā prozā no tā norobežoties un būvēt citu pasauli. Un tad viņi brīnās, kāpēc tas neiedarbojas uz cilvēkiem. Man liekas, ka 21. gadsimta mākslā viss jau ir bijis. Kas tad var iedarboties? Ja savu personīgo un emocionālo pieredzi pārradi mākslas darbā un ja to dari drosmīgi, nevairoties, tas nostrādā. Ja mēs nestāstīsim, kas notiek pasaulē mums apkārt, tad kāda jēga vispār stāstīt? Varam visu ko uzkonstruēt, bet tam jau arī ir iets cauri. Visādi liekulības tirgi mākslas vārdā ir bijuši, domāju, ka to nav jēgas darīt.
– Romāna darbība norit padomju laikā ar visām tā laika īpatnībām un nejēdzībām. Kā tas viss ir ietekmējis jūs kā personību, kā rakstnieci?
«Mātes pienā» uz to centos paskatīties ar mazu ironijas devu – uz ielu nosaukumu maiņu, uz Brežņeva bērēm. Tas tā bija, bet tā bija mūsu dzīve, mūsu iespējas. Tagad tas viss liekas smieklīgi. Mana vīra Levana bērnība pagājusi citā padomju joslā – Gruzijā –, kur tas bija citādi. Mēs salīdzinājām savas bērnības atmiņas. Es viņam teicu, ka man ir atmiņas par vienu mandarīnu vienreiz gadā Jaungada paciņā – tur bija konfektes, cepumi un viens mandarīns. Kad es to stāstu Gruzijā, visi smejas, jo pie viņiem mandarīni aug un viņi sēdēja uz mandarīnu maisiem. Atceros nelielas epizodes – gaļas veikala rindas, kur mums bija jāiestājas, no skolas nākot, un pa divām kapeikām jāskrien zvanīt opapam, kurš nāca ar naudu. Atmiņas ir smieklīgas un nostalģiskas vienlaicīgi, tajā pašā laikā ikdiena tomēr bija pelēka un sūra. Laikam ejot, uz to visu paskaties no gaišās puses.
– Ar visu to, ka Padomju Savienībā Dieva nebija, grāmatā Dievam un baznīcai atvēlēta nozīmīga vieta.
Tas nav laikmeta ietekmē, bet arī omītes ģimene nav bijuši izteikti ticīgi cilvēki. Savukārt caur savu personisko stāstu, kas pie manis atnāca pavēlu, 38 gadu vecumā, tomēr to ticības līniju ieliku. Man tas likās ļoti svarīgi, lai kaut kādā veidā kompensētu visu to laikmeta idiotismu un to, ka kāds ideoloģijas līmenī var pateikt – Dieva nav. Tikpat jocīgi man tas liekas attiecībā uz Nīči, kas man bija ļoti mīļš autors, kad sāku studēt filoloģiju. Pareizticības līnija romānā ienāk ar Serafimas un Jeses tēlu, kas ir pilnīgi autores izdomāti.
Kāpēc man bija svarīgi to ticības un Dieva līniju ielikt? Atcerējos epizodi no ģimenes vēstures, savu otru vecmāmiņu, tēva māti, kura bija izteikti ticīga katoliete un ulmaniste. Pirmo deportāciju laikā viņas vīru, kas bija stacijas uzraugs un iesaistīts krievu ešelona nolaišanā no sliedēm, izsūtīja. Viņa paliek viena ar trim maziem bērniem. Viņa ir tautas ienaidnieka sieva, viņu cenšas dabūt ārā no skolas Rudbāržos, lai neko vairāk nepasniegtu un nemaitātu bērnus. Skolas direktors saka, ka viņas vienīgā iespēja ir kļūt priekšzīmīgai par priekšzīmīgu. Viņa no ticīgas katolietes un ulmanistes, kā es pēc tam domāju – lai glābtu bērnus, kļūst par šīs varas apoliģēti, tādu, kas raksta ziņojumus par kaimiņiem.
Kad es atradu vecmāmiņas tā laika dienasgrāmatas, kādā citātā, kur Dievs, pēc sākotnējās audzināšanas, bija rakstīts ar lielo burtu, viņa pēc tam bija pie šī teikuma atgriezusies un pārlabojusi uz mazo burtu. Man likās, tā bija emocionāla sapratne, kas cilvēkam ir jānoliedz, lai glābtu kaut ko citu. Man likās, ka Serafimas un pareizticības līnija ir kā tāda komprese, ka visa pasaule vēl nav sajukusi prātā un ka tas ir tāds apstāklis, kas liek domāt, ka viss šajā dzīvē vēl nav pazaudēts. Un Jese, ne vīrietis, ne sieviete, ir kā galvenās varones aizsargtēls. Un mans sveiciens literatūrzinātniekiem.
Kad romānā ienāca Vinstons, kas ir no Džordža Orvela grāmatas «1984», atceros, kā es gavilēju. Ar bažām meklēju, vai varēja būt tā, ka galvenā varone tajos astoņdesmitajos Latvijā lasa Orvela tekstu, jo es negribēju, lai tā būtu fikcija. Izrādījās, ka tā tas varēja būt – pirmo reizi Orvels latviešu valodā bija iztulkots 1956. gadā trimdas apgādā Zviedrijā un kā cenzēta grāmata ar kāda palīdzību tā nokļuva Latvijā. Un tad es domāju, ka tā ir tāda sakritība, kur neko neizgudroju un nemeloju. Romānā galvenā varone atrod tekstu noplēstām priekšlapām, tāpēc viņa nezina, kas to ir uzrakstījis, neko nezina par Orvelu, bet lasot pēkšņi saprot, ka viņa dzīvo tajā tekstā un ka kāds ir uzrakstījis to sabiedrības modeli, kurā viņai jādzīvo, no kura viņa grib atbrīvoties.
Šie tēli man ļoti palīdzēja, papildinot mātes un meitas stāstu un ienesot citu kontekstu.
– Latviešu literatūrā ienācāt deviņdesmitajos gados kopā ar Ingu Ābeli, Gundegu Repši kā skarbās rakstnieces. Vai tolaik tas skarbums bija apzināts vai tas izveidojās dabiski, ņemot vērā dzīves pieredzi?
Gundega Repše bija jau granddāma. Bijām Pauls Bankovskis, Inga Ābele, es, Arvis Kolmanis, Guntis Berelis. Nekāds tāds apzināts skarbums tas nebija. Ja lasa Ingas pirmās grāmatas, tur ir tā skarbā vide. Viņa pati nāca no skarbas vides, tāpēc to arī aprakstīja. Katrā gadījumā varu teikt tikai paldies liktenim, dzīvei un manam piedzimšanas gadam, ka es varēju attīstīties un pieaugt kopā ar šiem rakstniekiem un šo paaudzi. Uzskatu, ka tas ir tāds spēcīgs pagrieziena punkts jauno laiku latviešu literatūrā. Ne velti Regīna Ezera, kuru mums vēl bija prieks un laime piedzīvot, juta mūsos pēctecību un gribēja ar mums kontaktēties. Man liekas, tas ir tas, kā pietrūkst šodienas trīsdesmitgadnieku paaudzei, īpaši dzejniekiem, ka viņi negrib kontaktēties ne īsti ar manu paaudzi, ne ar iepriekšējo. Viņiem tas tā neinteresē, bet mums ļoti interesēja. Mēs ar savām sagrabējušajām pirmajām mašīnām uz prozas lasījumiem vedām gan Miervaldi Birzi, gan Regīnu Ezeru, gan Zigmundu Skujiņu, un mums bija ļoti svarīgi viņus sameklēt un sajust.
Ja kāds šodien var pateikt, ka man nav svarīgi, lai manā tekstā jūt latvisko identitāti, vai ka man tas ir mazsvarīgi, tas ir tik stulbi, tāpēc ka vienīgais rakstnieka spēks ir valoda, mūsu gadījumā tā ir latviešu valoda. Tev ir saikne ar tavu latvisko identitāti caur valodu. Tas ir tik sarežģīti un vienkārši vienlaikus. Ja lasāt Gundegas Repšes vai Ingas Ābeles darbus, tur tas viss ir, tur ir tā ciešā saikne ar latviešu valodu. Tā mēs arī kopā esam nonākušas līdz šim brīdim. Man ir ļoti liels prieks arī par Māri Bērziņu un viņa «Svina garšu» un ka viņam izdevies uzrakstīt pasaules līmeņa tekstu. Arī koleģiāli tā ir ļoti laba sajūta – nevis ka tev vienam kaut kas izdevies, bet ka paaudzei izdevies. Tas ir daudz vairāk nekā viena cilvēka panākums. Un simboliski ir mūsu romānu nosaukumi – Mārim ir «Svina garša», kas ir nāves garša, bet «Mātes piens» savukārt ir dzīvības garša.
– Rudenī pirmizrādi piedzīvojušas divas dokumentālās filmas ar jūsu scenārijiem – Andreja Verhoustinska «Īvāns» par Daini Īvānu un Ināras Kolmanes «Lūgšana mājai» par Annas Rancānes ģimeni. Gan Daini Īvānu, gan Annu Rancāni pazināt jau iepriekš – kas jums bija vērtīgākais, dokumentējot viņu dzīvi?
Skatot dzimtas koku, Dainis man sanāk radinieks. Īvānu mājas atrodas netālu no manas omītes dzimtas mājām Draudavās. To gadu, kad es rakstīju «Mātes pienu», būt Īvānos man bija tāda atelpa un dvēseles dziedēšana. Kopā ar Andreju Verhoustinski braucām un filmējām Daini tajā atmosfērā. Cīnoties ar romāna tēmu starp dzīvību un nāvi, Daiņa vitalitāte, viņa dzīvības spēks palikt normālam un foršam pēc iziešanas cauri tam politiskajam un atmodas ārprātam, man bija pierādījums, ka dzīvības ceļš ir ļoti spēcīgs ceļš. Un tā māju atmosfēra, ka viņš ir aizgājis no visa un atradis savu harmoniju un laimi vienkāršībā. Ko dod ārēja greznība, ja nav iekšējā miera? Viņš to ir atradis.
Savukārt Annas Rancānes ģimenes tēma ierāva manis pašas dzīves nesenā vēsturē, jo es arī jau devīto gadu esmu ar citas tautības cilvēku, kurš neatbilst vidējā latvieša standartiem. Mūs tagad ir pārmākusi arī bēgļu tēma, bet es vairāk domāju, vai mēs spējam vai nespējam pieņemt citādību un ar kādām aizdomām uz to visu skatāmies, kad divus dažādu tautību un kultūru cilvēkus kopā savedusi mīlestība. Cik spēcīgi ir stereotipi un bažas, vai otra puse tevi pieņems vai nepieņems. Man jāteic, ka šo deviņu gadu laikā Gruzijā neviens uz mani nav skatījies ar aizdomām, visi ir tikai mīlējuši un nēsājuši uz rokām. Bet uz Levanu gan šeit Latvijā daudzi skatījušies ar aizdomām.
Filma ir par diviem cilvēkiem – Annas meita aizbrauca pelnīt naudu uz Angliju, lai krīzes laikā šeit, Latvijā, spētu uzturēt savu mammu, izcilu dzejnieci. Tā gadījās, ka viņa iemīlējās kurdu puisī, kurš nebija nokārtojis oficiālu uzturēšanos Anglijā. Viņš gadiem nebija redzējis savu ģimeni. Ja viņš šķērso robežu un aizbrauc uz Kurdistānu, viņu atpakaļ Anglijā neviens vairs neielaidīs. Un mēs bijām tā stāsta epicentrā. Vienkārši centāmies parādīt, ka mūsu novilktās robežas un klišejas par to, ko drīkst vai nedrīkst, bojā cilvēkiem dzīvi. Izcelt šādus individuālus stāstus ir daudz svarīgāk nekā «feisbukā» visu laiku histēriski publicēt asiņainas un sadauzītas sievietes. Arī mana liberālā domāšana pēc Ķelnes notikumiem ir spēcīgi sašķobījusies. Tieši tāpēc mums ir svarīgi no tā vēstures katla izvilkt šos individuālos stāstus, parādīt, ka tā ir vērtība un kā tādā situācijā rīkoties.
Filmas man ļoti palīdzēja aiziet nost no «Mātes piena» sāpīgā radīšanas procesa.
